Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

— Šī pils, mans bruņiniek, — viņa teica, — ir jūsu, jūs esat to iekarojis. Uzskatiet to par savu īpašumu, un jo ilgāk jās še paliksit, jo lielāka būs mana pateicība jums.

— Kundze, — teica bruņinieks, — ne man, bet Dievam pienākas pateicība, jo viņš mani sūtīja jums palīgā. Kas attiecas uz pili, tad tā jau kopš desmit gadu simteņiem ir jūsu senču miteklis un es vēlos, kaut vēl desmit gadu simteņus tā būtu viņu pēcnācējiem patvērums.

Beatrise nosarka, jo viņa savā dzimtā bija pēdējā.

Tomēr bruņinieks uzaicinājumu pieņēma: viņš bija jauns, viņš bija skaists. Beatrise, viņa sirds dāma, bija viena. Pēc trim mēnešiem abi jaunie ļaudis juta no vienas puses vairāk nekā tikai draudzību, bet no otras puses vairāk nekā tikai pateicību. Bruņinieks jau runāja par mīlu, un kaut gan viņam nebija ne novadu, ne grāfistes, viņš tomēr laikam bija augsta dzimuma. Tāpēc arī Beatrise, kurai pietika mantas abiem, juzdamās laimīga, ka spēj ko darīt tā labā, kas tik daudz bija darījis viņas labā, piedāvāja tam savu roku ar visām no šā fakta izrietošajām priekšrocībām, ko viņš tik vīrišķīgi un tik negaidītā kārtā bija viņai saglabājis. Bruņinieks nometās ceļos pie Beatrises kājām: jaunā meitene gribēja to piecelt.

— Piedodiet, kundze, — viņš teica, — bet tā kā es izlūdzos jūsu žēlastības, es palikšu tik ilgi jūsu priekšā uz ceļiem, kamēr to dabūšu.

— Runājiet! — atbildēja Beatrise. — Es jau iepriekš esmu gatava jūs uzklausīt, it kā jūs jau būtu mans kungs un pavēlnieks.

— Ak, cienītā kundze, — teica bruņinieks, — jums bez šaubām tas liksies savādi, ka tik lielu žēlastību es varu pieņemt tikai ar vienu noteikumu.

— Es piekrītu, — atbildēja Beatrise, — bet tagad sakiet, kāds ir šis noteikums?

— Tas ir, ka jūs nekad nedrīkstat prasīt ne manu vārdu, ne no kurienes es esmu nācis, ne arī to, kā es uzzināju, ka jūs esat briesmās. Ja jūs man to jautāsit, man nebūs dūšas jums liegties, tik ļoti es jūs mīlu, bet tiklīdz es jums būšu visu pateicis, es nevarēšu vairs palikt pie jums, un mums būs jāšķiras uz visiem laikiem. To pavēl man tā vara, kas mani vadīja pāri kalniem un jūrām visā garajā ceļā, ko man vajadzēja uzņemties jūsu dēļ.

— Ko man nozīmē jūsu vārds? Ko nozīmē man šī cituriene, no kurienes jūs nākat? Un ko nozīmē, kā jūs dabūjāt zināt, ka esmu briesmās? Nākotnes dēļ es gribu aizmirst pagātni. Jūsu vārds ir Gulbja

bruņinieks, jūs nākat no Svētītās zemes un man jūs ir atsūtījis pats Dievs. Ko vēl vairāk vajadzētu zināt man? Še jums mana roka.

Bruņinieks to aizgrābts noskūpstīja, un nepagāja vēl mēnesis, kad pils kapelāns tos savienoja tai pašā kapelā, kur Beatrise, bīdamās no kādām citām laulībām, veselu gadu un vienu dienu tik rūgti bija raudājusi.

Debesis svētīja šo laulību: trijos gados Beatrise davāja savam vīram trīs dēlus — Robertu, Gotfrīdu un Rūdolfu. Vēl trīs gadi aiztecēja vislabākā saskaņā un viņu laime bija tik liela, ka tā likās nākam no kādas citas pasaules.

— Mīļo māt, — kādu dienu teica jaunais Roberts, atgriezies pilī, — saki, kā sauc manu tēvu?

— Kam tev to? — drebēdama jautāja māte.

— Aspernas barona dēls man prasa.

— Tavs tēvs saucas Gulbja bruņinieks, un cita vārda viņam nav.

Ar šo atbildi bērns apmierinājās un atgriezās pie saviem rotaļu biedriem. Pagāja vēl viens gads. Kaut gan viņu laime nebija vairs tik pārmērīga, kā pirmajos gados, tomēr viņus apņēma tas klusais miers, kāds jūtams dvēseļu tuvībā.

— Mīļo māt, — kādu dienu teica jaunais Gotfrīds, — kad mans tēvs atbrauca šurp laivā, kuru vilka gulbis, no kurienes tad viņš nāca?

— Kam tev to vajag zināt? — nopūzdamās jautāja māte.

— Grāfa Megena dēls man to prasīja.

