Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

— Šauj, Robert, šauj! — sauca pārējie strēlnieki.

Roberts pamāja ar galvu, it kā likdams saprast, ka viņš piekrīt vispārējam uzaicinājumam, gan vairāk padodamies cienījamās strēlnieku brālības statūtiem, nekā cerēdams uz izdošanos. Tomēr viņš, cik spēdams, notēmēja ar vislielāko rūpību. Bulta, kuru vadīja spēcīga roka un ievingrinājusies acs, atrāvās no loka, visu skatienu pavadīta, tik tuvu aizlidoja garām putnam, ka tas izgrūda baiļu kliedzienu, uz ko strēlnieki atbildēja ar līksmiem saucieniem.

— Labi šauts, — noteica Otons. — Tagad, Hermani, — turpināja viņš, pagriezies pret strēlnieku pa kreisi, — jūsu kārta.

Vai nu strēlnieks, pie kura viņš vērsās, bija šo uzaicinājumu gaidījis, vai arī viņu aizrāva dotais piemērs: kad Otons to uzrunāja, viņš jau bija gatavs, un otra bulta, tikpat veikla un žigla kā pirmā, traucās pakaļ bēglim, kas no jauna iekliedzās, dzirdam nosvilpjam un noskrienam garam gandrīz vai sprīža atstatumā šo otro nāves vēstnesi. No jauna atskanēja strēlnieku aplausi.

— Un tagad ir mana kārta, — noteica Otons.

Visu skatieni pagriezās uz viņa pusi: kaut gan dzērve vēl nebija ārpus šāviena, tomēr atstatums jau bija diezgan prāvs. Tverdama ar saviem platajiem spārniem pietiekami daudz gaisa, tā devās projām ar tādu ātrumu, ka viņai drīz vien vajadzēja atrasties drošībā. Otons bez šaubām to visu bija it labi apsvēris, jo tikai tad, kad viņš bija pienācīgi novērtējis atstatumu, jauneklis lēni un uzmanīgi pacēla bultu pret putnu. Kad tas bija izdarīts, viņš, kā dara angļu strēlnieki, atvilka auklu gandrīz aiz galvas, tā kā viņa loks saliecās līdzīgi kārklu klūdziņai. Vienu mirkli Otons palika kā statuja nekustīgi stāvam, tad atskanēja viegla švīkoņa, jo bulta bija aizskrējusi tik ātri, ka neviens nebija spējis to saskatīt. Visu acis pievērsās putnam, kas sastinga it kā neredzama zibens trāpīts, tad cauršauts gāzās zemē no tāda augstuma, ka grūti bija iedomāties, kā tur kāda bulta vēl varētu trāpīt.

Strēlnieki stāvēja vaļējām mutēm: tāds sasniegums viņiem pašiem šķita neiespējams. Bet Otons, kurš bija apstājies, lai noskatītos šāviena rezultātu, redzēdams putnu krītam, tūdaļ devās pie tā, nepiegriezdams biedru pārsteigumam nekādu vērību. Nonācis pie dzērves, viņš tai no kakla izrāva smalkās, lokanās cekuliņu spalvas un piesprauda tās pie savas cepures. Pa to laiku strēlnieki izmērīja distanci: putns bija nokritis pēc trīssimt divdesmit soļiem.

Tikai šoreiz neatskanēja neviens piekrišanas sauciens: strēlnieki, klusu ciezdami, saskatījās, būdami pārsteigti par šādu veiklību. Tad, kā mēs jau teicām, viņi izmērīja distanci un, kad Otons beidza greznot savu cepuri ar tik brinišķīgā kārtā iegūtām spalvām, abi iepriekšējie šāvēji, Francis un Hermanis, sniedza viņam roku, bet ar tik cienīgu atturību, kas nepārprotami liecināja, ka viņi to tagad uzskata nevien par savu biedru, bet arī par savu meistaru.

Mūsu ceļinieku bars, kurš Voringenā bija apstājies tikai tādēļ, lai ieturētu brokastis, ap pulkstens četriem nonāca J pilsētā. Ar steigu tika paēstas pusdienas, jo trīs jūdzes sāņus no J. atradās Kalnu klints baznīca un ticīgie strēlnieki negribēja paiet tai garām, to neapmeklējuši. Otons, kas bija piesavinājies visas savu jauno biedru paražas, devās līdzi šai ekskursijā un pret vakaru viņi nonāca pie svētās klints, kas bija milzīgs baznieveidīgs akmens bluķis.

Senos laikos šī klints patiesi bija bijusi pirmā kristīgo baznīca, ko Reinas krastā bija licis celt kāds ģermāņu virsaitis. Virsaitis mira kā svētais un atstāja septiņas skaistas, tiklas meitas, kurām uzlika par pienākumu pie viņa kapa lūgt Dievu.

