Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Tuvojoties strēlniekiem ar lāpām rokās, līdzšinējie iemītnieki metās bēgt: tie bija pūces un sikspārņi, kas, aplidojuši divus vai trīs riņķus virs nelūgto viesu galvām, spiegdami aizlaidās. Redzot šos putnus un dzirdot viņu baigos kliedzienus, pat visdrošākajiem pārskrēja baiļu trīsas, jo viņi zināja, ka ir briesmas, pret kurām nespēj uzstāties ne skaits, ne drošsirdība. Neskatoties uz visu to, viņi iegāja pirmajā pagalmā un atradās četrstūraina laukuma vidū, ko no visām pusēm iežogoja ēkas. Dažas no tām bija pilnīgi sabrukušas, kurpretī citas atkal saglābājušās tīri labi un dīvaini kontrastēja ar viņu priekšā gulošajām drupām.

Strēlnieki iegāja kādā ēkā, kas tiem likās vispiemērotākā, un drīz vien atradās plašā zālē, kas, acīmredzot, reiz bija kalpojusi kā sardzes telpa. Logu iekšpusē pienkoto slēģu atliekas vēl gluži labi varēja aizsargāt pret visstiprākiein vēja brāzieniem. Visapkārt istabai pie sienām novietotie ozolkoka soli vēl tīri ērti noderēja tam pašam nolūkam, kādam tie bija taisīti. Un, beidzot, milzīgs kamins varēja apgaismot telpu un tos guļot sasildīt. Tas bija viss, ko varēja vēlēties bargai kareivju un mednieku dzīvei rūdīti vīri, kas bija paraduši pavadīt naktis, liekot galvu uz koka saknēm un patveroties zem koka lapotnēm.

Sliktākais bija tas, ka tiem nekā nebija vakariņās. Ceļa gabals bija bijis garš un no pusdienām jau bija pagājis ilgs laiks, bet arī šī bija viena no tam neērtībām, ar kādām strēlniekiem vajadzēja būt apradušiem. Tāpēc viņi sajoza ciešāk savas jostas, sakūra kamīnā gaišu uguni un, tā kā cits nekas neatlika, ko darīt, vismaz krietni sasildījās. Kad ceļotājiem jau sāka nākt miegs, ikviens no viņiem iekārtojās pēc iespējas ērtāk, lai pavadītu nakti. Tomēr pēc vecā strēlnieka padoma, iepriekš lozējot, nozīmēja četrus vīrus, kam pārmaiņus bija jāpaliek sardze, lai pārējie varētu mierīgi dusēt. Loze krita Otonam, Hermanim, Francim un vecajam strēlniekam.

Sardzes maiņa tika nolikta ik pa divām stundām, šai bridi Kervenheimas baznīcas torņa stundenis nosita pusdesmit. Otons stājās sardzē un pēc dažiem acumirkļiem viņš vienīgais bija palicis nomodā starp saviem dusgšajiem biedriem.

Tas bija pirmais mierīgais bridis, kad viņš varēja sakopot savas domas. Pirms trim dienām šai pašā stundā viņš bija lepns un laimīgs, uzņemdams kā viesus Godesbergas pilī apkārtnes dižciltīgākos bruņiniekus. Bet nu, pats nezinādams īsti kāpēc un bez paša vainas, viņš bija zaudējis tēva sirdi, ticis izraidīts uz nezināmu laiku un tagad stāvēja nomodā, sargādams šo neapšaubāmi krietno un godīgo, bet tomēr zemas kārtas ļautiņu miegu, viņš, valdnieka dēls, kas bija radis, ka citi sargā, kamēr viņš dus.

Šādās pārdomās viņa sardzes laiks pagāja ātri. Torņa pulkstenis nosita desmit, pusvienpadsmit, vienpadsmit, bet viņš to gandrīz vai nemaz nedzirdēja un nenotika ari nekā tāda, kas būtu varējis viņu iztraucēt no pārdomām. Beidzot fiziskais nogurums sāka ņemt virsroku pār prāta nomodu, un kad nosita pusdivpadsmit, bija pienācis pēdējais laiks sardzi pārtraukt, jo acis viņam pašas no sevis vērās ciet.

Tāpēc viņš pamodināja Hermani, kuram vajadzēja uzņemties nākamo maiņu.

Hermanis atmodās pavisam sliktā omā: viņš sapņoja, ka ir nošāvis stirnu un pašreiz gatavojas to cept, lai vismaz pa sapņiem ieturētu vakariņas. Viņš pamodās ar tukšu vēderu un bez kādām izredzēm to piepildīt. Tomēr paklausīdams biedra uzaicinājumam, viņš atbrīvoja guļasvietu Otonam un pats stājās sardzē.

Otons apgūlās. Puspievērtām acīm viņš kādu laiciņu vēroja apkārtējo priekšmetu saplūstošās kontūras un Hermani, kas stāvēja pie vienas no kamīna masīvajām kolonnām. Drīz vien viss ietinās it kā pelēkā miglā, kur katra lieta pazaudēja savu formu un krāsu, bedzot viņš aizvēra gurdās acis un ieslīga dziļā miegā.

