Aleksandrs Dimā (tēvs) - STRELNIEKS OTONS

— Tādu pašu brīnumu, kādu viņš reiz ir izdarījis mūsu ciltsmātes labā, kad viņa atradās līdzīgā nelaimē, kādā esmu es. Bet, ak vai, grāfienes Beatrises lūgšanas krelles tagad ir mēmas un svētīta zvaniņa skaņas vairs neuzmodinās briņinieku Rūdolfu Svētajā zemē.

— Es nevaru ne mazināt jūsu bažas, ne modināt jūsu cerības, — atbildēja Otons, — jo nezinu, ko jūs ar to gribat teikt.

— Vai tad jūs nezināt šo mūsu dzimtas leģendu? — jautāja Helēna.

— Es zinu tikai to, ko redzu: šis bruņinieks, kura laivu gulbis velk pāri Reinai, bez šaubām, būs glābis grāfieni Beatrisi no kādām draudošām briesmām?

— No tādām pašām, kādas mums draud šinī acumirklī, un tāpēc, lūk, es pie viņa vēršos lūgšanā. Kādu citu reizi es jums šo stāstu pastāstīšu, — un Helēna piecēlās, lai aizietu.

— Kāpēc ne tagad? — jautāja Otons, ar godcienības pilnu žestu apturēdams jaunavu. — Laiks un vieta ir labi piemēroti kara nostāstu un svētas leģendas izpratnei.

— Tad sēdieties, lūk, tur un klausieties! — teica jaunā meitene, kurai nekā labāka nevajadzēja, kā atrast iemeslu, lai varētu palikt kopā ar Otonu.

Otons pamāja ar galvu par zīmi, ka viņš itin labi saprot, kāda plaisa tos šķir, un palika stāvot kājās.

— Jūs zināt, — iesāka Helēna, — Bujonas Gotfrīds bija mūsu ciltsmātes Klēves Beatrises tēvocis.

— Tas man ir zināms, — atbildēja jaunais cilvēks palocīdamies.

— Bet jūs nezināt, — turpināja Helēna, - ka Klēves valdnieks Roberts, kas bija apprecējis Brabantes varoņa māsu, nolēma doties līdzi savam svainim krustakarā un, neskatoties uz savas meitas Beatrises lūgumu, gatavojās īstenot šo savu svēto apņemšanos. Lai arī cik dievbijīgs bija Gotfrīds, viņš no sākuma bija mēģinājis Robertu atrunāt, jo, dodamies uz Svēto zemi, tas atstāja mājās bez kāda atbalsta savu vienīgo četrpadsmit gadus veco meitu Beatrisi. Bet nekas nespēja atturēt veco kareivi un uz visām ierunām viņš atbildēja ar krustnešu devīzes vārdiem, kas jau bija ierakstīti viņa vairogā:

„Dievs tā grib!"

Bija norunāts, ka Bujonas Gotfrīds pa ceļam paņems līdzi arī savu svaini. Krustnešu ceļš gāja caur Vāciju un Ungāriju, bet tas netraucēja Gotfrīdam ierasties Klēvē, lai atvadītos no savas māsasmeitas, jaunās Beatrises. Un tā, lūk, viņš atstāja savu armiju, kurā bija desmittūkstoš jātnieku un sešdesmittūkstoš kājnieku, savu brāļu, Eistāķija un Boduēna, vadībā, piekomandēja tiem par palīgu vēl savu draugu Dalostas Rūdolfu un devās pa Reinu no Ķelnes uz Klēvi.

Jau sešus gadus viņš nebija redzējis jauno Beatrisi. Pa šo laiku viņa no bērna bija izaugusi par jaunavu, visi runāja par šo uzplaukstošo daiļavu un, patiesi, viņa vēlāk kļuva tik skaista, ka vēl šobaltdien mūsu apvidos ļaudis, runājot par piemīlīgu sievieti, mēdz teikt: „Skaista kā Beatrise."

Gotfrīds no jauna mēģināja pārliecināt savu svaini, lai tas paliktu pie sava bērna. Bet viss bija veltīgi: princis jau bija sagatavojies sekot nākamajam Jeruzalemes valdniekam. Kāds vairognesis, vārdā Zerārs, kurš bija pazīstams ar savu spēku un drošsirdību un kuram viņa kungs pilnīgi uzticējās, tika atstāts par sargu jaunajai princesei un viņam piešķīra visas aizbildņa un pilnvarotā tiesības.

Gotfrīds, kuru mocīja baiga nojauta, ar nepatiku vēroja šo rīcību, tāpēc viņš uzdāvināja savai māsasmeitai lūgšanu krelles, kuras man bija rokā, kad jūs ienācāt. Tās viņam no Svētās zemes bija pārvedis Pēteris Eremīts. Šīs krelles bija tikušas novietotas uz Mūsu Pestītāja kapa un tās bija iesvētījis cienījams priesteris, kapa sargs. Pēteris Eremīts tās bija uzdāvinājis Bujonas Gotfrīdam kā svētu talismanu, kuram piemita brīnišķīgas spējas. Gotfrīds pieteica jaunajai meitenei, tiklīdz tai draud kādas briesmas, ņemt šīs lūgšanu krelles un ar visu sirdsdedzību lūgt Dievu un tad, lai kur viņš būtu, aiz kalniem vai aiz jūrām, viņš tūdaļ dzirdēšot zvaniņu, kas karājās kreļļu virknes galā. Beatrise ar peteicību pieņēma vērtīgo rožukroņi, kura noslēpumu zināja vēl tikai viņas tēvs un tēvocis, un lūdza valdnieku iekārtot kapelu, kur marmora šķirstiņā godcienīgi tiktu uzglabāta tik vērtīga dāvana. Pats par sevi saprotams, ka šis viņas lūgums tika izpildīts.