Tie bija lielās tautu staigāšanas laiki. Nepazīstamas mežoņu ciltis, kā neredzamas varas trenktas, nokāpa no Āzijas augstienēm, lai nāktu un pārveidotu Eiropas seju. Atilla, kuru kāda briežu māte bija izvedusi cauri

Meotīdas purvājiem, virzījās uz Vāciju, un viņam pa priekšu traucās bailes, ko visiem iedvesa viņa vārds. Pati Reina nobijās no šīs mežonīgās tautas soļiem un ar steigu vēla savus ūdeņus uz jūru, kā milzu čūska drebēdama visā savā garumā. Drīz vien huņņi jau bija nonākuši upes labajā krastā un tūdaļ pa visu apvārsni uzliesmoja ugunsgrēku blāzmas, sākot no „Colonia Agrippina" (Ķelne) līdz pat „Aliso" (Vesela). Briesmas bija klāt, jo bija ieradies ienaidnieks, no kura nevarēja gaidīt nekādas žēlastības. Nākamā rītā, kad septiņas jaunavas redzēja huņņus iebīdām straumē plostus, ko tie, nocirzdami veselu mežu, naktī bija sasējuši, viņas devās uz baznīcu, nometās ceļos pie tēva kapa un lūdza mirušo, kas viņām dzīvē tik daudz mīlas bija parādījis, apsargāt tās vēl pēc savas nāves.

Visu dienu un nakti tās pavadīja lūgšanās un jau cerēja ka ir glābtas, bet tad rīta ausmā tās dzirdēja barbarus tuvojamies. Ar savu zobenu rokturiem viņi sāka dauzīt baznīcas ozolkoka durvis. Redzēdami, ka tās nepadodas, vieni devās uz ciemu, lai sadabūtu trepes un iekāptu pa logiem, bet citi nocirta resnu egli un nodarinājuši tai zarus, izdauzīja aunu, lai ielauztu durvis. Tā apgādājušies ar visu nepieciešamo, viņi devās atpakaļ uz baznīcu, kur septiņas māsas bija atradušas pēdējo patvērumu, bet tur nonākuši, viņi redzēja, ka nav vairs ne durvju, ne logu. Baznīca stāvēja gan vēl tai pašā vietā, bet tā bija pārvērtusies par masīvu klints bluķi. No šīs masīvās klints iekšienes atskanēja dziesma, klusa, sērīga un maiga, kā neredzamu dvēseļu dziedāšana: tā bija septiņu jaunavu pateicības dziesma Dievam par viņa žēlastību.

Strēlnieki noskaitīja lūgšanu pie klints baznīcas un atgriezās parnakšņot Strumpā.

Nākamajā rītā viņi devās tālāk un diena pagāja bez kādiem starp­gadījumiem, kaut gan pūlis arvien pieauga. No visām Vācijas malām strēlnieki devās uz šiem gadskārtējiem svētkiem, kur kā pirmā godalga šoreiz bija paredzēta samta strēlnieku cepure ar zelta kļavlapu apviju, ko saturēja dimanta spanga. Godalgu vajadzēja pasniegt margrāfa vienīgai meitai, princesei Helēnai, kas palika trīspadsmit gadus veca. Tāpēc arī nebija ko brīnīties, ka veiklie šāvēji pulcējās tik lielā skaitā.

Mazais pulciņš, kas tagad jau bija pieaudzis ļīd[z piecdesmit vīriem, gribēja nokļūt Klēvē nākamā rītā, jo sacīkstēm vajadzēja sākties tūlīt pēc mesas, tas ir, pulkstens vienpadsmitos. Tāpēc strēlnieki nolēma pārnakšņot Kervenheimā. Tai dienā vajadzēja noiet lielu ceļa gabalu, tāpēc arī steigā pabrokastoja un ieturēja pusdienas, tomēr, lai arī kā mūsu ceļotāji piespiedās, kad viņi nonāca pie pilsētas, vārti jau bija slēgti. Tiem cits nekas neatlika, kā pēc iespējas ērtāk pavadīt šo nakti ārpusē. Šim nolūkam tie izvēlējās kādas burvīgā kalnā atrodošās pils drupas, tā saukto Vindeku pili.

Vecais strēlnieks atkal ieteica palikt šinī tornī un apmierināties ar tā pajumti. Visi apstājās, kāds šķīla kramu un, aizdedzinājis sausu egles zaru, iegāja pa vārtiem.

Tagad strēlnieki redzēja, ka jumts ir iegāzies un rēgojās tikai kaili mūri; un tā kā nakti bija sagaidāms lietus, tad visi vienā balsi nolēma doties tālāk līdz galvenai ēkai, atļaudami vecajam strēlniekam palikt turpat. Bet viņš pa otram lāgam atteicās un bija gatavs sekot saviem biedriem, kurp vien tie ietu, nekā palikt viens šādā nakti un šādā apkārtnē.

Pulciņš devās tālāk, bet pa šo īso starplaiku, kas bija uldzis dažas minūtes, ikviens bija nolauzis pa egles zaram un iztaisījis sev kūpošu lāpu, tā kā kalna galotne, kas līdz šim bija tinusies tumsā, pēkšņi kļuva gaiša un gaismas lokā varēja saskatīt tumšo, draudoši drūmo pils masīvu. Jo tuvāk latn nāca strēlnieki, jo vairāk izcēlās tā stāvs ar varenajām kolonnām un zemajām velvēm, kurām pamatakmeni varbūt bija licis pats Kārlis Lielais, kad tas no Pirenejiem līdz pat Batāvijas purviem pavēlēja celt veselu cietokšņu rindu, lai atvairītu normāņu iebrukumus.