Aleksandrs Dimā (tēvs) - STRELNIEKS OTONS

Pavisam bija sapulcējušies aptuveni simts divdesmit strēlnieku un sacīkšu noteikumi bija šādi:

tiem, kuri pirmajā gājienā netrāpītu baltajā vairogā, bija tūdaļ jāizstājas no sacīkstēm;

tiem, kuru bultas otrā gājienā paliktu ārpus sarkanā riņķa, ari bija liegts vēl turpmāk piedalīties.

šādā ceļā drīz vien novērsa lieko drūzmēšanos starp cīnītājiem un panāca to, ka gadījuma pēc par uzvarētāju netiktu atzīts kāds vidusmēra strēlnieks.

Tiklīdz zīme bija dota, strēlnieki uzvilka savus lokus un uzlika tiem bultas. Visi bija pierakstīti alfabētiskā kārtībā, herolds izsauca vārdus, izsauktie nāca, nostājās un izšāva savas bultas.

Pirmajā gājienā no ierindas izkrita kādi divdesmit strēlnieki. Nokaunējušies un ļaužu izsmiekla pavadīti, tie atkāpās kādā nožogojumā, kur viņiem drīz vien pievienojās pārējie zaudētāji.

Otrā gājienā izkritušo skaits bija vēl lielāks, jo tā kā uzdevums kļuva aizvien grūtāks, zaudētāju skaits palielinājās. Beidzot pēc trešā gājiena par godalgu sacentās vairs tikai vienpadsmit strēlnieki, starp kuriem bija Francis, Hermanis un Otons. Tā bija labāko strēlnieku izlase no Strasburgas lidz Nimburgai. Tagad interese dubultojās un ari tie strēlnieki, kas vairs nevarēja piedalīties sacīkstēs, aizmirsdami savu neveiksmi, ar vislielāko uzmanību sekoja sacīkšu norisei, piesaukdami visus svētos, lai laime, kas tiem bija pagājusi secen, būtu labvēlīgāka pret kādu savpusieti, brāli vai draugu.

Tagad atlikušie strēlnieki paši savā starpā vienojās, kā izdarāma vēl ceturtā sijāšana. Katrs strēlnieks, kura bulta neķers melno punktu, izslēdzams no sacīkšu turpinājuma. Izkrita septiņi. Francis ar Hermani bija iešāvuši melnajā laukumā lielo pusi uz vidu, bet Otons ar Mildāru pašā vidū.

Šis Mildārs, kuru mēs pirmo reizi pieminam, bija grāfa Rābenšteina strēlnieks un viņa slava bija pazīstama visgar Reinai, beidzot ar to vietu, kur viņa pazūd Utrehtas kāpās, un sākot no tās vietas, kur viņa kā mazs strautiņš iztek no Sentgotarda masīva. Francis un Hermanis, kas centās uzturēt savu labo slavu, jau sen bija vēlējušies satapties ar šo bīstamo pretinieku, ar ko tos vienmēr tītināja. Spriedums bija kritis un virsroku bija paturējis Mildārs, kura laurus vienīgi vēl Otons varēja apstrīdēt.

Jo mazāks kļuva strēlnieku skaits, jo vairāk pieauga skatītāju interese. Tagad visu acis vērās uz atlikušajiem četriem strēlniekiem. Trīs no tiem bija pazīstami kā šāvēji, kas ne vienu reizi vien bija guvuši godalgas, bet ceturto, visjaunāko, nepazina neviens. Ikviens prasīja pēc viņa vārda un uzzināja vienīgi to, ka viņš pats sevi saucot par strēlnieku Otonu.

Pēc alfabētiskās kārtības pirmajam bija jāšauj Francim. Viņš nostājās uz līnijas, ko apzīmēja zāļu vija, izmeklēja savu labāko bultu, pacēlis loku, notēmēja ar vislielāko uzmanību un atlaida stiegru: bulta ieurbās melnajā plankumā ap vidu. No visām pusēm atskanēja piekrišanas saucieni. Francis atgāja sāņus, lai dotu vietu saviem biedriem.

Otrais pienāca Hermanis, sagatavojās tikpat rūpīgi kā iepriekšējais šāvējs un sasniedza tos pašu rezultātu.

Tagad bija Mildāra kārta. Visdziļākajam klusumam valdot, viņš nostājās savā vietā, ar vislielāko rūpību izmeklēja no savas bultu maksts vajadzīgo bultu, pasvārstīja to uz sava pirkstgala, lai redzētu, vai dzelzs smaile nav smagāka par piesaknes ziloņkaula apdari. Tad, apmierināts ar šo pārbaudi, viņš uzlika bultu uz stiegras. Šai brīdī piecēlās viņa labvēlis grāfs Rābenšteins un izvilka no ķešas maku pilnu ar zeltu un teica:

— Miidār, ja tu trāpīsi tuvāk vairoga centra naglai, šis maks būs tavs.

