Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Tuvojoties šai telpai, viņam likās, ka dzird kādu runājam. Otons apstājās un sāka klausīties, un, tiešām pēc kāda acumirkļa viņš redzēja, ka nav vīlies. Tikai tā nebija Hermaņa balss. Tomēr, domādams, ka runātāji varēs viņam dot kādus norādījumus par pazudušo draugu, Otons tuvojās durvīm.

Nonācis uz sliekšņa, viņš apstājās, pārsteigts par savādo ainu, kas pavērās viņa skatienam. Galds joprojām vēl bija klāts un spoži apgaismots, tikai viesi bija citi: abas ģīmetnes bija atrāvušās no audekla, izkāpušas no rāmjiem un, nosēdušās katra savā pusē galdam, nopietni sarunājās, kā tas piederas viņu vecuma un stāvokļa personām. Otons pirmajā brīdī domāja, ka viņa acis to māna, jo viņš savā priekšā redzēja ļaudis, kas pēc savas izturēšanās varēja piederēt pie paaudzes, kas dzīvojusi pirms vairākiem gadsimtiem, turklāt vēl viņi runāja Kārļa Plikgalvja laika vācu valodā. Otons kļuva pati uzmanība, lai visu dzirdētu un redzētu.

— Mans mīļais grāf, — teica sieviete, — neskatoties uz visiem jūsu aprādījumiem, es tomēr palieku pie ieskata, ka laulības, ko pašreiz noslēdz mūsu meita Berta, ir mezalianse, kurai līdzīgas mūsu ģimenē vēl nekad nav bijis. Fui!.. ar kaut kādu strēlnieku…

— Kundze, — atbildēja vīrs, — jums ir taisnība, bet nu jau vairāk nekā desmit gadu neviens nav rādījies šajās drupās, kurš tagad kalpo pieticīgākam kungam nekā mēs un kuram dvēsele paliek dvēsele… Pirmkārt, kāds var valkāt strēlnieka tērpu un tomēr būt gatavais nelietis. Tam par pierādījumu der šis jaunais Otons, kas grib uzstāties pret mūsu meitas laulībām, kas nekaunīgi mūsos noklausās un ko es acumirklī sakapāšu ar savu zobenu, ja vien viņš tūdaļ neatgriezīsies pie saviem draugiem.

Un pēc šiem vārdiem pagriezies pret durvīm, kurās mēms un sastindzis aiz pārsteiguma stāvēja jaunais cilvēks, viņš izvilka savu zobenu un tuvojās tam lēniem soļiem, it kā automāts cilātu kājas ar veikli kombinētu atsperu palīdzību un nevis ar dzīva cilvēka muskuļu spēku.

Neizsakāmu baiļu pārņemts, Otons redzēja spoku tuvojamies. Tomēr viņš gatavojās aizstāvēties un cīnīties ar šo pretinieku, lai tas būtu kas būdams. Redzēdams, ar cik savādu ienaidnieku viņam ir darīšana, viņš saprata, ka šajā gadījumā vienlīdz labi tam varēs noderēt kā laicīgi, tā arī garīgi ieroči un tāpēc, pirms ķerties, pie zobena, viņš pārmeta krusta zīmi.

Tai pašā acumirklī lāpas nodzisa, galds pazuda un vecais bruņinieks līdz ar savu laulāto draudzeni izgaisa kā rēgi.

Vienu brīdi Otons stāvēja galīgi apmulsis. Tad, nekā vairs ne redzēdams, ne dzirdēdams, viņš iegāja vēl nesen tik gaišajā, bet tagad pilnīgi tumšajā zālē un savas kūpošās lāpas gaismā redzēja, ka fantastiskie viesi atkal bija ieņēmuši savas vietas ģīmetņu rāmjos. Vienīgi vēl tikai vecā bruņinieka acis likās dzīvas un draudoši noskatījās pakaļ Otonam, kurš devās tālāk.

No visā tā, ko viņš bija dzirdējis, Otons noprata, ka Hermanis atrodas nāves briesmās un tāpēc, redzēdams kādas vaļējas durvis, viņš devās turp un iegāja gaitenī. Nonācis tā galā, viņš atrada trepes un, nokāpis pirmos pakāpienus, atradās senās abatejas kapenēs, aiz kurām tas redzēja spoži apgaismotu baznīcu! Kādas vaļējas durvis veda pazemē un likās, ka arī pa tām var nokļūt baznīcā, bet Otonam labāk patika iet caur kapenēm, nekā zem tām.

Viņš iegriezās klostera ejās un devās uz baznīcu. Durvis bija ciet, bet laika zobs tās jau tiktāl bija sagrauzis, ka pietika neliela spiediena, lai atslēga atlēktu no koka.

Tagad viņš atradās baznīcā un redzēja visu: laulājamo pāri, vecākus, baznīcēnus un no kapa uzcēlušoa marmora bīskapu, kas pašreiz taisījās bālajam un drebošajam Hermanim maukt pirkstā laulības gredzenu. Nevarēja būt vairs nekādu šaubu, ka tās bija laulības, par kurām vecais bruņinieks bija runājis ar savu sievu.

Otons iemērca roku svētītā ūdens traukā un, pielicis valgos pirkstus pie pieres, pārmeta krusta zīmi.

