Aleksandrs Dimā (tēvs) - STRELNIEKS OTONS

Tagad piecēlās Klēves Ādolfs un paziņoja, ka, sākot ar So bridi, viņš uzskata abus par uzvarētājiem, kuriem izsniegs divas godalgas: vienu — viņa meitas darināto strēlnieka cepuri, bet otru — zelta ķēdi, ko valdnieks nēsāja ap kaklu. Tomēr, tā kā ši sacensiba veiklibā viņu un visu sabiedrību esot ieinteresējusi visaugstākā mērā, viņš liekot priekšā abiem pretiniekiem izvēlēties pēc pašu patikas vēl pēdējo pārbaudi, kas abiem būtu pieņemama. Mildārs un Otons pieņēma šo noteikumu un, likās, paši to būtu prasījuši, ja valdnieks nebūtu nācis ar savu priekšlikumu. Bet pūlis, priecādamies, ka interesantā sacīkste vēl turpināsies, sajūsmā applaudēja, pateikdamies princim par viņa devību.

Pēc alfabētiskās kārtības Mildārs pirmais varēja izvēlēties pēdējās pārbaudes veidu. Viņš nogāja upmalā, nogrieza divas vītola klūdziņas, iesprauda vienu no tām pusatstatumā no iepriekšējā mērķa un, atgriezies pie līnijas, to ar bultu pāršāva. Bet Otons izdarīja to pašu ar otru klūdziņu.

Tagad bija viņa kārta.

Viņš izņēma divas bultas: vienu no tām aizbāza aiz jostas, bet otru uzlika uz loka un izšāva tā, ka bulta gaisā aprakstīja loku, tad tai bridi, kad pirmā gandriz vai vertikāli krita lejā, viņš ar otru to pāršāva vidū pušu.

Tas pat Mildāram likās tik neticami, ka viņš atzinās, ka vēl nekad neesot vingrinājies šādos sasniegumos, turēdams to par pilnīgi neiespējamu. Viņš atzina sevi par uzvarētu un atļāva savam pretiniekam izvēlēties vai nu princeses Helēnas izrakstīto strēlnieka cepuri, vai Klēves valdnieka Ādolfa zelta ķēdi.

Otons izvēlējās cepuri un, pūļa gaviļu sveikts, gāja un nometās uz viena ceļa princeses Helēnas priekšā.

Kad Otons piecēlās, greznots ar iegūto balvu, viņa seja staroja priekā un laimē. Helēnas mati bija gandriz vai pieskārušies viņa cirtām, to elpa bija saplūdusi vienkopus. Un tā bija pirmā reize, kad viņš izjuta jaunas sievietes lūpu dvesmu.

Viņa zaļais strēlnieka kamzolis tik lieliski piekļāvās slaidajam, vijīgajam augumam, viņa acis tik spoži mirdzēja pirmās uzvaras lepnumā un savas laimes brīdī viņš bija tik skaists, ka Klēves Ādolfs tūdaļ aptvēra, cik izdevīgi viņam būtu iegūt sev šādu kalpotāju. Tāpēc, vērsdamies pie jaunā cilvēka, kurš pašreiz taisījās nokāpt pa trepēm, viņš teica:

— Es ceru, manu jauno meistar, ka mēs tik drīz vēl nešķirsimies.

— Jums atliek tikai pavēlēt, — atbildēja jaunais cilvēks.

— Kāds ir jūsu vārds?

— Mans vārds ir Otons.

— Nu labi, Oton, — turpināja princis, — tā kā jūs esat ieradies manos svētkos, jūs mani pazīstat. Ziniet, ka mani kalpi un sulaiņi mani uzskata par labu kungu. Vai jūs esat kaut kur saistījies?

— Es esmu brīvs, monsieur.

— Vai jūs gribētu iestāties manā dienestā?

— Par ko? — jautāja Otons.

— Nu par to, kas, kā man šķiet, jūsu stāvoklim un jūsu mākai vislabāk piemērots — par strēlnieku.

Otons pasmaidīja, bet šis smaids nekā neizteica tiem, kas viņā redzēja tikai strēlnieku. Viņš gribēja jau dot savam stāvoklim piemērotu atbildi, kad pēkšņi pamanīja princesi Helēnu skatāmies uz viņu ar tādām bažām acīs, ka vārdi tam sastinga uz lūpām. Tai pašā mirklī viņa lūdzoši sakļāva rokas. Otons juta, ka šā pirmā mīlas stara spožumā izkūst viss viņa lepnums un, pagriezies pret princi, viņš teica:

— Es pieņemu.

Prieka gaišums pārslīdēja Helēnas sejai.

— Labi, tas ir nokārtots, — teica princis, — sākot no šis dienas jūs skaitāties manā dienestā. Ņemiet Šo maku, tā ir jūsu rokasnauda.

— Pateicos, monsieur, — atbildēja Otons smaidīdams,— man vēl ir manas mātes mantojums. Kad man tā vairs nebūs, es lūgšu jūs izsniegt man pelnīto algu. Bet tā kā jūs esat tik labvēlīgs, es izlūgtos no jums vienu žēlastību.

