Aleksandrs Dimā (tēvs) - STRELNIEKS OTONS

Astoņas dienas pēc tiem notikumiem, kurus aprakstījām iepriekšējā nodaļā, tieši tai brīdī, kad Klēves Ādolfs jau grasījās piecelties no galda, pils pagalmā iaradās Rābenšteina herolds, atnesdams sava kunga izaicinājumu. Princis paskatījās savā meitā un šinī viņa skatienā izpaudās pārmetums un vienlaikus arī sirsnīgs maigums. Helēna nosarka un nolaida acis. Brīdi klusējis, princis pavēlēja ielaist sūtni.

Herolds ienāca: tas bija kāds jauns dižciltīgais ģērbies grāfa krāsās un ar grāfa ģērboni uz krūtīm. Viņš dziļi palocījās prinča priekšā un pieklājīgā, bet stingrā un noteiktā balsī pieteica karu.

Grāfs Rābenšteins, neminēdams pieteikuma motīvus, izaicināja princi Ādolfu katrā vietā, kur viņš to varētu sastapt, vai tas būtu vīrs pret viru, divdesmit pret divdesmit, pulks pret pulku, nakti vai dienu, kalnā vai lejā.

Princis noklausījās izaicinājumu sēdus, ar cepuri galvā. Kad herolds bija beidzis, princis piecēlās, paņēma no krēsla, kur viņš to bija nometis, savu ar hermelinu greznoto samta mantiju, aplika to heroldam ap pleciem, noņēma no kakla savu smago zelta ķēdi, uzkāra to sūtnim un pavēlēja viņu labi pacienāt, lai, atstādams pili, viņš varētu teikt, ka Klēves princis kara pieteikšanu uzņem tāpat, kā uzaicinājumu uz svētkiem.

Tomēr valdnieka šķietami mierīgā izturēšanās bija maska, lai apslēptu iekšējo nemieru. Viņš jau bija tajos gados, kad bruņas sāk spiest karotāja plecus. Bez tam vēl viņam nebija ne dēla, ne brāļadēla, kam varētu uzticēt savas taisnības aizstāvēšanu.

Atlika vienīgi draugi, bet princis itin labi zināja, ka šajos juku laikos, kur katram bija jāaizstāv vai nu savs, vai ķeizara gods, varēja cerēt vienīgi uz līdzjūtību, bet ne uz reālu atbalstu. Tomēr viņš izsūtīja uz visām pusēm vēstules, aicinādams palīgā draugus un sabiedrotos. Tad viņš nekavējoties ķērās pie pils uzlabošanas, pavēlēja nocietināt vājākās vietas un lika savest pilī pēc iespējas vairāk pārtikas.

No otras puses arī grāfs Rābenšteins bija lietišķi izmantojis tās astoņas dienas, ar kurām viņš bija aizsteidzies savam pretiniekam priekšā. Tāpēc arī dažas dienas pēc kara pieteikšanas, un pirms vēl prinča sabiedrotie bija paspējuši atsteigties tam palīgā, pēkšņi atskanēja sauciens: „Pie ieročiem!" Saucējs bija Otons, kas, uz mūra sardzē stāvēdams, bija pamanījis Nirnburgas virzienā pie apvāršņa paceļamies putekļu mākoni, kurā zibēja ieroči kā dzirkstis dūmu mutulī.

Kaut gan princis nedomāja, ka uzbrukums nāks tik drīz, viņš tomēr bija sagatavojies to kuru katru brīdi saņemt. Viņš lika aizslēgt vārtus, nolaist barjeras un pavēlēja pils aizstāvjiem stāties pie mūriem. Bet princese Helēna devās uz Beatrises kapelu lūgt Dievu.

Kad grāfa Rābenšteina karapulki atradās vairs tikai kādu jūdzi no pils. tas pats herolds, kurš jau reiz bija ieradies sava kunga uzdevumā, atdalījās no karapulka rindām un, trompetista pavadīts, piegāja pie mūriem. Tad trompetists trīs reizes lika skanēt savai taurei un herolds grāfa vārdā vēlreiz izaicināja pašu princi vai kuru katru drošprāti, kas gribētu cīnīties viņa vietā. Triju dienu laikā tas ik rītus varēja ierasties pļavā starp pili un upi, lai sacenstos divcīņā. Ja līdz tam laikam uzaicinājums nebūs pieņemts, herolds piedāvāja izšķirošo kauju. Kad šis otrreizējais izaicinājums bija pieteikts, herolds pienāca pie pils ozola vārtiem un pakāra pie tiem grāfa cimdu, pienaglodams to ar savu dunci.

Par atbildi princis no mūra viņam nometa savējo. Pēc tam, tā kā vakars vairs nebija tālu, abas puses sāka gatavoties: viena uzbrukumam, bet otra — uz aizstāvēšanos.

