Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Viņš nolaida savas bruņucepures sejsargu, apturēja Ansi ceļa vidu un zirgs ar jātnieku palika kādu stundu nekustīgi stāvam, it kā tie būtu izcirsti no akmens. Drīz vien viņš ieraudzīja aiz iejomas ceļa līkumā jājam kādu bruņinieku pilnā apbruņojumā. Jātnieks, redzēdams, ka ceļš ir aizšķērsots, uz brīdi apstājās, bet pārliecinājies, ka viņam pretī stāv tikai viens vīrs, ciešāk iesēdās seglos, pārbaudīja, vai zobens viegli izvelkams no maksts, un tad turpināja savu ceļu.

Piejājis grāfam dažu soļu attālumā un redzēdams, ka tas nedomā atbrīvot ceļu, jātnieks vēlreiz apstājās.

— Cienījamo bruniniek, — viņš teica, — vai jūs esat šā novada kungs un gribat šē katram ceļotājam liegt ceļu?

— Ne visiem, mans kungs, bet tikai vienam vienīgam, jo šis viens ir nelietis un nodevējs, bet es par viņa nelietību un nodevību gribu še no tā prasīt atbildi.

— Tad tas nevar attiekties uz mani, — teica Gotfrīds, — un es lūdzu jūs pagriezt savu zirgu vai pa labi, vai pa kreisi, lai ceļa vidū būtu vietas diviem vienlīdz cienījamiem cilvēkiem.

— Jūs maldāties, mans kungs, — tikpat mierīgi atbildēja grāfs Kārlis, — tas attiecas vienīgi un tikai uz jums, un neviens krietns un godājams bruņinieks negriezīs ceļu nožēlojamam tenkotājam.

Priesteris metās vidū starp tiem.

— Brāļi, — viņš teica, — vai jūs gribat viens otru nožņaugt?

— Jūs maldāties, svētais tēv, — atbildēja grāfs, — šis cilvēks nav mans brālis un es nemaz nepastāvu uz to, ka viņam katrā ziņā jānomirst. Lai tikai viņš atzīstas, ka ir apmelojis Godesbergas grāfa laulāto draudzeni, un es viņam tūdaļ došu brīvu ceļu, lai viņš iet nožēlot savus grēkus, kur vien grib.

— Nu, ja viņas mīļākais tik sirsnīgi ņemas to aizstāvēt, tad cita nevainības pierādījuma viņai vairs nav vajadzīgs, — atbildēja Gotfrīds, kas bruņinieku noturēja par Albertu.

— Jūs maldāties, — atbildēja jātnieks, kratīdams savu dzelzs maskā paslēpto galvu, ~ es esmu grāfs Kārlis no Homburgas. Es pret jums jūtu vienīgi to naidu, ko jūt pret katru nodevēju, un to nicināšanu, ar kādu skatās uz katru apmelotāju. Atzīstieties, ka esat melojis, un jūs būsit brīvs!

— Šī lieta attiecas vienīgi uz Dievu un mani, — smiedamies atbildēja Gotfrīds.

— Tad lai ari Dievs to izspriež! — iesaucās grāfs Kārlis, gatavodamies uz ciņu.

— Lai notiek tā! — nomurmināja Gotfrīds, ar vienu roku nolaizdams sejsegu un ar otru tverdams pēc zobena.

Priesteris sāka lūgt Dievu.

Gotfrīds bija drošsirdīgs un Palestīnā viņš ne vienu reizi vien bija pierādījis savu vīrišķību. Bet toreiz viņš cīnījās par un nevis pret Dievu. Tāpēc, kaut arī cīņa bija ilga un nežēlīga, kaut arī viņš bija drošprātis un veikls cīnītājs, viņš tomēr nevarēja turēties pret to spēku, ko Kārlim deva viņa pārliecība par savu taisno lietu. Spēcīgs zobena dūriens caururba viņa bruņas un, dziļi iespiezdamies krūtis, nogāza to gar zemi. Gotfrīda zirgs, sabijies no sava kunga kritiena, aizauļoja atpakaļ, un drīz vien pazuda aiz ceļa iejomas.

— Godājamais tēv, — grāfs Kārlis teica bailēs drebošajam priesterim, — es domāju, ka jūs vairs nedrīkstat kavēties izpildīt savu svēto pienākumu. Lūk. te būs bikts, ko es jums apsolīju, pasteidzaties to pieņemt.

Un iebāzis zobenu maksti, viņš sastinga savā monumentālajā pozā.

Priesteris piegāja pie mirēja, kurš vairāk nespēja, kā, uz rokas atspiezdamies, piecelties uz viena ceļa. Viņš tam atsēja viņa bruņucepuri. Ievainotā seju jau klāja nāves bālums un tā mute bija pilna ar asinīm. Kārlis vienu brīdi jau baidījās, ka viņš nemaz vairs nevarēs parunāt, bet tā nebija. Gotfrīds apsēdās un priesteris, ceļos nometies, pieņēma viņa grēksūdzi, ko tas aizraudamies čukstošā balsi izdvesa. Pie pēdējiem vārdiem ievainotais, juzdams, ka viņa gals ir klāt, ar priestera palīdzību, nometās ceļos un pacēlis rokas pret debesīm, trīs reizes iesaucās:

— Kungs, Kungs, piedod manus grēkus!

