Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Draudzība ir tikpat greizsirdīga kā mīla: vai nu tās bija iedomas, vai patiesība, bet Albertam likās, ka Ludvigs šoreiz to saņēma vēsāk nekā parasti. Viņš par to žēlojās Emmai, kas viņam savukārt atklāja, ka ari pret viņu vira izturēšanās esot kļuvusi dzedrāka.

Alberts paiika Godesbergā piecpadsmit dienas, tad, atrunādamies ar to, ka Ronsdorfs viņu aicina piedalīties turpmākajām gaitām nepieciešamajos sagatavošanās darbos, viņš pārcēlās pāri upei, izjāja cauri nelielai kalnu ielejai, kas šķīra abus novadus, un tā atstāja pili.

Pēc piecpadsmit dienām viņš saņēma no Emmas jaunas ziņas. Viņa vairs nesaprata savu vīru: laipns un labvēlīgs līdz šim, viņš tagad bija kļuvis neuzticīgs un drūms, pat mazajam Otonam tagad nācās ciest no viņa pēkšņajām dusmu lēkmēm, ko senāk viņi nemaz nepazina. Bērnam, kā ari jaunajai mātei tas bija sāpīgāk tāpēc, ka līdz tam tie bija baudījuši vissirsnīgāko un visdziļāko landgrāfa mīlu. Bez tam vēl, piebilda Emma, iidz ar to, ka landgrāfa laipnība pret viņiem mazinājās, Gotfrīds brīnišķā kārtā arvien vairāk ieguva grāfa uzticību un Šikās, ka grāfs atņēma sievai un dēlam daļu savas mīlas, lai to atdotu šim cilvēkam, kas tam bija gandrīz vai pilnīgi svešs.

Alberts sirds dziļumos nožēloja Šo īgnumu, kas bija radies agrāk tik laimīgā cilvēka sirdī, it kā tam viņa laimes būtu bijis par daudz un viņš meklētu visus līdzekļus, kā to mazināt, baidīdamies no tās kā no uguns, kas varētu aprīt visu viņa sirdi. Lūk, tāds bija stāvoklis, kad Alberts līdz ar visiem apkārtnes dižciltīgajiem saņēma uzaicinājumu uz svētkiem, ko landgrāfs bija nodomājis sarīkot sava dēla piecpadsmitajā dzimšanas dienā.

Tie bija tie paši svētki, kuru beigās mēs lasītāju ievedām landgrāfa pili un šo svētku jautrais noskaņojums pavisam neatbilda namatēva nomāktībai un skumjām. Un viss tas bija gadījies tāpēc, ka svētku sākumā Gotfrīds bija norādījis landgrāfam uz Alberta un Otona ārējo līdzību, ko landgrāfs līdz šim nemaz nebija ievērojis.

Un patiesi, izņemot to jauneklīgo svaigumu, kas sārtoja zēna sejā un ko otram bija jau paspējusi notraukt Spānijas saule, tie bija tie paši gaišie mati, tās pašas zilās acis un, daudz maz ciešāk ieskatoties, varēja pat uztvert zināmu līdzību sejas izteiksmē, kas tiešām liecināja par kopīgām asinīm.

Šis atklājums bija kā dunča dūriens landgrāfam, kurš, pateicoties Gotfrīdam, jau pirms ilgāka laika bija sācis šaubīties par Alberta un Emmas nevainojamām attiecībām. Aizdomas, ka šie noziedzīgie sakari pastāvējuši jau kopš viņu kāzām, aizdomas, kas,- pateicoties savādai līdzībai, lika tam uzskatīt viņa tik ļoti mīļoto Otonu par laulības noziedzīgas pārkāpšanas augli, salauza viņa sirdi un padarīja viņu traku. Tas bija tieši tai brīdī, kad, kā mēs jau stāstījām, ieradās grāfs Kārlis, kurš, savukārt apstiprinādams, ka Alberta un Otona līdzība izskatā ir nenoliedzama, bija vēl pavairojis sava nelaimīgā drauga ciešanas. Tomēr, kā mēs jau redzējām, viņš aizgāja neapjauzdams, cik smagas sekas var būt Ludviga nomāktībai.

Cilvēks, kas ienāca mazajā istabiņā, kur landgrāfs ar Kārli bija apsēdušies, un kas tik noslēpumaini sarunājās ar namatēvu, bija tas pats Gotfrīds, ar kura ierašanos laimīgajā ģimenē bija sākušās pirmās nesaskaņas, kas aptumšoja viņas laimes spožumu. Gotfrīds bija nācis pateikt, ka, spriežot pēc dažiem izteicieniem, ko viņam bija izdevies noklausīties, Emmai nolikta satikšanās ar Albertu, kurš vēl tajā pašā naktī devās ceļā uz Itāliju, lai uzņemtos kāda pulka vadību, ko ķeizars turp sūtīja. Par šo nodevīgo soli bija viegli iespējams pārliecināties, jo satikšanās bija nolikta pie vieniem pils vārtiem, un, lai tur nokļūtu, Emmai vajadzēja iziet cauri visam pils dārzam.

