Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Bet ilgi šāda cīņa nevarēja vilkties: lai cik vieglas bija grāfa gūtās brūces, tomēr asinis jau mērcēja zirga segu. Viņa bruņucepure pieplūda ar asinīm un viņš tās izsprausloja pa sava sejsega caurumiem. Grāfs juta, ka spēki sāk mazināties un skatiens apmiglojas. Viņa pretinieks zobenu cīņā bija parādījis tādu māku, ka uz šo ieroci grāfam vairs nebija ko cerēt. Viņš nolēma spert izmisuma soli: aizmetis prom nederīgo ieroci, viņš sagrāba kaujas cirvi, kas karājās viņa seglu siksnā. Bet bruņinieks ar tādu precizitāti atkārtoja katru viņa kustību, ka bija jādomā: to vada kādi pārdabiski spēki, un tā, lūk, abi pretinieki bija gatavi jaunai cīņai, kurai šoreiz vajadzēja būt izšķirošai.

Bet jau pēc pirmajiem cirtieniem abi pretinieki sev par lielu izbrīnu pamanīja, ka šoreiz lomas ir mainījušās: grāfs Rābenšteins tikai aizstāvējās, bet sudraba gulbja bruņinieks pārgāja uzbrukumā un izdalīja cirtienus ar tādu spēku un ātrumu, ka nebija iespējams acīm saskatīt smago, masīvo ieroci, kas liesmoja viņa rokā. Sākumā grāfs vēl izrādījās sava vārda un savas slavas cienīgs, bet tad viņš nokavēja kādu atsitienu un pretinieka ierocis ar visu sparu nokrita uz viņa galvu, sadragādams bruņucepures virsotni līdz ar grāfa kroni. Kaut arī cirvis nebija skāris galvu, trieciens tomēr bija līdzīgs vāles zvēlienam. Apdullinātais grāfs noslīga pār zirga kaklu, ko tas, instinktīvi atbalstu meklēdams, aptvēra ar abām rokām, ļaudams savam kaujas cirvim krist, bet tad, sagrīļojies seglos, gāzās zemē arī viņš pats un pretiniekam vairs nevajadzēja dot vēl otru cirtienu.

Pieskrējušie kalpotāji noraisīja tam bruņucepuri: grāfs gulēja ģībonī, bet pa muti un degunu tam plūda asinis. Aiznesuši grāfu uz telti, viņi to izģērba un atrada, ka, neskaitot galvas brūces, viņš bija ievainots vēl piecās vietās.

Pa to laiku sudraba gulbja bruņinieks piestiprināja savu kaujas cirvi pie seglu siksnas, iebāza zobenu makstī, paņēma savu šķēpu un aizjājis pret grāfienes Beatrises balkonu, vēlreiz sveicināja Klēves Ādolfu un viņa meitu. Tad, kaut gan visi gaidīja, ka viņu atbrīvotājs iejās pili, viņš devās uz krastu, nokāpa no zirga un atgriezās laivā, kas tūdaļ devās pa upi ilz augšu, aizvezdams noslēpumaino uzvarētāju.

Divi stundas vēlāk grāfs nāca pie samaņas, un tūdaļ pavēlēja nojaukt nometni un atgriezties Rābenšteinā.

Pret vakaru ar divdesmit bruņotiem vīriem ieradās grāfs Kārlis Homburgs. Viņš bija nācis palīgā Klēves valdniekam Ādolfam, kurš, kā mēs jau minējām, bija izsūtījis ziņnešus pie visiem draugiem un sabiedrotajiem apkaimē.

Kaut gan ši palīdzība tagad bija lieka, tomēr vecais kareivis tika uzņemts ar pienācīgu cieņu un sirsnību.

Kamēr Klēvē norisinājās visi šie notikumi, par kuriem mēs stāstījām, landgrāfs Ludvigs, kuram bija atlicis vēl vienīgi viņa vecais draugs, grāfs Kārlis Homburgs, visu laiku pavadīja Godesbergā, apraudādams Emmu, kas vairs negribēja atgriezties pie viņa, un skumdams pēc Otona, par kuru tas domāja, ka dēls ir miris. Veltīgi grāfs mēģināja atdzīvināt viņa cerības, teikdams, ka Emma tam beidzot piedos un ka viņa dēls, bez šaubām, būs izpeldējis krastā. Nabaga landgrāfs neticēja vairs nevienam un tikai teica, ka, tā kā viņš esot tiesājis bez žēlastības, tāpat arī viņam tiekot atmaksāts.

Ar laiku viņa sāpes notrulinājās, bet tām sekoja dziļa grūtsirdība, un ladgrāfs ieslēdzās visvientuļākajās Godesbergas pils istabās.

Vienīgi tikai Homburgu viņš vēl cieta savā tuvumā, bet bieži pagāja dienas, kad arī grāfs velti klauvēja pie sava drauga durvīm. Lāga bruņinieks vairs nezināja, ko iesākt: vienu brīdi viņš gribēja iet uzmeklēt Emmu Nonnervertas klosterī, bet baidījās, ka jauns atteikums tikai pavairos viņas laulātā drauga ciešanas. Tad viņš atkal gribēja sākt apklausīties par Otonu, bet nodomāja, ka, ja viņa meklēšana izrādīsies veltīga, tēva izmisumam vairs nebūs robežu.