Kā mēs jau minējām, Hermanis palika stāvēdams pie vienas no abām masīvajām kamīna kolonnām un klausīdamies, kā augstajos torņos gaudo vējš, un dziestošās uguns gaismā lūkodamies telpas vistumšākajos kaktos. Viņa acis pašreiz bija pievērstas kādām durvīm, kas, likās, veda pils iekšējās pils telpās, kad pēkšņi pulkstenis sāka sist pusnakts stundu.

Kaut arī Hermanis nebija no bailīgajiem, viņš tomēr ar savādām izjūtām skaitīja sitienus, aizvien vēl lūkodamies uz to pašu vietu. Nosita vienpadsmit un, divpadsmitajam sitienam dārdot, durvis atvērās un tajās parādījās jauna, skaista, bāla meitene, aiz kuras bija jaušama otras istabas apgaismotā telpa. Hermanis gribēja jau saukt biedrus, bet, it kā uzminējusi viņa noluku, tā pielika pirkstu pie lūpām, it kā pavēlēdama viņam klusēt, bet ar otru roku deva zīmi viņai sekot.

Hermanis brīdi vilcinājās, bet tad iedomājies, ka kauns būtu vīrietim baidīties no sievietes, viņš paspēra dažus soļus uz noslēpumainās daiļavas pusi, bet tā, redzēdama viņu sekojam, atkapās istabā, paņēma uz galda nolikto lampu, tad atvēra kādas citas durvis un atkal pagriezās, lai no jauna pamātu strēlniekam, kas bija palicis stāvot istabas pirmajās durvīs. Šoreiz aicinājumu pavadīja tik mīļš smaids, ka Hermanim izgaisa pēdējās bažas. Viņš traucās pakaļ jaunavai, kas, izdzirdusi viņa steidzīgos soļus, vēl pēdējo reizi pagriezās, lai norādītu, kādā atstatumā viņam sekot. Hermanis paklausīja. Tā viņi izgāja caur daudzām tumšām, drūmām telpām, kamēr beidzot noslēpumainais gids atvēra durvis uz kādu spilgti apgaismotu telpu, kurā bija klāts galds diviem cilvēkiem. Jaunava iegāja pirmā, nolika lampu uz kamīna un, ne vārda neteikusi, apsēdās vienā no abiem krēsliem. Tad redzēdama, ka Hermanis palicis bikli durvīs stāvot, viņa piebilda:

— Esiet sveicināts Vindekas pilī!

— Bet vai es drīkstu pieņemt to godu, ko jūs man piedāvājat? — iebilda Hermanis.

— Vai tad jūs, strēlnieka kungs, neesat izsalcis un izslāpis. Sēdieties pie galda, ēdiet un dzeriet, es taču jūs ielūdzu.

— Jūs droši vien esat pati pilskundze? — jautāja Hermanis apsēzdamies.

Jaunava apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Un jūs Šīs drupas apdzīvojat viena pati? — turpināja strēlnieks, izbrīnā apkārt vērdamies.

— Viena pati.

— Un jūsu vecāki?

Jaunava norādīja ar pirkstu uz diviem portretiem pie sienas, 110 kurām viena bija vīrieša, bet otra sievietes ģīmetne, un klusā balsī teica:

— Es esmu pēdējā mūsu ciltī.

Hermanis pavērās viņā nezinādams, ko īsti domāt par savādo būtni, kas sēdēja viņam pretī.

Šai brīdī viņu skatieni sastapās, jaunavas acis staroja valgā maigumā. Hermanis aizmirsa izsalkumu un slāpes. Viņš, nabaga strēlnieks, redzēja savā priekšā dižciltīgu dāmu, kas, aizmirsdama savu kārtu un augsto stāvokli, bija uzņēmusi to pie sava galda. Viņš bija vēl jauns, skaists, pilns pašpaļāvības, un viņam likās, ka tā stunda, kad katram cilvēkam dzīvē reiz tuvojas laime, ir šoreiz pienākusi viņam.

— Ēdiet, taču, — teica jaunava, uzlikdama uz šķīvja gabalu meža kuiļa galvas. — Dzeriet, — viņa teica, ieliedama tam asinssarkanu vīnu.

— Kā jūsu vārds, mana daiļā kundze? — jautāja Hermanis un bravurīgi pacēla glāzi.

— Mans vārds ir Berta.

— Uz jūsu veselību, daiļā Berta! — iesaucās strēlnieks.

Un viņš iztukšoja glāzi vienā rāvienā. Berta nekā neatbildējusi, skumji pasmaidīja.

Dzērienam patiesi bija maģisks spēks. Hermaņa acis iedegās un, sekodams uzaicinājumam, viņš sirsnīgi ķērās pie vakariņām, it kā gribētu pierādīt, ka viņš ar pateicību tās pieņem un līdz ar to attaisnotu aizmāršību, ko viņš bija pieļāvis, nepārmetot sev krusta zīmi, kā viņš to bija paradis darīt ikreizes, kad sēdās pie galda. Berta klusēdama viņā noskatījās.