Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Gotfrīds bija atgriezies Vācijā, lai izpildītu drauga pēdējo vēlēšanos. Bet ieradies pie sava radinieka landgrāfa un pārskatījis pašreizējo situāciju, viņš pēc pirmā acu uzmetiena aptvēra, kādu labumu var gūt no sava noslēpuma. Landgrāfam bija tikai viens vienīgs dēls un, ja Otons ar Emmu tiktu nobīdīti no ceļa, viņš pats kļūtu grāfa vienīgais mantinieks.

Mēs jau redzējām, cik tālu viņš bija pavirzījis šo savu nodomu, kad Rolandsvertas ceļa gravā sastapās ar Kārli Homburgu.

— Kārli, Kārli! — iesaucās landgrāfs, kā neprātīgs traukdamies ārā gaitenī, kur to gaidīja viņa cīņubiedrs. — Kārli! — tas nebija viņas mīļākais, bet viņas brālis!

Un tūdaļ viņš pavēlēja vest atpakaļ uz Godesbergu Emmu un Otonu. Divi ziņneši devās ceļā, viens augšup pa Reinu, otrs — lejup. Pirmais atgriezās jau naktī. Emma, kas ilgu laiku jau bija jutusies nelaimīga, pēc pagājušās nakts apvainojuma lūdza tikai vienu: atļaut pavadīt viņai mūža pēdējās dienas klosterī, kur bija pagājusi viņas jaunība, un atklāti pateica, ka vajadzības gadījumā viņa atsaukšoties uz šīs vietas neaizskaramību.

Rīta agrumā atgriezās arī otrs ziņnesis. To pavadīja abi bruņu kalpi, kuriem bija ticis uzdots nogādāt Otonu Kirbergā, bet Otona viņu vidū nebija. Braucot lejup naktī pār Reinu, Otons, zinādams, kurp un kāpēc tiek vests, un izmantodams brīdi, kad visi bija nodarbināti ar laivas vadīšanu krāčainajā straumē, bija pēkšņi meties dziļumā un tur pazudis.

Tomēr landgrāfa nelaime nebija tik liela, kā viņš pats domāja. Otons bija meties straumē, nevis lai meklētu nāvi, bet gan brīvību.

Uzaudzis Reinas krastos, viņš pārāk labi pazina šo draugu, lai no upes nebaidītos, jo bieži bija izmēģinājis savus jaunos spēkus pret viņas teces straujumu. Viņš ienira dzīlē un peldēja zem ūdens, kamēr aptrūka elpa. Kad viņš atkal iznira, barka bija jau tik tālu un nakts bija tik tumša, ka viņa pavadoņiem atlika tikai domāt, ka dzelme to aprijusi.

Otons steidzās drīzāk sasniegt krastu. Nakts bija auksta, viņa drēbes bija piemirkušas un viņam vajadzēja sasildīties un izgulēties. Tāpēc viņš devās uz pirmo mājiņu, kuras logos redzēja spīdam ugunis. Tur viņš teicās esam nomaldījies ceļinieks, un tā kā nebija nosakāms, vai viņa drēbes samirkušas lietū vai upes ūdeņos, viņš neradīja nekādas aizdomas un tika uzņemts ar vāciešiem īpatno, sirsnīgo, diskrēto viesmīlību. Nākamā dienā viņš jau rītausmā atstāja savas naktsmājas un devās uz Ķelni. Bija svētdiena un, tā kā Otons tur nonāca uz dievvārdu sākumu, viņš redzēja visus pilsoņus steidzamies uz baznīcu. Otons sekoja ļaužu pūlim, jo arī viņam gribējās pielūgt Dievu… Vispirms par savu tēvu, par viņa maldiem un vientulību, kādā viņš to bija atstājis… tad par savu klosterī iedzīto māti… un, beidzot, par sevi, jo kaut gan brīvs, viņš tomēr atradās viens un bez atbalsta šinī plašajā pasaulē, no kuras tas līdz šim pazina tikai no dzimtās pils saskatāmo apvārsni. Viņš paslēpās aiz kādas kolonnas, lai netraucēti pielūgtu Dievu: tik tuvu Godesbergai varēja gadīties, ka nejauši kāds augstmanis no vakardienas svētku viesiem to pazītu, vai arī pats Ķelnes arhibīskaps Valerands, kas bija viens no viņa tēva vecākajiem un uzticamākajiem draugiem.

Kad Otons bija pielūdzis Dievu, viņš palūkojās visapkārt un sev par lielu brīnumu ievēroja, ka starp dievlūdzējiem atradās tik daudz visādu tautību strēlnieku, ka pirmajā brīdī tam likās, ka svētā mesa ir noturēta par godu visu strēlnieku aizstāvim svētajam Sebastianam. Viņš par to tūdaļ apvaicājās tuvākajam strēlniekam un uzzināja, ka viņi . visi esot ieradušies uz šaušanas sacīkstēm, ko ik gadus šinī laikā sarīkojot Klēves Ādolfs, viens no bagātākiem un cildenākiem zemes augstmaņiem, kuru pilis paceļas no Strasburgas lidz Nimbergai.