Atbrīvots no sava sardzes pienākuma un redzēdams, ka pašreiz nedraud nekādas briesmas, Otons no mūra bija nokāpis lejā pilī, kur, staigājot pa pils kalpotāju un strēlnieku telpām, viņam šad un tad bija gadījies kādā ejā sastapt Helēnu. Tādās reizēs jaunā meitene, kaut gan viņa nezināja, ka jaunais strēlnieks bija to redzējis paceļam viņa matu sprogu, arvien nosarka un dažreiz pasmaidīja. Gadījās arī, ka šāda vai tāda iemesla dēļ viņa pateica strēlniekam dažus vārdus: tādas reizes bija Otona sirdij īsti svētki un, tiklīdz viņa bija aizgājusi, Otons devās uz kādu vientuļāku pils stūrīti, kur apsēdies viņš mēģināja atcerēties katru jaunās pils kundzes teikto vārdu un, acis aizvēris, redzēja viņas pietvīkušā vaiga mīļo smaidu.

Šoreiz viņam nelaimējās: lai Srī cik vērīgi viņš skatījās pils logos un apstaigāja visas ejas, ne viņš to kaut kur redzēja, ne sastapa. Domādams, ka viņa varbūt pils baznīcā lūdz Dievu, Otons devās turp: baznīca bija tukša. Atlika vēl vienīgi grāfienes Beatrises kapela, bet šī telpa bija kalpotājiem slēgta un viņi drīkstēja tur ieiet vienīgi tad, kad tika saukti.

Dažus acumirkļus Otons vilcinājās spert kāju šinī vissvētākajā vietā, bet tad pārdomājis, ka pašreizējie kļūmīgie apstākļi varētu tam noderēt par attaisnojumu, viņš devās turp, kur to cerēja sastapt, un pacēlis ieejas drapēriju, ieraudzīja Helēnu nometušos ceļos pie altāra.

Otons pirmo reizi iegāja šai lūgšanu vietā: tā bija mistiskas krēslas pilna telpa, kurā vāja gaisma iespiedās caur krasaino logu stikliem un kur viss dvēseli noskaņoja dievlūgšanai. Kapelu apgaismoja viena vienīga lampa, kas bija pakārta virs altāra kādas gleznas priekšā. Gleznā bija attēlots tas pats gulošais bruņinieks laivā, kuru velk gulbis. Tikai šeit bruņinieka galvu rotāja mirdzošs gaišums. Gleznu ierāmēja divas kolonnas. Pie vienas karājās krustnešu zobens ar zeltā rotātu maksti un zobenu un rokturi, bet pie otras ziloņkaula rags ar pērļu un dārgakmeņu inkrustācijām. Virs gleznas starp abām kolonnām, kā tas Vācijā vēl šodien parasts, karājās vairogs, virs kura bija novietota bruņucepure. Tas bija tas pats vairogs un tā pati cepure, kādus redzēja attēlotus gleznā, un tos pazīt nebija grūti, jo tiklab uz audekla, kā uz dzelzs bija saskatāms tas pats ģērbonis.

Acīmredzot, šis zobens, šis rags, vairogs un bruņucepure piederēja gulbja bruņiniekam, un šis drošsirdīgais bruņinieks, jādomā, reiz bija piedalījies krusta karos.

Otons viegliem soļiem tuvojās jaunavai. Nometusies tēla priekšā, viņa klusi lūdza, it kā tas būtu bijis Kristus, vai kāds no svētajiem mocekļiem. Rokās tā turēja lūgšanu krelles, savērtas no melnkoka pērlēm ar perlamutra inkrustāciju, kuru galā karājās mazs zvaniņš, kas gan vairs neskanēja, jo mēlīte, laikam aiz vecuma, bija izkritusi un nebija vairs ielikta.

Otons nevilšus pagrūda kādu krēslu, šis troksnis lika jaunavai pagriezt galvu, bet nekas neliecināja, ka šis traucējums to būtu nepatīkami pārsteidzis. Viņa paskatījās nācējā ar skumju, bet mīļu smaidu.

— Kā redzat, — viņa teica, — ikviens no mums pūlas pēc tās saprašanas, ko Dievs tam devis. Mans tēvs gatavojas uz cīņu, bet es, es pavadu laiku lūgšanās. Jūs cerat uzvarēt ar asinīm, es — ar asarām.

— Un kuru no svētajiem jūs lūdzat? — jautāja Otons, ziņkārīgi aplūkodams atveidu, kas vienlaikus bija attēlots uz audekla un akmenī.

— Vai tas ir svētais Miķelis vai svētais Juris? Sakiet man viņa vārdu, lai es varētu lūgt to pašu svēto, kā jūs.

— Tas nav ne viens, ne otrs, — atbildēja jaunava, — tas ir Rūdolfs Dalosts, un gleznotājs ir kļūdījies, ietverdams viņa galvu oreolā. Viņam piederētos palmas zars, jo viņš bija moceklis, nevis svētais.

— Un jūs tomēr savā lūgšanā vēršaties pie viņa, it kā tas sēdētu pie Dieva labās rokas? — brīnījās Otons. — Ko jūs no viņa cerat izlūgties?