Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Tā viņi auga abi kopā un ļaudis jau runāja, ka no tiem dienās iznāks pāris, kad pēkšņi, par lielu pārsteigumu visai Reinas apkaimes bruņniecībai, desmit gadus vecā Emma tika saderināta ar jauno Godesbergas grāfu Ludvigu, kuram toreiz bija jau astoņpadsmit gadu, bet vecais landgrāfs vienojās ar atraitni, ka saderinātie tikai pēc pieciem gadiem varēs kļūt laulāts pāris.

Pa šo laiku Emma un Alberts pieauga. Viņš kļuva par skaistu bruņinieku, bet viņa par piemīlīgu jaunu meiteni. Grāfiene Ronsdorfa ar ārkārtīgu rūpību bija sekojusi viņu pieaugošajai draudzībai un tai ar patiku bija jāatzīst, ka šinī draudzībā, lai cik sirsnīga tā bija, tomēr nebija nekā tāda, kas liecinātu par mostošos mīlu. Pa to laiku Emma jau bija sasniegusi trīspadsmit un Alberts astoņpadsmit gadu vecumu un viņu sirdis kā plaukstoši rožu pumpuri vērās pirmajai jaunības jūsmu dvesmai.

Tas bija brīdis, 110 kura visvairāk baidījās grāfiene. Par nelaimi ap šo laiku viņa smagi saslima. Dažas nedēļas cerēja, ka grāfienes jaunības spēks (viņai toreiz bija vēl tikai trīsdesmit četri gadi) pārvarēs ļauno slimību. Bet tās bija veltas cerības: grāfiene bija likusies savā nāves gultā. Viņa to pati juta un, atsaukusi ārstu, ar tādu noteiktību un neatlaidību izprašņāja par savu stāvokli, ka tam gribot negribot bija jāatzīstas, ka cilvēks vairs nevar to glābt un viņai vēl atlicis cerēt vienīgi uz Dieva žēlastību. Grāfiene saņēma šo ziņu ar īstu kristīga cilvēka padevību, lika atsaukt Emmu un Albertu, pavēlēja tiem nomesties pie viņas gultas ceļos un klusā balsī, ko varēja dzirdēt vienīgi tikai vēl Dievs, viņa uzticēja abiem kādu noslēpumu. Un brīnums — kad sākās nāves cīņa, tā nebija mirēja, kas svētīja savus bērnus, bet bērni svētīja mirēju un, likās, jau iepriekš bija piedevusi viņai kādu pārkāpumu zemes virsū, kura piedošana tai bija tik pat droša debesīs.

Tai pašā dienā viņa svētīgi šķīrās no šīs pasaules. Emma, kurai līdz kāzām vēl bija atlicis gads, aizgāja pavadīt to Nonrtenvertas klosterī, kas atrodas iepretī Honnefas ciematam uz nelielas Reinas saliņas, kurai bija tāds pats nosaukums. Alberts turpretī palika Ronsdorfā un viņa skumjas pēc savas labvēles bija tikpat sirsnīgas, it kā tā būtu bijusi viņa miesīgā māte.

Noteiktais laiks pagāja. Emma bija jau sasniegusi savu piecpadsmito dzīvības gadu, un, neskatoties uz skumju asarām, tā savā svētajā salā bija uzplaukusi kā ūdensroze, kas, rasas piebirusi, klusi šūpojas uz ezera ūdeņiem. Ludvigs atgādināja vecajam landgrāfam savu norunu ar atraitni, kurai bija piekritusi arī meita. Jau veselu gadu jaunais cilvēks bija sācis pastaigāties līdz skaistajai Rolandsvertas pakalnei, kura paceļas pār upi un no kuras augstumiem redzama skaistā saliņa, kas līdzīgi milzu laivai iegūlusi straumes vidū. Uz tās vēl šodien paceļas vecs klosteris, kas pārvērsts par patversmi.

Tur viņš pavadīja ilgas stundas, raudzīdamies pāri uz svēto mītni, kur bieži kāda jauna meitene, ko viņš pazina pēc novices tērpa, kas tai gan drīz bija jānoliek, nāca apsēsties zem lielajiem kokiem upes krastā un dažreiz pavadīja tā veselas stundas sapņodama, jādomā, par to pašu, ko ■sapņoja Ludvigs. Tāpēc nav ko brīnīties, ka jaunais cilvēks pirmais atcerējās, ka sēru laiks jau pagājis, un atgādināja landgrāfam, ka sēru laika beigas ļoti izdevīgi sakrīt ar viņu norunātajām kāzām.

Albertam ap šo laiku palika divdesmit gadu, bet pēc viņa nopietnās izturēšanās varēja domāt, ka tas ir daudz vecāks. Tāpēc visiem likās gluži dabīgi, ka viņu uzskata par Emmas aizbildni. Un tāpēc ari landgrāfs griezās tieši pie viņa ar atgādinājumu, ka ir pienācis laiks apmainīt sēras pret svētku drēbēm. Alberts devās uz klosteri un atklāti pateica Emmai, ka jaunais landgrāfs pieprasot viņas mātes dotā solījuma pildīšanu. Emma nosarkusi sniedza Abertam roku un piebilda, ka esot gatava tam sekot, kurp vien viņš to gribētu vest.

