Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Tomēr likās, ka šī negaidītā ierašanās uz šo līksmo svētku rūpju pilno saimnieku atstājusi labvēlīgu iespaidu. Viņš aizveda savu viesi otrā istabas galā, nosēdināja to uz plata ozola krēsla, virs kura pacēlās zelta caurausts baldahīns, un apsēdās viņam līdzās; tad saņēmis drauga rokas un pats turēdams seju ēnā, viņš lūdza viņam pastāstīt, ko visu tas bija pieredzējis pa šiem trim ilgajiem gadiem, kamēr abi draugi bija viens no otra šķirti.

Ar īstu vecam karavīram raksturīgu pļāpīgumu Kārlis pastāstīja, ka brabantiešu valsts un angļu karaspēks Eduarda III vadībā laupīdams un dedzinādams aplencis Kambrē; kā abas armijas sastapušās pie Bironfosas, neielaižoties cīņā, tāpēc ka lielais astrologs Sicīlijas karalis bija pareģojis

Filipam Voluā, ka ikviena kauja, ko tas sākšot ar angļiem, kurus vada personīgi pats Eduards, beigšoties viņam nelaimīgi (pie Kresi šis pareģojums tiešām piepildījās); un ka beidzot Desplešīnas laukā pēc Francijas karaļa māsas 2annas Voluā lūguma abi karaliskie pretinieki uz vienu gadu noslēguši pamieru.

Landgrāfs noklausījās viņa stāstu klusuciezdams, ko zināmā mērā varēja saukt par uzmanību, kaut gan viņš šad un tad savāda nemiera dzīts bija piecēlies, lai ietu un pamestu skatienu lejas zālē. Bet tā kā landgrāfs katru reizi bija atgriezies, viņa draugs tūdaļ turpināja uz brīdi pārtraukto stāstu, labi saprazdams, ka namatēvam ir nepieciešams sekot sarīkoto svētku norisei, lai viņa ielūgtajiem viesiem nekā netrūktu, kas tiem šos svētkus varētu padarīt jo patīkamākus. Bet tā kā pēc pēdējā pārtraukuma landgrāfs, it kā būtu savu draugu aizmirsis, vairs neatgriezās, lai ieņemtu vietu tam līdzās, Kārlis piecēlās un no jauna devās uz durvīm, pa kurām šinī nomaļajā, krēslainajā telpā iespīdēja spožs gaismas stars. Šoreiz tas, kuru viņš meklēja, dzirdēja to nākamjo, nepagriezis galvu, viņš pacēla roku.

Grāfs Kārlis ieņēma tam ierādīto vietu, un landgrāfs uzlika roku savam cīņas biedram uz pleca un to cieši pievilka sev klāt.

Acīmredzot šā cilvēka dvēselē norisinājās kāda briesmīga cīņa un, kaut arī grāfs Kārlis uzmanīgi raudzījās līksmajā pūlī, kas viesuļoja garām, viņš neredzēja nekā tāda, kas varētu būt par cēloni drauga uzbudinājumam. Bet tas bija pārāk labi saskatāms, lai tik uzticīgs draugs kā Kārlis to neredzētu un nepārdzīvotu līdzi. Tomēr saprazdams, ka draudzības pirmais un svētākais pienākums ir klusēt par lietām, ko mums negrib atklāt, viņš cieta klusu. Bet starp sirdīm, kas paradušas izprast viena otru, pastāv noslēpumaina saprašanās. Tā arī landgrāfs, izpratis drauga kautro atturību, pavērās viņā, tad pārvilka roku pār pieri, smagi nopūtās un, norādīdams uz savu dēlu, mazliet vilcinādamies teica:

— Vai tu neatrodi, ka Otons izskatās ļoti līdzīgs šim jaunajam augstmanim, kas pašreiz dejo ar viņa māti?

Grāfs Kārlis nodrebēja, jo šie pāris vārdi bija viņam tas pats, kas nakts tumsas pārsteigtam ceļotājam ir zibens atspīdums tuksnesī. Tā pēkšņā uzliesmojuma gaismā viņš bija pamanījis bezdibeni. Un patiesi, līdzība starp jaunekli un norādīto cilvēku bija tik uzkrītoša, ka grāfs to nevarēja neatzīt, kaut gan nojauta, ka viņa atbilde varētu būt liktenīga.

— Tev taisnība, Ludvig, — viņš teica, — tos varētu noturēt par diviem brāļiem.

Tiklīdz grāfs bija izteicis šos vārdus, viņš juta, kā landgrāfs, pret kura plecu tas bija atspiedies, pēkšņi nodrebēja, un tāpēc viņš vēl pasteidzās piebilst:

— Bet saki man, ko tas liecina?

— Nekā, — tumši atteica landgrāfs, — es tikai gribēju dzirdēt arī tavas domas, bet nu nāc un izstāsti līdz beigām visu, ko esi piedzīvojis šajās karagaitās.

Un viņš aizveda grāfu Kārli atpakaļ turpat, kur viņš bija savu stāstījumu sācis un šoreiz viņš to netraucēti tur arī pabeidza.