Un viņš nosvieda maku, kas noripoja strēlniekam pie kājām. Bet Mildārs bija tā aizņemts, ka, likās, nemaz neievēroja, ko viņa kungs tam teica, un pat nepaskatījās, kad naudas žūksnis šķindēdams nokrita tam līdzās. Visu acis pievērsās zelta gabaliem, kas zīda tīkliņā mirdzēja zālē, tad atkal visa uzmanība tika veltīta Mildāram.

Grāfs Rābešteins nebija vīlies savās cerībās: Mildāra bulta ieurbās vairoga koka naglā, tā trāpīdama mērķi pašā vidū. Viens kliedziens atskanēja no visu lūpām un grāfs Rābenšteins priekā plaukšķināja. Turpretī Helēna tik stipri nobāla, ka viņas tēvs bažīgi apvaicājās, vai viņa nejūtoties vesela. Par atbildi princese smaidīdama pakratīja savu blondo galviņu un princis Ādolfs apmierināts atkal pievērsās sacīkstēm. Mildārs savāca savus zelta gabalus.

Atlika vēl Otons, kurš pēc alfabēta stāvēja pēdējā vietā un kuram pēc Mildāra lieliskā šāviena nebija vairs nekādu izredžu. Bet arī viņš bija pasmaidījis, tāpat kā princese un no šā smaida bija redzams, ka viņš sevi vēl neuzskatīja par uzvarētu.

Vislielāko interesi šai veiklības sacīkstē izrādīja Francis un Hermanis. Paši uzvarēti, viņi tagad visas cerības lika uz savu jaunāko biedru. Viņiem gan nebija zelta kā Rābenšteinas grāfam, ko nomest Otonam pie kājām, un tie piegājuši, paspieda viņam roku.

— Domā par Ķelnes strēlnieku godu, — viņi tam teica, — kaut gan, patiesību sakot, mēs nezinām, kā tu to vēl labāk varētu aizstāvēt.

— Lai izrauj Mildāra bultu, — teica Otons, - un es iešaušu savu tai pašā caurumā.

Paši savām ausīm neticēdami, Hermanis ar Franci saskatījās. Bet Otons izteica savu priekšlikumu tik nosvērtā un mierīgā balsī, ka Hermanis ar Franci, pazīdami Otona veiklību, nešaubījās, ka viņš ari izdarīs to, ko nule bija teicis. Tā kā šai brīdī visapkārt visi skali Čaloja, viņi ar zīmi lūdza atļaut tiem rimāt un pamazām iestājās klusums. Tad Hermanis, pagriezies pret estrādi, kur sēdēja Klēves valdnieks, skaņā balsī izteica Otona lūgumu. Kaut arī taisnīgs, šis lūgums visiem likās tik neparasts, ka tūdaļ tika atbalstīts. Šoreiz tas bija Mildārs, kurš smaidīja, jo viņš šaubījās, ka šāda lieta maz būtu iespējama.

Otons tagad nolika zemē savu cepuri, loku un bultas un lēniem soļiem aizgāja apskatīt Mildāra šāvienu. Viss bija tā, kā to saucējs bija teicis. Mildārs, kurš sekoja Otonam, pats izrāva savu bultu. Francis ar Hermani arī gribēja izraut savējās, bet Otona skatiens tos atturēja. Viņi saprata, ka viņu jaunais biedrs vēlējās, lai to bultas atvieglotu viņam tēmēšanu, un piekrītoši pamāja. Tad Otons noplūca mazu lauku margrietiņu un iesprauda Mildāra bultas iesistā caurumā, lai pēc šā mazā, baltā punktiņa uz melnā fona varētu labāk tēmēt. To izdarījis, viņš atgriezās savā vietā bez bravūras, bez pazemības, jo apzinājās — kaut arī godalga nāktu cita rokās, viņš tomēr par to būtu cīnījies līdz galam un varētu atkāpties bez kauna.

Nonācis izejas punktā, viņš brīdi nogaidīja, kamēr visi bija ieņēmuši savas vietas. Kad atkal iestājās klusums, Otons satvēra loku, tad, likās, uz labu laimi paņēma bultu, kaut gan uzmanīgs vērotājs varēja redzēt, ka tā tika rūpīgi izmeklēta, tad viņš atmeta atpakaļ savus garos matus, kas » tam, pēc loka liecoties, bija pārkrituši pāri pierei, un mierīgs, smaidošs kā Apolons viņš uzlika bultu uz loka. Lēni Otons pacēla loku vienā augstumā ar acīm un mērķi, atvilka labo roku atpakaļ, kamēr stiegra gandrīz vai pieskārās plecam, vienu brīdi palika kā no akmens izcirsts nekustīgi stāvam. Tad pazibēja bulta un margrietiņa melnajā laukumā bija pazudusi. Otons bija turējis doto solījumu un iešāvis bultu mērķī Mildāra bultas vietā.

No visu mutēm atskanēja izbrīnās sauciens, lieta likās pārāk neticama. Otons pagriezās pret zemes valdnieku un viņam palocījās. Princese Helēna nosarka aiz prieka, bet Rābenšteins — aiz piktuma.