— Viņš atnāca no tālas, nezināmas zemes, tas ir viss, ko es tev zinu teikt.

Bērns apmierinājās ar šo atbildi, pateica to saviem rotaļu biedriem un savā bērna nevainībā turpināja rotaļāties upes krastā.

Pagāja vēl viens gads, bet bruņinieks redzēja, ka Beatrise reizēm kļūst domīga un to moca kāds nemiers, tomēr viņš nelikās to redzot un bija pret viņu vēl maigāks un sirsnīgāks.

— Mīļo māt, — kādu dienu teica jaunais Rūdolfs, — kad viņš tevi toreiz izglāba no ļaunā Žerāra, kas viņam teica, ka tev draud briesmas?

— Kam tev tas jāzina? — raudādama jautāja māte.

— Markgrāfa Gorkuma dēls man to prasīja.

— Dievs, — atbildēja māte, — Dievs, kas redz visus apbēdinātos un sūta tiem savus eņģeļus palīgā.

Bērns vairāk nejautāja. Viņš bija radināts uzskatīt Dievu kā tēvu un tāpēc nebrīnījās, ka Dievs būtu darījis viņa mātes labā to pašu, ko tēvs darītu sava bērna labā.

Bet princese Beatrise skatījās uz šo lietu pavisam citādām acīm. Viņa bija nākusi pie atziņas, ka dēlu pirmais dārgums ir tēva vārds, bet viņas dēliem šā vārda nebija. Tie paši jautājumi, ar kuriem viņi bija griezušies pie mātes, tiks tiem uzdoti nākotnē arī no citiem cilvēkiem, un viņi varēs

atbildēt to pašu, ko tiem bija teikusi māte. Beatrise kļuva skumja un grūtsirdīga, jo bija nolēmusi prasīt savam vīram, lai arī kas notiktu, to, ko viņa bija solījusies nekad nevaicāt.

Bruņinieks redzēja viņas dvēseles nemieru un nojauta tā cēloņus. Jau vairākkārt, redzot Beatrisi tik nelaimīgu, viņš bija gribējis tai visu atklāt, bet ik reizes to bija atturējusi briesmīgā doma, ka tādā gadījumā viņiem jāšķiras uz visiem laikiem.

Beidzot Beatrise vairs nespēja ilgāk izturēt, viņa uzmeklēja bruņinieku, krita tam pie kājām un viņas bērnu dēļ lūdza atklāt tai savu vārdu, no kurienes tas nācis un kas to sūtījis.

Bruņinieks nobāla, it kā būtu pienākusi viņa pēdējā stundiņa, tad noliecās un noskūpstījis Beatrisi uz pieres, viņš teica:

— Ak vai, tam tā jānotiek, šovakar es tev pateikšu visu.

Stundenis rādīja sesto stundu, kad bruņinieks ar savu sievu apsēdās uz balkona. Bailes un nemiers māca Beatrisi, bet bruņinieks bija skumjš.

Kādu brīdi abi sēdēja klusu un viņu skatieni instinktīvi bija pievērsušies tālei, un lūkojās uz to pašu vietu, no kurienes bija ieradies bruņinieks, lai cīnītos ar Zerāru. Beatrise nodrebēja un bruņinieks smagi nopūtās. Kopēja sajūta lika tiem atkal atrast vienam otru, viņu skatieni sastapās. Bruņinieka acis valgi mirdzēja un viņa skatienā izpaudās tādas skumjas, ka Beatrise to vairs nespēja izturēt un, ceļos nokritusi, iesaucās:

— Ak, nē, nē, mans draugs! Ne vārda par šo noslēpumu, kas mums varētu tik dārgi maksāt! Aizmirsti, ko es tev prasīju, un kaut arī tu neatstāsi mūsu bērniem savu vārdu, viņi tomēr būs krietni cilvēki un paši sagādās sev vārdu.

— Uzklausi mani, Beatrise, — abildēja bruņinieks, — viss ir Dieva ziņā un, ja viņš tev ir atļāvis uzdot man šo jautājumu, tas nozīmē, ka mana stunda ir pienākusi. Deviņus gadus es esmu nodzīvojis kopā ar tevi un tie bija neizsakāmas laimes laiki, tas ir vairāk, nekā kuram katram citam ir ticis dots. Pateicies Dievam, kā to daru es, un nu klausies, kas man tev sakāms.

— Ne vārda! ne vārda! es tevi lūdzu! — iesaucās Beatrise.

Bruņinieks izstiepa roku pret kādu punktu, kas pirms dažām minūtēm

bija kļuvis redzams. Beatrise pazina gulbi ar laivu.

— Tu redzi, — viņš teica, — mans laiks ir klāt, tagad tu dzirdēsi visu, ko jau sen slepeni esi vēlējusies zināt un ko man bija pavēlēts tev atklāt, tiklīdz tu to prasīsi. Es esmu tava tēva, Klēves Roberta, cīņu biedrs un tava tēvoča, Bujonas Gotfrīda, draugs. Es esmu Alostas Rūdolfs, kas krita Jeruzalemes aplenkšanas laikā.