Tiklīdz tas bija noticis, durvīs parādījās kāds cilvēks. Landgrāfs aši piecēlās un devās pie tā. Kādu brīdi abi vīri sarunājās, bet tik klusā balsī, ka Kārlis nekā nevarēja sadzirdēt. Tomēr no viņu žestiem viņš nojauta, ka runa ir par kaut ko ļoti svarīgu, par ko viņš vēl jo vairāk pārliecinājās, redzēdams, ka landgrāfs atgriežas pie viņa vēl drūmāks, nekā bija brīdi iepriekš.

— Draugs, — teica Ludvigs fteapsēzdamies, — pēc tik gara ceļa, kādu tu esi šodien veicis, tev droši vien vairāk ir vajadzīga atpūta, nevis balles un viesības. Nāc, es tevi likšu aizvest uz tavu istabu. Ar labu nakti, mēs atkal redzēsimies rīt.

Kārlis saprata, ka viņa draugs vēlas palikt viens. Ne vārda neteicis, viņš piecēlās, klusu paspieda viņam roku un vēl pēdējo reizi jautājoši palūkojās tam acīs. Bet landgrāfs viņam atbildēja tikai ar to skumjo smaidu, kas norāda, ka vēl nav pienācis īstais brīdis atklāt savas sirds mocošo noslēpumu. Ar pēdējo rokasspiedienu Kārlis lika saprast, ka viņš kuru katru brīdi ir gatavs to uzklausīt, tad devās uz viņam ierādītajām telpām, kas atradās labi patālu, bet līdz kurām tomēr vēl aizšalca svētku līksmais troksnis.

Grāfs apgūlās, bet skumjas domas, kas nomāca dvēseli, un dzīru tālais troksnis vēl labu laiku neļāva viņam iemigt. Beidzot fiziskais nogurums guva virsroku pār dvēseles bažām. Pamazām viņa domu tēli kļuva "arvien miglaināki, jutekļu možums sagura un acis aizvērās. Uz brīdi viņš ieslīga pusnomoda stāvoklī, kas līdzinājās tām krēslas stundām, kuras šķir nakti no dienas, šajā savādajā un neaprakstāmajā stāvoklī, kad īstenība saplūst ar sapņiem tā, ka zūd robežas starp sapni un īstenību. Tad viņu pārņēma dziļš miegs.

Jau sen bruņinieks bija gulējis vienīgi teltī un turklāt vēl savā kaujas tērpā, tāpēc arī ar tādu patiku viņš izbaudīja labas gultas ērtības, ka, otrā rītā pamodies, viņš redzēja, ka ir nogulējis līdz gaišai dienai. Un tūdaļ arī viņa acīm atklājās kāds negaidīts skats, kas tūdaļ saistīja visu viņa uzmanību un lika atcerēties vakarvakara pārdzīvojumus. Kādā atzveltnes krēslā nekustīgi un galvu uz krūtīm nokāris sēdēja landgrāfs, it kā gaidītu sava drauga pamošanos. Bet patiesībā viņš bija nogrimis tik dziļās domās, ka šo pamošanos nemaz nepamanīja.

Grāfs klusēdams mirkli viņā noskatījās; bet tad, redzot, ka pār drauga pelēkajiem, iekritušajiem vaigiem rit asaras, viņš nevarēja vairs ilgāk valdīties un, izstiepis pret to rokas, iesaucās:

— Dieva dēļ, Ludvig, kas ir noticis?

— Ak, — nopūtās landgrāfs, — noticis ir tas, ka man vairs nav ne sievas, ne dēla!

Un pie šiem vārdiem viņš ar pūlēm piecēlās, tad, streipuļodams kā piedzēries, paspēra dažus soļus un iekrita drauga rokās.

Lai labāk izprastu turpmāko notikumu norisi, ir nepieciešams, ka mūsu lasītāji drusku atskatītos pagātnē.

Jau sešpadsmit gadu landgrāfs dzīvoja laulībā, viņš bija apprecējis grāfa Ronsdorfa meitu. Grāfs Ronsdorfs, kura īpašumi atradās Reinas labajā krastā un piegula kalnu ķēdei, kas pazīstama ar nosaukumu Septiņkalne, bija kritis kādā kaujā 1316.gadā, kad Bavārijas Ludviķis, kura pusē grāfs bija nostājies, karoja ar Austrijas Fridrihu Skaisto. Mirušā Ronsdorfa kundze, sieviete ar nevainojamu godu un tikumu, palika atraitne un audzināja savu vienīgo piecus gadus veco meitu. Bet, būdama karaliska dzimuma, viņa arī atraitnes stāvoklī tik labi prata saglabāt sava nama ārējo spožumu, ka viņas galms skaitījās lepnākais visās apkārtnes pilīs.

Neilgi pēc grāfa nāves Ronsdorfa atraitnes pilī ieradās jauns pāžs, viņas grūtos apstākļos mirušās draudzenes dēls. Tas bija skaists zēns, trīs vai četrus gadus vecāks par Emmu. Un tā, lūk, šinī gadījumā lieku reizi pierādījās grāfienes cildinātā labsirdība. Viņa pieņēma nabaga bāriņu kā savu dēlu, uzaudzināja to kopā ar savu meitu un tik vienlīdzīgi apveltīja ar saviem glāstiem abus šos bērnus, ka grūti bija pasacīt, kurš no tiem ir pieņemtais un kurš pašas bērns.