Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

STRELNIEKS OTONS

1340. gada beigās, dzestrā, bet vēl skaistā rudens nakti kāds bruņinieks jāja pa šauro celiņu, kas aizvijās gar Reinas kreiso krastu. Ņemot vērā vēlīno stundu un steigu, ar kādu viņš skubināja savu zirgu, kuru garais jājiens bija stipri nokausējis, varēja domāt, ka jātnieks, vismaz uz dažam stundām, apstāsies mazajā pilsētiņā Obervinterā, kuru tas pašreiz bija sasniedzis. Bet, gluži otrādi, tādā pašā gaitā un kā labs vietas pazinējs viņš izvēlējās tieši tās šaurās un līkumotās ieliņas, kas par dažām minūtēm varēja saīsināt viņa ceļu, un drīz vien jau bija pilsētiņas otrā pusē, kur izjāja pa pretējiem vārtiem. Šajā brīdī mēness, kas līdz tam bija iebridis mākoņos, izpeldēja mirdzošā debess klajumā, kas fantastiskos vi)ņos bangojošā mākoņu jūrā izskatījās kā snaudoša ezera līmenis. Izmantosim pašreizējo pārejošo mēnesnīcu un pametīsim skatienu uz vēlīno ceļotāju.

Tas bija četrdesmit piecus vai piecdesmit gadus vecs vidēja auguma cilvēks, bet ar tik masīvām un robustām formām, kas tik labi pieskaņojās visām zirga kustībām, ka varēja domāt — zirgs un jātnieks ir izcirsti no viena un tā paša klintsbluķa. Tā kā viņš atradās pazīstamā novadā, kur tam nedraudēja nekādas briesmas, jātnieks savu bruņucepuri bija piesējis pie sedlu siksnas un, lai pasargātu galvu no mitrā nakts gaisa, bija atstājis uz tās mazu, ar vadmalu oderētu kapucīti, kuras stūri, kad bruņinieks uzlika galvā bruņucepuri, nokarājās tam starp pleciem. Ir taisnība, ka viņa biezie, garie mati, kas vietām jau sāka sirmot, pilnīgi varēja aizvietot visērtāko galvassegu, jo tie kā lauvas kuplās krēpes ietvēra viņa nopietno un miermīlīgo seju.

Kas attiecas uz viņa stāvokli, tad varbūt vienīgi tikai tiem, kas nepazina tā laika heraldiku, būtu bijis grūti to noteikt. Pametot skatienu uz viņa bruņucepuri, varēja saskatīt grāfa vainagam līdzīga sejsega aplokā kailu roku ar paceltu zobenu. Uz vairoga, kas bija piestiprināts otrā pusē sedliem, mirdzēja Homburgas nama zelta zvaigžņu trīsstūris, bet Homburgas nams skaitījās viena no vecākajām un ievērojamākajām bruņinieku dzimtām visā Vācijā.

Un tagad, lai vēl kaut ko vairāk uzzinātu par šo personu, ar kuru gribam iepazīstināt mūsu lasītāju, pateiksim, ka grāfs Kārlis atgriezās no Flandrijas, kurp viņš bija devies pēc ķeizara, Bavārijas Ludviķa III pavēles, lai viņš ar savu vareno zobenu izpalīdzētu Anglijas Edvartam III, kas pirms astoņpadsmit mēnešiem bija dabūjis impērijas ģenerālvikāra titulu. Sakarā ar pamieru, ko viņš, pateicoties Zannas kundzei, Francijas karaļa māsai un grāfa Heno mātei, bija noslēdzis, Edvards III grāfu tūdaļ bija atsvabinājis no viņa pienākuma.

Nonācis līdz Melhemas ciemam, ceļinieks nogriezās no ceļa, pa kuru bija jājis jau no Koblencas, un iegriezās pa mazu sānceliņu, kas veda tieši laukos. Uz brīdi zirgs un jātnieks pazuda kādā gravā, lai drīz vien atkal parādītos otrā pusē, kur tad devās tālāk pa laukiem, turēdamies tuvāk ceļam, kas tiem abiem, likās, bija labi pazīstams.

Un patiesi, pēc piecu minūšu jājiena zirgs pacēla galvu un skaļi nozviedzās, it kā paziņodams par savu ierašanos. Tagad viņa kungam vairs nebija nekādas vajadzības to uzmudināt ne ar vārdiem, ne ar piešiem — lopiņš pats tik strauji pielika soli, ka drīz vien aiz viņiem palika meža līkumā pa kreisi iegulušais Godesbergas ciems. Tad vēlreiz, nogriezdamies pa kreisi no ceļa, kas veda no Rolandsekas uz Bonnu, viņš jāja tieši uz pili, kas pacēlās kalna galā un saucās tai pašā vārdā, kā pilsētiņa, no kuras tā, jādomā, bija dabūjusi savu nosaukumu vai ari pilij to devusi.