Tāds apmēram bija stāvoklis, kad Godesbergas pilī nonāca Klēves Ādolfa sūtītā briesmīgā ziņa. Kurā katrā citā reizē landgrāfs Ludvigs nekavētos personīgi ierasties uz šo cīņu, bet tagad viņš tik dziļi bija iestidzis savās bēdās, ka nodeva visas savas pilnvaras Homburgam. Šis krietnais bruņinieks, kā tas viņam bija parasts, tūdaļ pats sarīkoja savu kaujas rumaku Ansi un divdesmit apbruņotu vīru priekšgalā devās uz Klēvi, kur nonāca tās pašas dienas vakarā, kad notika jau aprakstītā divcīņa starp grāfu Rābēnšteinu un sudraba gulbja bruņinieku.

Grāfs Kārlis, kuru saņēma kā veca cīņas biedru, atrada pilī visus līksmojam. Tikai viens apstāklis, kuram neviens nevarēja atrast izskaidrojumu, aptumšoja valdnieka prieku, proti: nezināmā bruņinieka mīklainā pazušana. Tas viss bija noticis tik negaidīti un tik strauji, ka valdnieks, redzēdams to aizejam, nekādi nebija paspējis viņu aizturēt. Visu vakaru tikai par šo savādo gadījumu vien runāja, bet neviens nevarēja rast nekādu izskaidrojumu.

Kopš cīņas beigām valdnieks ne par ko citu nebija varējis domāt un tikai, kad bija palicis viens, viņš atcerējās abus savus pazudušos strēlniekus — Hermani un Otonu. šāda viņu izturēšanās briesmu brīdī valdniekam šķita tik savāda, ka viņš nolēma, ja tie atgrieztos pilī un nespētu savu rīcību pienācīgi attaisnot, tos, visiem redzot, ar kaunu padzīt. Tāpēc arī sardzei tika pieteikts, ka gadījumā, ja Hermanis ar Otonu naktī atgrieztos, jau tūdaj no paša rīta par to ziņot valdniekam.

Nākamā rītā, gaismai austot, kāds kalpotājs iegājs prinča istabā. Abi dezertieri ap pulkstens diviem naktī bija ieradušies sardzes telpās.

Valdnieks tūdaļ apģērbās un pavēlēja atvest Otonu.

Desmit minūtes vēlāk jaunais strēlnieks stāvēja sava kunga priekšā. Viņš izskatījās tik mierīgs, it kā nemaz nezinātu, kāpēc ticis aicināts. Valdnieks viņā bargi paskatījās. Bet ja Otons valdnieka draudošā skatiena priekšā nolaida acis, tad tas notika gan vairāk aiz cieņas nekā aiz kauna. Šāda paļāvība princim likās pilnīgi nesaprotama.

Viņš iztaujāja Otonu un jaunais cilvēks uz visiem valdnieka jautājumiem atbildēja godbijīgi, bet noteikti. Viņš visu dienu esot bijis aizņemts svarīgās darīšanās, un Hermanis esot viņam palīdzējis. Tas bija viss, ko no viņa varēja izdabūt. Kas attiecoties uz Hermaņa pārkāpumu, tad viņš, Otons, ņemot visu vainu uz sevi, jo viņš esot ietekmējis šo jauno cilvēku, kura dzīvību viņš, atraujot to no viņa pienākumu pildīšanas, esot licis uz spēli.

Šāda ietiepība valdniekam bija pavisam neizprotama, bet tā kā militāras disciplīnas pārkāpumam pievienojās vēl nepaklausība seņjora varai, princis teica Otonam, ka, lai arī cik žēl viņam esot šķirties no tik lieliska strēlnieka, toņiēr tas esot pret pils dienesta noteikumiem, ka viņa kalpotāji aizejot, neizprasījuši atļaujas, un atgriezušies nesakot, kur viņi bijuši. Tātad jaunais strēlnieks varot uzskatīt sevi par atlaistu un meklēt sev tādu kungu, kāds viņam būtu pa prātam.

Divas asaras iezagās Otona acīs, bet kvēlais sārtums, kas iedegās viņa vaigos, tās tūdaļ nožāvēja. Ne vārda neatbildējis, jaunais cilvēks palocījās un aizgāja.

Valdniekam pašam viņa spriedums nebija visai patīkams un tikai sašutums, ko viņā sacēla vainīgā tiepšanās, bija piespiedis to spriest tik bargu sodu. Tāpēc domādams, ka jaunais cilvēks beidzot tomēr nožēlos, valdnieks devās pie kāda loga, kas izgāja uz pagalmu, pa kuru Otonam bija jāatgriežas sardzes telpās. Tur viņš paslēpās aiz priekškara, lai viņu neredzētu, un bija pārliecināts, ka redzēs Otonu atgriežamies. Bet Otons pat neatskatījās un lēnām aizgāja. Princis tam sekoja ar acīm un ar katru soli, ko spēra jaunais cilvēks, viņa cerības uz Otona atgriešanos izgaisa. Bet tad viņš pagalma pretējā pusē pamanīja grāfu Kārli Homburgu, kas nāca pārliecināties, vai viņa Ansis ticis laikā pabarots. Vecais grāfs un jaunais strēlnieks devās viens otram pretī, bet tad, pacēluši acis, tie palika kā zibens ķerti stāvam. Otons pazina Kārli un Kārlis pazina Otonu.