Acumirklī, kā uz burvja mājienu, viss izgaisa: bīskaps, jaunais pāris, vecāki un baznīcēni. Lāpas izdzisa, baznīca nodrebēja, it kā mirušie, atgriezdamies savos kapos, to satricinātu visos pamatos. Nodārdēja pērkona grāviens, cauri baznīcai izšāvās zibens un Hermanis, it kā to būtu ķēris zibens, bez samaņas saļima uz akmens klona.

Otons veikli piesteidzās pie tā, un tā kā viņa lāpa jau grasījās nodzist, viņš uzcēla biedru sev plecos un mēģināja to aiznest. Šai brīdī sveķainais zars beidza degt. Otons aizmeta to tālu projām un lūkoja aizsniegt durvis; bet tumsa bija tik bieza, ka tas viņam neizdevās un viņš vairāk nekā pusstundu maldījās no vienas kolonnas uz otru. Sviedri viņam lija aumaļām un mati stāvēja stāvus, iedomājoties velnišķīgos māžus, ko viņš nupat bija redzējis. Beidzot viņš atrada meklētās durvis.

Tai brīdi, kad viņš spēra kāju klostera pagalmā, tas izdzirda varākas balsis saucam viņu un Hermani vārdā. Tai pašā acumirkli pils logos atmirdzēja zaru lāpas. Drīz vien dažas parādījās pie trepēm un pavīdēja jau klostera velvēs. Saņēmis visus savus spēkus, Otons skaļi iekliedzās un bez samaņas nokrita līdzās Hermanim.

Strēlnieki aiznesa abus jaunos cilvēkus sardzes telpā, kur tie drīz vien atvēra acis. Hermanis ar Otonu abi izstāstīja, kas tiem bija atgadījies. Vecais strēlnieks, izdzirdis pērkona grāvienu, kas nebija nācis no negaisa mākoņa, tūdaļ bija pamodinājis gulētājus un visi kopā devušies meklēt jaunos dēkaiņus, kurus, ka mēs jau redzējām, tie atrada abus vienā un tai pašā stāvokli.

Gulēt neviens vairs nevarēja un līdz ar rītausmu strēlnieku pulciņš klusu atstāja Vindekas pils drupas un devās uz Klēvi, kur nonāca pulkstens deviņos no rīta.

Strēlnieku šaušanas sacīkstēm vajadzēja notikt līdzenumā, kas aizstiepās no Klēves pils līdz Reinas krastam. Pils pusē bija uzcelta estrāde valdniekam un viņa svītai, bet otrā pusē un gar krastu bija jau novietojušies visu apkārtējo ciemu ļaudis, priecādamies par priekšā stāvošajām sacensībām, jo vairāk tāpēc, ka šīs dienas uzvarētājs nāca no vienkāršās tautas vidus. Vienā laukuma malā jau gaidīja pulciņš strēlnieku, kas bija ieradušies no citiem Vācijas apvidiem, bet otrā atradās mērķis, kurā vajadzēja trāpīt no simts piecdesmit soļiem. Tas bija balts koka vairogs ar melnu punktu vidū, ap kuru bija apvilkti divi riņķi — sarkanā un zilā krāsā.

Pulkstens desmitos atskanēja trompešu skaņas: pils vārti atvērās un pa tiem izjāja grezni ģērbies jātnieku pulks, kura priekšgalā jāja Klēves valdnieks Ādolfs, princese Helēna un Rābenšteinas grāfs. Kaut gan no pils līdz pļavai nebija vairāk par pusjūdzi, viņus pavadīja liels pulks pāžu un sulaiņu, kas visi bija jāšus un, sekodami saviem kungiem pa šauro ceļu, kas veda no kalna lejā, tie izvērtās garā rīdzē, kas izskatījās pēc raibas čūskas, kura dodas uz upi dzesēt slāpes.

Tai brīdī, kad svētku karalis un karaliene parādījās estrādē, no visām pusēm atskanēja jūsmīgi piekrišanas saucieni. Kad viņi jau bija ieņēmuši savas vietas, vienīgi Otons vēl nebija atvēris muti sveicienam, tik dziļi viņš bija nogrimis jaunās princeses Helēnas mēmā apbrīnā.

Un patiesi viņa bija viens no visbrīnišķīgākajiem radījumiem, kādi vien var rasties Ziemeļvācijā, kur tik bieži sastop gaišmataino, maigo sievietes tipu. Līdzīgi stādiem, kas uzauguši ēnā un savas saknes stiepj dziļi valgajā zemē, Helēnai varbūt trūka to spilgto jaunības krāsu, kas izraisās karstākā saulē, bet toties atkal viņā bija viss tas vijīgais maigums, kāds piemīt tām skaistajām ezerrozēm, kas uz brīdi iznirst no ūdens, lai palūkotos visapkārt un ari piedalītos dzīvības svētkos, bet kas, krēslai iestājoties, aizveras un nakti dus nolīkušas uz lielajām apaļajām lapām, kas līgodamās uz saviem neredzamajiem kātiem tās šūpo un ieaijā. Viņa jāja tūdaļ aiz sava tēva un viņai sekoja Rābenšteinas grāfs, kuram, kā ļaudis melsa, bija izredzes drīz vien kļūt par tās līgavaini. Aiz viņiem nāca pāži, nesdami uz sarkana samta spilvena uzvarētāja godalgošanai domāto strēlnieka cepuri. Beidzot prinča Ādolfa virsnieki ieņēma viņiem norādītās goda vietas uz estrādes un, kad princese Helēna ar graciozu galvas mājienu bija atbildējusi uz viņai domātiem klusiem apbrīnas saucieniem, viņas tēvs deva zīmi sākt.