Krustneši devās ceļā. Kāds uzraksts, ko jūs varat redzēt pie pils vārtiem un kuru, kā stāsta, esot iegriezis pats Gotfrīds, vēsta, ka tas noticis 10%. gada 3. septembrī. Nekur nesastapdami nekādu pretestību, viņi mierīgi izgāja cauri visai Vācijai un Ungārijai, saniedza grieķu ķeizarvalsts robežas un, drusku atpūtušies Konstantinopolē, devās caur Batīniju tālāk uz Nikeju. Nomaldīties no ceļa tie nevarēja, jo tas visgarām bija nosēts ar abu iepriekšējo krustnešu pulku kauliem, kas gāja bojā Pētera Eremīta un Gotjē Nav-Naudas vadībā.

Beidzot krustneši bija sasnieguši Nikeju. Jūs zināt tās aplenkšanas sīkumus. Trešajā uzbrukumā ejot, Klēves Roberts krita. Tikai pēc sešiem mēnešiem šī ziņa nonāca līdz Klēves pilij, kur jaunā princese tūdaļ ietērpās sērās.

Pa to laiku krustneši turpināja savu ceļu, iedami uz dienvidiem, bet viņu ciešanas un grūtības bija tik lielas, ka pie katras pilsētas, ko ļaudis iztālēm ieraudzīja, viņi jautāja, vai tā reiz neesot Jeruzaleme — viņu ceļamērķis. Beidzot karstums kļuva tik nepanesams, ka seņjoru suņi nobeidzās pie saites un medību vanagi — uz rokas sēžot. Stāsta, ka vienā atpūtas vietā aiz slāpju mokām nobeigušies pieci simti cilvēku. Dievs lai mielo viņu dvēseles!

Šajā garajā ceļā un grūtajos pārgājienos nelaimīgajiem krusta karotājiem arvien biežāk un neatlaidīgāk uzmācās mīļas atmiņas par dzimteni rietumos. Gotfrīdam to atgādināja viņa svaiņa Klēves Roberta nāve. Tāpēc arī reta bija tāda diena, kad virsvadonis ar savu draugu Alostas Rūdolfu nerunāja par savu daiļo māsasmeitu Beatrisi. Būdams pārliecināts, ka bez viņa piekrišanas tā savu roku nevienam nesniegs, viņš cerēja, ja vien svētais karš to pārāk ilgi neaizturētu Palestīnā, saprecināt Rūdolfu ar Beatrisi. Viņš tik bieži un ar tādu sajūsmu bija par viņu stāstījis jaunajam karotājam, ka tas iemīlējās princesē jau no dzirdēšanas vien un tāpēc, ja kādu dienu Gotfrīds nepieminēja Beatrisi, tad pirmais par to sāka runāt Rūdolfs.

Beidzot krustneši saniedza Antioķiju. Pēc sešu mēnešu ilgas aplenkšanas pilsētu ieņēma, bet nu pārgājieniem karstajā saulē un slāpēm tuksnesī pievienojās vēl trešā mocība, ne mazāk briesmīga — bads. Drīz vien palikšana šinī pilsētā, kur tie bija cerējuši rast atpūtu, kļuva neiespējama un Jeruzaleme tagad tapa nevien par visu ceļamērķi, bet pati nepieciešamība. Krustneši izgāja no Antioķijas dziedādami: „Lai tas Kungs, Kungs paceļas un viņa ienaidnieki lai top izkaisīti!" un devās uz Jeruzalemi, ko arī beidzot ieraudzīja, kad bija nonākuši līdz Emausa augstienei.

No deviņiem simtiem tūkstošiem, kas devās ceļā, bija atlikuši tikai četrdesmit tūkstoši.

Nākamā dienā sākās pilsētas aplenkšana: trīs uzbrukumi tika atsisti. Pēdējais ilga trīs dienas un, beidzot, 1099. gada 15. jūlijā tai dienā un stundā, kad Jēzus Kristus tika piesists krustā, divi cilvēki uzkāpa uz pilsētas mūra. Viens no tiem palika stāvot, bet otrs krita. Tas kurš palika stāvot, bija Bujonas Gotfrīds, bet tas, kurš krita — Alostas Rūdolfs, Beatrises līgavainis. Uzvarētāja zelta sapnis bija izgaisis.

Bujonas Gotfrīds tika ievēlēts par karali un tomēr vēl joprojām palika kareivis. Reiz, kad> Gotfrīds atgriezās no kāda karagājiena pret Damaskas sultānu, pie viņa ieradās Cesarējas emīrs un pacienāja ar Palestīnas augļiem. Gotfrīds paņēma un nogaršoja riekstu, četras dienas vēlāk, 1100. gada 18. jūlijā viņš mira, četrus gadus pēc tam, kad viņš bija atstājis dzimteni un vienpadsmit mēnešus valdīja kā karalis.