Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Viņš lūdza, lai to apglabā līdzās viņa jaunā drauga Alostas Rūdolfa atdusas vietai, un pēdējā viņa vēlēšanās tika izpildīta.

Ziņas par šiem notikumiem cita pēc citiem sasniedza rietumus un modināja vissāpīgāko atbalsi Beatrises sirdī: vispirms viņa saņēma ziņu par sava tēva, Klēves valdnieka, nāvi, tad par sava līgavaiņa Alostas Rūdolfa, un beidzot, sava tēvoča Bujonas Gotfrīda traģisko galu. No šīm trim nāves ziņām vismazāk to apbēdināja ziņa par Rūdolfa nāvi, jo šo jaunekli viņa pat nepazina, bet divas pārējās tai lika justies divkārt bārai, jo, zaudējot Bujonas Gotfrīdu, tai šķita, ka viņa būtu zaudējusi savu otro tēvu.

Bet tad šim bēdām pievienojās vēl kādas citās: pa tiem pieciem gadiem, kas bija pagājuši no krustnešu aiziešanas līdz Gotfrīda nāvei, Beatrise kļuva vēl skaistāka. Tā bija gracioza, deviņpadsmit gadus veca jaunava, un viņa bija pamanījusi, ka vairognesī, kura aizgādībai tā bija uzticēta, bija pamodušās tās pašas jūtas, kādas tā modināja katrā, kas nāca viņas tuvumā. Kamēr viņš vēl bija tikai viņas apsargātājs, Žerārs bija apvaldījis savas jūtas, bet kad Beatrise palika bārenīte bez atbalsta, viņš kļuva tik nekaunīgs, ka atzinās viņai savā mīlā. Beatrise atbildēja tam, kā tas princesei pienākas, bet Zerārs, pirms nometa masku, bija jau izstrādājis savu plānu. Viņš atklāti pateica princesei, ka dodot tai sērām gadu un vienu dienu laika, bet pēc tam lai viņa esot gatava ņemt to par savu laulāto draugu.

Lomas tagad bija mainījušās, kalps spēlēja kungu. Beatrise bija bezspēcīga, atstāta un bez viena aizstāvja. No cilvēkiem viņai nebija ko cerēt saņemt palīdzību, tāpēc viņa vērsās pie Dieva un Dievs viņai deva, ja ne arī cerību, tad vismaz mierinājumu bēdās. Kas attiecas uz Zerāru, tad baidīdamies, ka Beatrise varētu aizbēgt, viņš vēl tai pašā dienā lika aizvērt pils vārtus un nostādīt pie tiem divkāršu sardzi.

Jūs atceraties, ka Beatrise bija likusi uzcelt šo kapelu, kur uzglabāt brīnumdarošās lūgšanu krelles, ko tai bija uzdāvājis tēvocis. Ja Gotfrīds vēl būtu bijis starp dzīvajiem, viņai nebūtu ko bīties, jo viņa svēti ticēja, ka, lai kur viņš arī nebūtu — vai aiz kalniem, vai aiz jūrām, viņš tūdaļ dzirdētu svētā zvaniņa skaņas un steigtos tai palīgā. Bet Gotfrīds bija miris un, lai cik skaļi zvaniņš tinkšķēja pie katra Patcr noster, nebija ko cerēt, ka šī skaņa varētu aicināt kādu glābēju.

Tā pagāja dienas, pagāja mēneši un beidzot pagāja gads. Zerārs joprojām tikpat modri sargāja princesi, tā kā neviens nedabūja zināt, kāds liktenis viņai draud. Pirmkārt, tajos laikos viss bruņniecības zieds atradās austrumos pie Reinas, diez vai varēja saskaitīt divus trīs bruņiniekus, kas būtu uzdrošinājušies Zerāram apstrīdēt skaisto gūstekni, jo vairāk tāpēc, ka viņa spēks un drosme bija tālu pazīstama.

Bija pienākusi pēdējā diena. Beatrise, kā parasti, noturēja savu rīta lūgšanu, saule mirdzēja tik spoži, it kā apspīdētu vienīgi laimīgus ļaudis. Jaunava apsēdās uz sava balkona un viņas skatieni vērsās uz upes krastu, kur tā reiz bija redzējusi aizjājam savu tēvu. Tad viņai likās, ka šajā, līdz šim parasti tuksnesīgajā ūdens klajā, tā redz kādu kustīgu punktu, kura veidu pārāk lielā attāluma dēļ tā vēl nevarēja izšķirt. Bet savādi bija tas, ka no pirmā brīža, kad Beatrise to ieraudzīja, viņai likās, ka šis punkts virzās uz priekšu viņas dēļ, un ar visu ticības spēku, uz kādu tik ir spēcīgi apbēdinātie, viņa, kaut arī pati nezināja, uz ko vēl varētu cerēt, lika visas savas cerības uz šo kustīgo punktu, kurš, slīdēdams lejup pa Reinu, sāka jau pieņemt formu un veidu. Beatrise tik cieši vērās šinī punktā, ka viņas skatiens vairāk aiz pārpūles nekā aiz noguruma apmiglojās asarām. Tomēr arī caur asarām viņa izšķīra tuvojošos laivu. Drīz viņa saskatīja, ka laivu velk gulbis. Laivas priekšgalā stāvēja bruņinieks un nenovērsa acu no Beatrises, tāpat kā Beatrise no viņa, bet pakaļgalā zviedza kara kumeļš pilnā apbruņojumā. Jo tuvāk nāca laiva, jo labāk varēja sakatīt visus sīkumus. Gulbis bija piesiets pie laivas ar zelta ķēdi, bruņinieks bija pilnīgi apbruņojies, tikai viņa bruņucepure un vairogs bija nolikti tam pie kājām.,Tāpēc bija redzams, ka tas ir vēl jauns, gadus divdesmit piecus vai divdesmit astoņus vecs. Viņa āda bija iedegusi brūna austrumzemju karstajā saulē, bet viņa gaišie, cirtainie mati liecināja par tā piederību pie ziemeļnieku rases.