Ceļojums nebija garš un tas nevarēja daudz attālināt svinīgo bridi, pēc kura tik ļoti ilgojās jaunais grāfs: vajadzēja tikai pārcelties pāri pusei Reinas un tad vēl noiet jūdzes divas gar upes krastu. Un tā, lūk, trīs dienas pēc viņas piecpadsmitās dzimšanas dienas Alberts aizveda Emmu Ronsdorfu cieņai atbilstošas svītas pavadībā nodot to viņas kungam un pavēlniekam Godesbergas Ludvigam.

Pirmos divus gadus nekas neaptumšoja jauno ļaužu laimi un jaunā grāfiene dzemdēja dēlu, kuru nosauca par Otonu. Alberts, kurš tagad bija atradis jaunu ģimenes klēpi, šos divus gadus bija pavadījis gan Ronsdorfā, gan Godesbergā, un ari viņam bija pienācis laiks, kad katram dižciltīgam jauneklim jāsāk savas pirmās ieroču gaitas. Tāpēc viņš bija iestājies sava laika krietnākā bruņinieka, Bohēmijas karaļa Luksemburgas Žana jātnieku pulkos, un kopā ar viņu piedalījies Kaseles aplenkšanā, kur Zans bija ieradies, lai sniegtu palīdzību karalim Filipam Valuā, kurš bija apņēmies Ludvigam Kresi palīdzēt atgūt viņa īpašumus, no kuriem to bija padzinuši labie Flandrijas ļautiņi.

Un tā, lūk, viņš bija piedalījies kaujā, kurā flandrieši tika sakapāti gabalu gabalos. Šinī savā pirmajā debijā viņš tā bija dragājis šos neliešus, ka Luksemburgas Zans turpat uz kaujas lauka viņu iecēla bruņinieku godā. Šī uzvara bija tik izšķiroša, ka, karš līdz ar to beidzās un Alberts atgriezās Godesbergas pilī, kur tas ar lepnumu Emmai rādīja savus piešus un zelta ķēdi.

Grāfa paša nebija mājās: tā kā turki bija iebrukuši Ungārijā, viņš kopā ar savu cīņasbiedru Homburgas grāfu Kārli, paklausīdams ķeizara Ludviķa V aicinājumam, bija stājies tā dienestā. Tomēr Alberts ne mazāk laipni tika uzņemts Godesbergas pilī, kur tas palika kādus sešus mēnešus. Pēc tam, kad viņam bija apnikusi šī ilgā bezdarbība un kad viņš redzēja, ka Eiropas valdnieki savā starpā sargā mieru, tas bija devies karā pret Spānijas saracēņiem, ar kuriem cīnījās Kastīlijas karalis Alfons XI. Tur viņš cīņā pret Mulej Muhamedu bija parādījis apbrīnojamu drosmi. Bet, smagi ievainots pie Grenādas, Alberts pa otram lāgam bija atgriezies Godesbergas pili, kur tas šoreiz sastapa Emmas viru, kas pašreiz pārņēmjf savā īpašumā vecā landgrāfa zemes un titulus, jo landgrāfs bija šķīries no šīs pasaules 1332.gada sākumā.

Mazais Otons pieauga, viņš bija skaists, piecus gadus vecs zēns, ar blondiem, cirtainiem matiem, zilām acīm un sārtiem vaigiem. Alberta atgriešanās visai ģimenei bija svētku diena, bet visvairāk par to priecājās mazais puisēns, kas viņu ļoti mīlēja. Alberts un Ludvigs, viens otru redzot, priecājās: abi bija cīnījušies ar neticīgajiem, viens — ziemeļos, otrs — dienvidos. Abi bija pārnākuši kā uzvarētāji un pārnesuši līdzi bezgala daudz nostāstus garajiem ziemas vakariem. Un atkal aiztecēja gads kā viena diena, bet šā gada beigās Albertā no jauna pamodās dēku meklēšanas kāre. Viņš apmeklēja Francijas un Anglijas galmus, piedalījās karaļa Eduarda karagājienā pret Skotiju, izcīnīja divkauju ar Džeimsu Duglasu un, atgriezies Francijā, kopā ar Gotjē Demonī, iekaroja Kadsanas salu. Atrazdamies uz kontinenta, viņš izmantoja šo apstākli, lai apciemotu savus vecos draugus un tā trešoreiz ieradās Godesbergas pilī, kur šoreiz sastapa kādu jaunu viesi.

Tas bija kāds landgrāfa radinieks, vārdā Gotfrīds, kas, vairs necerēdams uz tēva mantojumu, bija lūkojis sagādāt sev stāvokli ar ieročiem rokā. Ari viņš bija karojis ar neticīgajiem, bet tikai svētajā zemē. Radniecības saites, krusta karā iegūtā slava un zināms svinīgums, kas vairāk norādīja uz viņa ticības kvēli nekā iec ietību, bija tam plaši atvēris Godesbergas pils durvis kā cildenam viesim. Drīz vien pēc tam Homburgs ar Albertu bija devušies karā un Gotfrīds ,tad bija kļuvis par neaizvietojamu biedru Ludvigam, kas to aizturēja savā pilī ne vairs kā viesi, bet kā īstu dzimtas piederīgo.