Pie trešās reizes viņš dziļi nopūtās un atkritis palika nekustīgi guļot. Viņš bija miris.

— Godājamais tēv, — uzrunāja grāfs priesteri, — vai jums nav uzticēts atklāt kādam šīs bikts noslēpumu?

— Jā, — atbildēja priesteris, - bet tikai vienai vienīgai personai — Godesbergas landgrāfam.

— Tad sēžaties manā zirgā, — teica bruņinieks, izkāpdams no segliem, — un steigsimies to uzmeklēt.

— Mans brāli, ko jūs darāt? — jautāja priesteris, kas bija pieradis ceļot daudz pazemīgākā veidā.

— Sēžaties vien, tēv, sēžaties, — uzstāja bruņinieks, — lai neviens nesacītu, ka tāds grēcinieks, kā es, jāj, kad Dieva kalpam jāiet kājām.

Pie šiem vārdiem viņš palīdzēja priesterim iekāpt seglos un, lai ko iebilda pazemīgais jātnieks, viņš, zirgu pie pavadas vezdams, to nogādāja Godesbergas pilī. Turp nonācis, viņš, pretēji savam paradumam, nodeva zirgu staļļa puišiem, un aizveda priesteri pie landgrāfa, kuru atrada sēžam tai pašā istabā un tai pašā krēslā, kaut gan bija pagājušas jau septiņas stundas, kopš grāfs bija aizjājis no pils. Izdzirdis nācēju soļus, viņš pacēla savu bēdu sagrauzto vaigu un izbrīnā tos uzlūkoja.

— Lūk, brāli, — teica grāfs Kārlis, — te ir kāds godājams Dieva kalps, kuram jāatklāj tev kāda grēksūdze i n e x t r e m i s.

— Kas ir miris? — iesaucās landgrāfs, vēl vairāk nobālis.

— Gotfrīds, — atteica bruņinieks.

— Un kas viņu nogalināja?

— Es, — atbildēja Kārlis.

Un viņš mierīgi aizgāja, aizvērdams aiz sevis durvis, un atstādams landgrāfu ar priesteri vienatnē.

Un, lūk, ko garīdznieks pastāstīja landgrāfam: Gotfrīds Palestīnā bija iepazinies ar kādu vācu bruņinieku no Ķelnes apkārtnes, vārdā Ernests no Huningenas. Tas bija nopietns un tikumā pastāvīgs cilvēks. Jau pirms piecpadsmit gadiem viņš bija iestājies Maltas bruņinieku ordenī un savas reliģiozitātes, kā arī savas drošsirdības un godīguma dēļ no visiem tika cienīts un mīlēts.

Gotfrīds kopā ar Ernestu bija cīnījušies pie Sent Zanakras, kur Ernests tika nāvīgi ievainots.

Gotfrīds, redzēdams Ernestu krītam, iznesa viņu no cīņas burzmas un pats atkal atgriezās, lai turpinātu cīņu ar ienaidnieku.

Kad kauja bija beigusies, viņš devās uz savu telti, lai pārģērbtos, bet tiklīdz viņš to domāja darīt, kad viņam paziņoja, ka bruņinieks Ernests no Huningenas jūtoties ļoti slikti un pirms nāves vēloties vēl ar viņu runāt.

Divdesmit gadu vecumā Ernests bija mīlējis kādu meiteni un arī no viņas ticis mīlēts, bet kā jaunākais bērns ģimenē, bez titula un mantojuma tiesas, viņš nebija varējis to precēt. Savā bezcerībā mīlētāji aizmirsa, ka viņi nekad nevarēs kļūt vīrs un sieva, piedzima bērns, kurš nevarēja saukties ne viena, ne otra vārdā.

Neilgi pēc tam vecāki ar varu izdeva meiteni pie kāda bagāta un dižciltīga augstmaņa. Ernests bija atstājis dzimteni, devies uz Maltu, lai nodotu zvērestu, un kopš tā laika bija cīnījies Palestīnā. Dievs atalgoja viņa drošsirdību. Pec svētīgas dzīves viņš mira kā moceklis.

Ernests nodeva Gotfrīdam kādu papīru. Tas bija dāvinājuma akts, ar kuru viņš visu savu mantu — sešdesmit tūkstošus florīnu — novēlēja savam dēlam Albertam. Tā kā viņa māte bija mirusi jau pirms sešiem gadiem, Ernests uzdrošinājās nosaukt viņas vārdu, lai tā atvieglotu Gotfrīdam Alberta sameklēšanu. Šis vārds bija grāfiene Ronsdorfa.