Bet kas jau reiz iesācis maldīties pa šaubu ceļu, tas vairs nenostāj. Tā arī landgrāfs, gribēdams par katru cenu tikt skaidrībā, apspieda sevī to veselīgo, instinktīvo sajūtu, kas katram krietnam vīram neļauj pazemoties līdz spiega lomai. Kopā ar Gotfrīdu viņš devās uz savu istabu un, atvēris uz dārzu logu, uztraukts gaidīja pēc šā, pēdējā pierādījuma, lai tad īstenotu kādu nodomu, par kuru viņš pašreiz vēl nebija skaidrībā. Gotfrīds nebija vīlies.

Ap pulksten četriem no rīta Emma nokāpa no lieveņa, bikli izskrēja cauri dārzam un pazuda lielo koku pudurī, kas auga pie vārtiem. Pagāja desmit minūtes, tad viņa atkal atgriezās pie lieveņa, tikai šoreiz to pavadīja Alberts, uz kura rokas viņa bija atspiedusies. Mēness gaismā landgrāfs redzēja tos apkampjamies un viņam pat likās, ka redz savas laulātās draudzenes sejā asaras, kas lija, šķiroties no sava mīļākā.

Tagad Ludvigam vairs neatlika nekādu šaubu un viņš nolēma atstumt no sevis noziedzīgo sievu un laulības grēkā dzimušo bērnu. Gotfrīds saņēma vēstuli, kurā Emmai bija pavēlēts tam sekot un pils sardzes priekšniekam tika dots rīkojums rīta agrumā arestēt Otonu un aizvest viņu uz Kirbergas abateju pie Ķelnes, kur tam savu spožo bruņinieka nākotni vajadzēja apmainīt pret šauro mūka celli.

Landgrāfa pavēles tūdaļ bija tikušas izpildītas un Emma ar Otonu jau pirms kādas stundas bija atstājuši pili, lai māte dotos uz Nonnenvertas klosteri, bet dēls — uz Kirbergas abateju. Šai laikā grāfs Kārlis pamodās un, kā mēs jau stāstījām, ieraudzīja sēžam pie gultas savu veco draugu, kurš līdzinājās ozolam, kam vētra notraukusi visu lapu košumu un zibens nolauzis zarus.

Homburgs ar lielu uzmanību un dziļu līdzjūtību uzklausīja Ludviga stāstu par visu, kas bija noticis. Tad, nemaz nedomādams mierināt nelaimīgo vīru un tēvu, viņš piecēlās un teica:

— Ko es darīšu, būs labi darīts.

— Jā, bet ko tu vairs vari darīt? — jautāja landgrāfs.

— Tā būs mana darīšana, — atbildēja grāfs.

Tad apskāvis savu draugu, viņš apģērbās, apjoza zobenu, un, izgājis no istabas, devās tieši uz zirgu staļļiem, pats apsegloja savu uzticamo Ansi un, kaudamies ar dažādām juceklīgām domām, jāja lejā pa spirālveidīgo ceļu, pa kuru tas vēl vakar straujā gaitā bija traucies šurp, jauku cerību

spārnots.

Nonācis ielejā, grāfs Kārlis nogriezās pa Rolandsekas ceļu un, lēnā solī jādams, pats dziļās domās nogrimis, viņš ļāva zirgam pilnīgu vaļu gan rikšot, gan soļot pēc savas patikas. Nojājis līdz krustcelēm, viņš ieraudzīja mazu kapliču, kurā kāds priesteris lūdza Dievu. Grāfs apskatījās visapkārt un, redzēdams, ka vieta ir tāda, kādu to bija vēlējies, viņš apstājās.

Grāfs Kārlis bija viens no tās vecās bruņniecības tipiem, kura ap XV gadu simteni kļūst arvien retāka un kuru Frosārs ir aprakstījis ar tādu mīlestību, kas atgādina antikvāru, kad tas tīksminās ap kādu senlaicīgu lietiņu. Pēc viņa saprašanas visu izšķīra zobens, kas uzticēja savu lietu Dieva tiesai, nekad nevarēja kļūdīties. Landgrāfa stāsts bija viņā pamodinājis dažas šaubas par Gotfrīda nolūkiem un, labi pārdomājot, šīs šaubas bija kļuvušas gandrīz vai par noteiktu pārliecību. Pirmkārt, nekad vēl neviens, izņemot šo melīgo čukstētāju, nebija iedomājies apšaubīt Emmas mīlu un uzticību. Grāfs Kārlis bija nelaiķa Ronsdorfa un arī landgrāfa draugs. Tādā kārtā šo vīru gods bija arī daļa no viņa goda, un tāpēc viņa pienākums bija atkal atjaunot abu labās slavas mirdzumu, ko uz brīdi kāds tenkotājs bija aptumšojis. Tiklīdz grāfs bija nonācis pie šāda slēdziena, viņš, nesacīdams nevienam ne vārda, bija izjājis priekšā uz ceļa, pa kuru nodevējam vajadzēja nākt, lai tad tur to piespiestu atzīties savos melos, vai arī atdot Dievam savu dvēseli. Bet vajadzības gadījumā prasīt kā vienu, tā arī otru.