Tagad bija redzams, ka grāfa Kārļa ceļamērķis ir Godesbergas pils, un pavisam neapstrīdams bija tas, ka viņš tur ieradīsies tieši uz viesībām. Pamazām paceldamies arvien augstāk pa ceļa spirāli, kas sākās kalna pakājē un beidzās pie vārtiem, viņš visās četrās pils fasādēs redzēja apgaismotus logus, aiz kuriem varēja saskatīt daudz viesu kustīgās ēnas. Kaut gan pēc viņa savilktajām uzacīm bija redzams, ka tam labāk būtu paticis atgriezties ģimenes klēpja klusumā nekā dzīru troksnī, viņš tomēr turpināja savu ceļu un drīz vien iejāja pa pils vārtiem.

Pagalms bija staļļapuišu un kalpotāju pilns; visur bija redzami zirgi un steliņģi, jo, kā mēs jau teicām, pilī bija svētki. Tāpēc, tiklīdz grāfs Kārlis bija izkāpis no segliem, vesels pulks puišu un kalpotāju steidzās saņemt viņa zirgu, lai to novietotu stallī. Bet bruņinieks tik viegli nešķirās no sava uzticamā biedra. Tāpēc arī viņš to negribēja uzticēt nevienam, un pats, paņēmis zirgu aiz pavadas, aizveda kādā nomaļākā stallī, kur stāvēja paša Godesbergas landgrāfa zirgi.

Par šādu pārdrošību staļļa puiši gan bija mazliet pārsteigti, bet bruņinieks rīkojās tik pašapzinīgi, ka kalpotāji nāca pie pārliecības — ka viņam ir savas tiesības tā rīkoties.

Kad Ansis, kā grāfs sauca savu zirgu, bija piesiets brīvā vietā; kad viņa oleliņģis bija labi pakaisīts, sile piebērta ar auzām un redeles piebāztas ar sienu, tikai tad bruņinieks sāka domāt arī par sevi. Viņš vēlreiz noglāstīja krietno lopiņu, kas uz brīdi pārstāja ēst un atbildēja savam kungam ar klusu bubināšanu. Tad bruņinieks devās uz lielajām trepēm, un, neskatoties uz lielo daudzumu pāžu un kalpotāju, kas drūzmējās ejās, viņš nonāca telpās, kur bija sapulcējušies visi apkārtnes dižciltīgie.

Grāfs Kārlis apstājās pie lielās zāles galvenās ieejas, lai uz mirkli pamestu skatienu uz šā vakara labāko sabiedrību. Tā bija jautra un trokšņaina, jo tur bija daudz samtā ģērbušos jaunu cilvēku un daudz dižciltīgu, izgreznojušos dāmu. Bet starp visiem šiem jaunajiem ļaudīm visskaistākais bija jaunais Otons, mūsu vēlīnā ceļotāja cīņasbiedra landgrāfa Ludviga dēls, un visskaistākā pilsdāma bija Emmas kundze, pilskunga, Godesbergas landgrāfa laulātā draudzene.

Tomēr bruņinieka ierašanās nepalika bez iespaida.

Viņš tik pēkšņi parādījās viesu vidū kā Vilhelms Leonorai un viņu kaujas bruņu tērpa pelēkais tērauds savādi atšķīrās no svētku viesu samta un zīda drēbju spilgtajām krāsām. Tāpēc arī visu skatieni tūdaļ pievērsās viņam, izņemot grāfu Ludvigu, kas stāvēja pie zāles pretējām durvīm un likās nogrimis tik dziļās pārdomās, ka pat nepaskatījās ne pa labi, ne pa kreisi.

Kārlis tūdaļ pazina savu veco draugu un, nelikdamies ne zinis par viņa nomāktību, devās apkārt pa blakus telpām un pēc karstas, bet sekmīgas cīņas ar biezo ļaužu pūli, sasniedza nomaļāko istabu, pie kuras durvīm viņš, zālē ienākot, bija pamanījis grāfu Ludvigu, kurš vēl joprojām drūms un sadudzis stāvēja tai pašā vietā.

Kārlis vēlreiz uz brīdi apstājās, vērodams šo savādo nomāktību, kas tā nepiestāvēja mājas tēvam, kurš, likās, viesiem bija atdevis visu prieku un pats sev paturējis tikai rūpes un skumjas. Tad viņš devās tam klāt un redzēdams, ka viņa tuvojošos soļu troksnis nespēja uzmodināt draugu no smagajām domām, viņš uzlika tam roku uz pleca.

Landgrāfs nodrebēja un pagriezās. Visi viņa prāti tā bija pievērsušies kaut kādām tumšām domām un sapinušies tajās, ka viņš labu laiku raudzījās drauga atsegtajā sejā un nepazina to, kaut gan kurā katrā citā laikā viņš to ar nolaistu sejsegu būtu sazīmējis starp visiem ķeizara galma bruņiniekiem. Tad Kārlis minēja savu vārdu un Ludvigs izstiepa tam pretī abas rokas; mulsums bija zudis un Ludvigs metās sava cīņas biedra apkampienos, drīzāk kā cilvēks, kas dziļās dvēseles bēdās meklē patvērumu un nevis kā draugs, kas līksmi apsveic draugu.