— Kādu?

— Līdz ar mani pieņemt to krietno puisi, kuru jūs redzat tur lejā uz loka atspiedušos stāvam. Viņu sauc par Hermani un tas ir krietns biedrs, no kura es negribu šķirties.

— Labi, — atteica valdnieks, — ej un piedāvā viņam manā vārdā tos pašus noteikumus, kādus es piedāvāju tev. Ja viņš tos pieņem, nodod viņam šo maku, kuru tu negribi pieņemt, viņš varbūt nebūs tik lepns kā tu.

Otons palocījās valdniekam, nokāpa no estrādes un aiznesa Hermanim valdnieka piedāvājumu līdz ar pilno maku. Strēlnieks ar prieku un pateicību pieņēma kā vienu, tā arī otru, un tūdaļ abi jaunie ļaudis ierindojās prinča svītā.

Šoreiz valdnieks vairs nesniedza roku savai meitai. Pēc ši goda bija prasījis grāfs Rābenšteins un to bija ari dabūjis. Augstmaņu pulkam bija jāiet daži soļi ar kājām lidz tai vietai, kur stāvēja viņu zirgi. Princeses Helēnas zirgu pieskatīja vienkāršs zirgu puisis, jo pāžs, kam vajadzēja pieturēt princesei kāpsli, bija pārāk ilgi aizkavējies skatītāju pūlī, kurp to bija aizvedusi viņa ziņkārība.

Otons redzēja, ka pāža nav, un aizmirsdams, ka tā viņš var pats sevi nodot, pasteidzās to aizvietot, kaut gan pāža pienākumus drīkstēja izpildīt tikai augstas kārtas jaunekļi.

— Tā liekas, mans jaunais meistar, — teica grāfs Rābenšteins, to ar roku atbīdīdams, — ka, izcīnīdams uzvaru, tu esi aizmirsis savu stāvokli. Šoreiz mēs tev šo pārsteidzību vēl piedodam — tava labā nodoma dēļ.

Otonam likās, ka zibens būtu nošJķīdis tam gar acīm, tik strauji asinis sakāpa viņam galvā, bet viņš saprata, ka teikt vienu vārdu nozīmētu sevi pazudināt, tāpēc viņš palika mēms un kluss. Helēna ar siltu skatienu viņam pateicās. Starp šīm abām jaunajām sirdīm, kas tikai pirmo reizi viena otru redzēja, jau bija nodibinājušās tik dziļas un draudzīgas saites, it kā sen jau būtu rada.

Pāža zirgs bija palicis brīvs un kalps to veda pie pavadas. Valdnieks ievēroja brīvo zirgu, aiz kura nāca Hermanis ar Otonu.

— Oton, — viņš prasīja, — vai tu proti jāt?

— Jā, monsieur, — tas smaidīdams atbildēja.

— Labi, tad sēdies pāža zirgā, uzvarētājam neklājas iet kājām.

Paklausīdams un pateikdamies, Otons nolieca galvu. Tad, piegājis pie

zirga un nemaz nelietodams kāpšļus, viņš tik eleganti uzsēdās zirgā, ka tūdaļ bija redzams: jāšanas māksla viņam ir tikpat labi pazīstama kā tā, kuru viņš nupat bija parādījis.

Kavalkāde turpināja savu ceļu uz pili. Pie lielajiem ieejas vārtiem Otons augšā ievēroja ģērboni, kurā bija iecirstas un uzzīmētas Klēves dzimtas emblēmas: zem zilas debesu aploces zaļganā jūrā peldošs sudraba gulbis. Viņš atcerējās, ka ar šo gulbi saistījās kāda sena Klēves nama leģenda, kuru tas savā bērnībā bieži bija dzirdējis stāstām. Virs vārtiem pacēlās liela un masīva virsbūve, tā saucamais Beatrises balkons, bet starp vārtiem un balkonu bija izcirsta kāda XIII gadsimta skulptūra, kurā bija redzams gulbis, kas vilka laivu ar tajā dusošu bruņinieku. Šī heraldiskā figūra bija redzama daudzās vietās un patīkami atšķīrās no modernās ornamentācijas pils jaunākā laika piebūves.

Visa pēcpusdiena pagāja dzīrēs. Otons kā uzvarētājs, protams, bija šodien uzmanības centrā un, kamēr hercogs sarīkoja saviem viesiem lepnu banketu, Otona biedri arī no savas puses sarīkoja svētkus, kuru karalis bija Otons. Vienīgi Mildārs tajos nepiedalījās.

Nākamajā dienā pēc prinča pavēles Otonam atnesa strēlnieka tērpu. Otons apskatīja atnesto livreju, kas, kaut arī militāra parauga, tomēr bija un palika dienesta tērps. Bet tad, iedomādamies princesi Helēnu, viņš saņēmās, novilka savas Ķelnē iegādātās drēbes un apvilka šīs, kuras tam turpmāk bija jāvalkā.