Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Beatrise iekliedzās, nobālusi pacēla galvu un baiļu pilnām acīm stīvi raudzījās bruņiniekā. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet spēja izdabūt pār lūpām tikai nesakarīgas skaņas — kā sapņu murgos.

— Jā, es zinu, — viņš turpināja, — tas, ko es tev saku, ir kaut kas nedzirdēts. Bet neaizmirsti, Beatrise, ka es biju kritis brīnumu zemē, un tas Kungs ar mani ir darījis to pašu, ko viņš reiz darījis ar Jairus meitiņu un Marijas brāli Lācaru. Tas ir viss.

— Ak Dievs, ak Dievs! — iesaucās Beatrise, piecēlusies ceļos, — bet tas, ko jūs sakāt, ir neiespējami.

— Es cerēju, Beatrise, ka tava ticība ir lielāka, — atbildēja bruņinieks.

— Un jūs esat Alostas Rūdolfs? — viņa murmināja.

— Jā gan. Kā tu pati zini, Bujonas Gotfrīds, toreiz, kad viņš ieradās šeit pēc tava tēva, bija atstājis armiju savu divu brāļu un manā vadībā. Kad viņš atgriezās pie mums, viņš tā bija sajūsmināts par tavu jaunības skaistumu, ka visu ceļu par tevi vien runāja. Ja Gotfrīds tevi mīlēja kā savu meitu, tad es varu teikt, ka mani viņš mīlēja kā savu dēlu, un tāpēc no brīža, kad viņš tevi bija ieraudzījis, viņš bija ieņēmis prātā mūs savienot. Es toreiz biju tikai divdesmit gadu vecs, un mana dvēsele bija jaunavīgi tīra. Dzirdot, kādu viņš tevi man attēloja, mana sirds iedegās pret tevi tik karsti, it kā es tevi jau būtu pazinis kopš savām bērnu dienām. Starp mums jau viss bija tik cieši norunāts, ka viņš mani citādi nesauca, kā par savu māsasdēlu.

Tavs tēvs krita kaujā un es to apraudāju, it kā viņš būtu bijis mans miesīgais tēvs. Mirdams viņš man vēl deva savu piekrišanu un svētību. No tā laika es tevi uzskatīju par savu, tavs tēls dzīvoja manā sirdī un savās domās es tavu vārdu pieminēju katrā lūgšanā.

Mēs sasniedzām Jeruzalemi. Mūsu trīs pirmie uzbrukumi tika atsisti, pēdējais ilga sešdesmit stundu. Vajadzēja vai nu iekļūt svētajā pilsētā, vai no tās pavisam atteikties. Gotfrīds pavēlēja gatavoties izšķirošajam uzbrukumam. Mēs kopīgi vedām savu pulku cīņā, iedami tā priekšgalā, uzslējām divas trepes un abi blakus kāpām augšā. Drīz vien mēs aizsniedzām mūra augšmalu. Es jau izstiepu roku, lai aizķertos aiz kāda ieroba, kad pēkšņi ieraudzīju kā zibens liesmu pamirdzam šķēpa asmeni, sajutu asas sāpes, ledaini aukstas trīsas izskrēja man cauri visai miesai. Es izdvesu tavu vārdu un neko vairs ne juzdams, ne redzēdams, gāzos lejā. Es biju miris.

Man nebija nekādas jēgas, cik ilgi es biju gulējis šajā cietajā miegā, ko sauc par nāvi. Beidzot kādudien man likās, ka es sajūtu kādu roku nogulstamies man uz pleca. Man šķita, ka ir ausis Josafatas dienas rīts.

Kāds pirksts aizskāra manus plakstus, es atvēru acis: redzēju sevi guļam kapā, kura vāks bija pats no sevis atvēries, un pie mana zārka stāvēja kāds virs, kurā pazinu Gotfridu. Ap pleciem tam bija apmests purpura mētelis, galvā kronis un viņa pieri apvija staru vaiņags. Viņš noliecās pie manis, uzpūta manām lūpām savu elpu, un es jutu, ka atkal dzivība atgriežas manās krūtis. Tomēr kaps vēl mani turēja saistītu kā dzelzs važās. Es gribēju runāt, bet manas lūpas tikai mēmi pakustējās.

— Mosties, Rūdolf, — viņš teica, — tas Kungs to tev atļauj, un uzklausi, ko es tev teikšu.

Tad ar pārdabisku piespiešanos es saņēmu visus savus jaunai dzivei atdzimstošos spēkus un izdvesu tavu vārdu.

— Es gribu ar tevi runāt par viņu, — teica Gotfrīds.

— Bet, — pārtrauca Beatrise, — Gotfrīds taču arī bija jau miris.

— Jā, — atbildēja Rūdolfs, — un, lūk, kas bija noticis. Gotfrīds bija ticis noindēts un pirms savas nāves bija izteicis vēlēšanos, lai viņa miesas tiktu guldītas līdzās manējām. Tas arī tika izpildīts, viņu apglabāja karaliskā tērpā, bet viņa purpura mantijai un karaļkronim Dievs bija pievienojis vēl mirdzošu staru vainagu. Gotfrīds pats man pastāstīja visu, kas bija noticis pēc manas nāves un ko es, protams, nevarēju zināt.