Beatrise tik ļoti bija aizrāvusies ar vērošanu, ka nemaz nepamanīja, ka uz mūriem sarodas kareivji, kurus tāpat kā viņu bija pievilcis šis savādais skats un visu interese kļuva vēl jo dzīvāka, tāpēc ka pašreiz nebija vairs nekādu šaubu — laiva peld tieši uz pili. Tiklīdz tā bija nonākusi tai iepretī, gulbis pagriezās uz pili. Bruņinieks uzlika savu bruņucepuri, paņēma kreisajā rokā vairogu, izlēca krastā, izveda krastā arī zirgu, uzlēca seglos un, pamājis ar roku paklausīgajam putnam, devās uz pili, bet laiva devās atpakaļ augšup pa straumi, no kurienes bija nākusi.

Piecdesmit soļu no galvenajiem vārtiem bruņinieks apstājās, tad paņēma ziloņkaula ragu, kas tam saitē karājās pār plecu, pielika to pie lūpām un trīs reizes noskanēja varens, ilgs signāls, it kā pavēlētu visiem klusēt. Tad bruņinieks trīs reizes sauca skaļā balsī:

— Es, dižciltīgais debesu un zemes kareivis, tev, Žerār, šīs pils kungam, Dieva un cilvēku likuma vārdā pavēlu atsacīties no princeses Beatrises, ko tu, neievērodams viņas kārtu un stāvokli, turi kā gūstekni. Līdz ar to es tev pavēlu aiziet no šīs pils, kurā tu esi ienācis kā kalps un esi uzdrošinājies rīkoties kā kungs. Tāpēc mēs tevi izaicinām cīnīties uz dzīvību un nāvi — vai nu ar šķēpu, vai ar zobenu, vai ar cirvi, vai ar dunci, jo tu esi viltnieks un nodevējs, ko mēs ar mūsu Augstās Kundzes no Karmelīta kalna un Dieva palīdzību ceram pierādīt. Par zīmi tam, lūk, mūsu cimds.

Pie šiem vārdiem bruņinieks novilka savu cimdu, nomezdams to zemē, un viņa pirkstā mirdzēja tas pats dimants, kuru jūs būsit ievērojuši zvīļojam uz mana tēva labās rokas un kurš viens pats ir pusi grāfa valsts vērts.

Žerārs nebija gļēvulis un tāpēc vārti atvērās, pa tiem iznāca kāds pāžs, kas pacēla nomesto cimdu, bet pāžam sekoja pilskungs pilnā bruņojumā uz sava kaujas zirga.

Abi pretinieki nepārmainīja neviena vārda. Nepazīstamais bruņinieks nolaida savu sejsegu un to pašu darīja Žerārs. Tad cīnītāji katrs no savas puses ieņēma vajadzīgo distanci, nolieca šķēpus un pilnos auļos metās viens otram virsū.

Kā es jau teicu, Žerārs bija viens no stiprākajiem un drošsirdīgākajiem Vācijas cīkstoņiem. Viņa bruņas bija labākā Ķelnes meistara darbs. Sava šķēpa smaili viņš bija slacinājis suņu norieta taura asinīm tai brīdī, kad dzīvnieks raustījās pēdējos krampjos, un tomēr'viņa šķēps salūza kā stikls pret ienaidnieka vairogu, bet bruņinieka šķēps vienā triecienā caururba Zerāra vairogu, bruņas, un ķēra to paša sirdī, tā kā viņš bija uz vietas beigts, nepaguvis ne iesaukties, ne grēkus nožēlot, it kā to būtu ķēris zibens. Tad bruņinieks pagriezās pret Beatrisi: viņa bija nometusies ceļos un pateicās Dievam.

Cīņa bija norisinājusies tik strauji un pārsteigums, kas tai sekoja, bija tik liels, ka Zerāra bruņotie kalpi, redzēdami savu kungu krītam, pat neatģidās aizvērt vārtus. Neviena neaizkavēts, bruņinieks iejāja pirmajā pils pagalmā, atsēja zirga pavadu pie kāda dzelzs āķa un devās uz lielajām dzelzs trepēm. Tai bridi, kad viņš cēla kāju uz apakšējā kāpiena, uz augšējā parādījās Beatrise, kas steidzās pretī savam atbrīvotājam.