Otons tūdaļ atstāja baznīcu, lūdza norādīt viņam pilsētas labāko drēbnieku un apmainīja savu samtā un zīdā šūdināto uzvalku pret strēlnieku zaļo vadmalas kamzoli ar ādas jostu. Tad viņš sev nopirka vislabāko kļavas koka loku, kādu vien varēja dabūt, izmeklēja sev bultu maksti ar divpadsmit bultām un apvaicājās, kādā viesnīcā visbiežāk mēdz sapulcēties strēlnieki. Uzzinājis, ka tas esot „Zelta_dzērvē", viņš devās uz šo viesnīcu, kas atradās uz Verdingenas ceļa aiz Ērgļu vārtiem.

Viņš atrada tur kopā kādus trīsdesmit strēlniekus jautri padzīvojam. Otons nosēdās starp tiem un, kaut gan neviens viņa nepazina, tomēr pateicoties viņa jaunībai un laipnajam vaigam, viņš tika uzņemts ar prieku. Vispirms jau viņš ieguva piekrišanu teikdams, ka dodoties uz Klēves šaušanas sacīkstēm un vēlētos staigāt šo ceļu kopā ar tik līksmiem un krietniem biedriem. Šis viņa priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi.

Tā kā strēlniekiem bija vēl atlicis trīs dienas laika un svētdiena ir atpūtai veltīta diena, viņi devās ceļā tikai nākamā rītā, iedami gar upes krastu un līksmi tērzēdami par kara un medību piedzīvojumiem.

Tā staigādami savu ceļu, strēlnieki ievēroja, ka Otonam nav spalvas pie cepures, kas ir strēlnieka tērpa nepieciešams piederums, jo ikviens no tiem lepojās ar kāda putna spalvām, kurš kritis par upuri viņu veiklībai, un viņi sāka zoboties par savu jaunizcepto biedru un viņa bultām. Otons smaidīdams atzinās, ka ne loks , ne bultas vēl nav tikuši laisti darbā, bet ka pie pirmās izdevības viņš ar to palīdzību gribot sagādāt savai cepurei tik nepieciešamo rotu. Viņš uzvilka loku. Visi ar interesi gaidīja, kad radīsies izdevība novērtēt viņu jaunā biedra prasmi.

Un izdevības netrūka: kāds krauklis, sēdēdams nokaltušā ozola zarā, ķērca pilnā rīklē, un strēlnieki smiedamies norādīja Otonam uz šo mērķi. Bet jaunais cilvēks atbildēja, ka krauklis esot nešķīsts putns, kura spalvas nav cienīgas greznot brīvstrēlnieka cepuri. Un tā bija taisnība. Tāpēc, arī jautrie ceļotāji apmierinājās ar šo atbildi.

Mazliet tālāk viņi uz kādas augstas klints pamanīja sēžam vanagu, un atkal jauneklis tika mudināts izmēģināt roku. Bet šoreiz viņš atbildēja, ka vanags esot dižciltīgs putns, kuru tikai dižciltīgiem ļaudīm ir tiesības šaut, un ka viņš, zemnieka dēls būdams, nekad neatļaušoties nogalināt šo dižciltīgo putnu uz tik varena siņjora zemes, kāds ir Voringenas grāfs, caur kura novadiem pašreiz veda viņu ceļš. Kaut gan ari šajā atbildē bija sava daļas taisnības un varbūt neviens no strēlniekiem nebūtu uzdrošinājies atļauties sev to, uz ko viņi mudināja Otonu. Tomēr šī atbilde tika uzņemta ar vairāk vai mazāk zobgalīgu smīnu, jo strēlnieki sāka domāt, ka viņu jaunais biedrs, nebūdams drošs par savu veiklību, lūkoja novilcināt to brīdi, kad viņam vajadzētu dot tik neapšaubamu savas veiklības pierādījumu, kā to no viņa prasīja.

Otons it labi bija redzējis un sapratis strēlnieku smaidus, bet viņš izlikās, ka nepiegriež tiem nekādu vērību un turpināja savu ceļu smiedams un jokodams, kad pēkšņi soļus piecdesmit viņiem priekšā no upes niedrām pacēlās dzērve. Otons pagriezās pret tuvāko strēlnieku, kuru viņam bija norādījuši kā vienu no labākajiem šāvējiem, un teica:

— Brāl, man būtu liela patika iegūt manai cepurei kādu no šā putna spalvām. Jūs mūsu vidū esat visveiklākais, dariet man to prieku un nošaujiet to.

— Lidojot? - atjautāja izbrīnījies strēlnieks.

— Bez šaubām lidojot, — turpināja Otons. — Redziet, cik smagi putns ceļas, viņš būs nolidojis tikai desmit soļus, kopš ir pacēlies no zemes, un tas ir tikai puse no bultas lidojuma.