— Bet kas ar Beatrisi? — es jautāju.

— Nu, lūk, par viņu mēs tūdaļ runāsim, — viņš atteica. — Es tāpat kā tu dusēju savā kapā, gaidīdams lielo tiesas dienu, bet tad pamazām es it kā sāku mosties no dziļā miega un sajutu sevī dzīvību pulsējam. No manām maņām vispirms pamodās dzirde, un man likās, ka es saklausītu tālas zvaniņa skaņas, kuras kļuva arvien skaidrākas, jo vairāk es nācu pie samaņas. Drīz vien es nopratu, ka tas ir zvaniņš, ko es reiz tiku uzdāvinājis Beatrisei. Tai pašā mirklī man atgriezās atmiņa un es atcerējos, kāds brīnišķīgs spēks piemita Pētera Eremita pārvestajām lūgšanu krellēm. Beatrisei draudēja briesmas un tas Kungs bija atļāvis zvaniņa skaņām iespiesties mana kapa klusumā un atmodināt mani no nāves miega.

Es atvēru acis, ap mani bija kapa melna nakts. Tad man uznāca briesmīgas bailes: tā kā man nebija nekādas jausmas, cik ilgs laiks ir pagājis, es iedomājos, ka esmu ticis dzīvs aprakts, bet tai pašā acumirklī telpu piepildīja vīraka smarža. Es izdzirdu debesu pulku dziedāšanu, divi eņģeļi pacēla mana kapa akmens vāku un es ieraudzīju Kristu līdz ar viņa māti sēžam uz mirdzošu mākoņu troņa.

Es gribēju mesties ar savu vaigu pie zemes, bet nespēju ne pakustēties.

Tomēr es jutu, kā atraisās saites, kas sēja manu mēli, un es iesaucos:

— Kungs, Kungs! slavēts lai ir tavs svētais vārds!

Tad Kristus pavēra savu muti un viņa vārdi skanēja manās ausīs kā visskaistākā mūzika:

— Gotfrīd, mans krietnais un dievbijīgais kalps, vai tu nekā nedzirdi? — viņš man jautāja.

— Ak, Kungs Jēzu, — es atbildēju, — es dzirdu svēto zvaniņu skanam un šīs skaņas man vēsta, ka tā, kuras tēvs ir miris tevis dēļ un kuras līgavainis un arī tēvocis ir krituši tev par slavu, pašreiz atrodas briesmās un viņai nav cita glābēja, ak Kungs, kā vienīgi tu.

— Tad saki, ko es varētu darīt tevis labā? — teica Kristus. — Es esmu Dievs atdarītājs: lūdz, un ko tu lūgsi, tiks tev dots.

— Ak, Kungs Jēzu, — es atteicu, — priekš sevis man nav ko lūgt, jo tu man esi devis vairāk nekā kuram katram citam. Tu mani esi izvēlējies vadīt krusta karotāju pulkus un atbrīvot svēto pilsētu. Man tu esi devis zelta kroni tur, kur pats nesi ērkšķu vaiņagu, un esi man žēlīgi devis svētītu galu. Kungs Jēzu man nav nekā ko izlūgties no tevis, it īpaši tagad vēl, kur manas acis ir skatījušas tavu dievišķīgo godību. Bet ja es drīkstētu lūgt kāda cita labā…

— Vai es tev neteicu, ka viss, ko tu lūgsi, tiks tev dots? Ja tu ticēji man, dzīvs būdams, vai tu sāc šaubīties par mani pēc savas nāves?

— Ak, Kungs Jēzu, — es atbildēju, — tu, kas lasi cilvēku visslepenākās domas, zini, kā man bija žēl nomirstot. Četrus gadus es loloju savā sirdī kādu cerību, proti: savienot to, ko es mīlēju kā brāli, ar to, ko es mīlu kā savu meitu. Nāve viņus izšķīra. Alostas Rūdolfs mira tevis dēļ. Atdod, Kungs Jēzu, viņam tā atlikušo dzīves laiku, lai viņš var steigties palīgā savai līgavai, kura pašreiz atrodas lielās briesmās, par ko liecina zvaniņš, kas skan bez mitēšanās, par zīmi tam, ka viņa nemitīgi lūdzas.

— Lai notiek, kā tu vēlies, — teica Kristus, — lai Alostas Rūdolfs ceļas un steidz palīgā savai līgavai. Es viņu atlaižu no kapa līdz tai dienai, kamēr viņa sieva tam prasīs, kas viņš ir, no kurienes nāk un kas viņu sūtījis! Šie trīs jautājumi būs tā zīme, pēc kuras viņš noskārtīs, ka es to aicinu atpakaļ.

— Ak, Kungs, Kungs! — es iesaucos, — lai slavēts ir tavs svētais vārds.