Aleksandrs Dimā (tēvs): STRELNIEKS OTONS

Tai brīdī, kad valdnieks, piecēlis Helēnu, spieda to pie savas sirds, no jauna atskanēja izacinājums, ko grāfs Rābenšteins lika pūst ik stundas. Tēvs un meita nodrebēja it kā tos būtu ķēris kopīgs sitiens. Kareiviskajam signālam sekoja nāves klusums. Bet šoreiz tas nebija ilgs: izaicinājumam atbildēja tālas raga skaņas. Valdnieks un Helēna atkal nodrebēja, bet šoreiz aiz prieka.

Abi uzkāpa princeses Beatrises balkonā, lai redzētu, no kuras puses nāk šis negaidītais palīgs. Tas bija tūdaļ redzams, jo visu acis raudzījās turp un visu rokas bija izstieptas tajā virzienā. Kāds bruņinieks pilnā bruņu tērpā ar nolaistu sejsegu laivā brauca uz leju pa Reinu, un viņam līdzās tāpat apbruņots stāvēja viņa vairognesis.

Viņa kaujas zirgs, kas tāpat kā kungs bija dzelzīs kalts, stāvēja laivas priekšgalā un zviegdams atbildēja uz divkāršo kaujas signālu. Bruņiniekam tuvojoties, varēja jau saskatīt viņa krāsas: sudraba gulbi sarkanā laukā. Helēna aiz pārsteiguma bija kā apmulsusi. Vai tiešām Alostas Rūdolfs bija uzklausījis viņas lūgšanas un nu ieradās, lai kā pārdabisks aizstāvis atkārtotu vēlreiz to pašu brīnumu, ko Dievs bija darījis princeses Beatrises labā?

Lai nu kā tas būtu, kamēr visi aiz brīnumiem stāvēja kā satinguši, laiva arvien vairāk tuvojās. Beidzot tā piestāja krastā tai pašā vietā, kur pirms diviem gadu simteņiem bija piestājis Alostas Rūdolfs. Nepazīstamais bruņinieks izlēca krastā, tad, izvedis krastā arī savu zirgu, uzlēca seglos un vispirms aizjāja apsveikt valdnieku un princesi. Pēc tam viņš aizauļoja līdz grāfa teltij un ar savu šķēpu aizskāra grāfa vairogu, kas nozīmēja, ka viņš ar trītu dzelzi to izaicina uz dzīvību un nāvi. Bruņinieka vairognesis bija palicis laivā. No grāfa Rābenšteina telts tūdaļ iznāca viņa ieroču nesējs, lai redzētu, ar kādiem ieročiem ir bruņojies nepazīstamais bruņinieks. Viņam rokā bija šķēps, pie sāniem zobens un siksnā pie segliem karājās kaujas cirvis, bez tam vēl kaklā tam bija pakārts īss duncis, ko sauc par žēlastības dunci. Pēc apskates ieroču nesējs atgriezās teltī, bet bruņinieks, kad pa otram lāgam bija apsveicis tos, kuriem viņš bija nācis palīgā, aizjāja ieņemt cīņas distanci un, apstājies apmēram simts soļu no telts, gaidīja savu pretinieku.

Viņam nenācās ilgi gaidīt: grāfs jau bija pilnā apbruņojumā, tā kā viņam atlika uzlikt tikai bruņucepuri, un viņš bija gatavs stāties cīņas vietā. Tāpēc arī viņš drīz vien iznāca no savas telts. Atveda grāfa kaujas zirgu, un viņš ar tādu skubu metās seglos, ka skaidri bija redzams: viņš ne uz mirkli negrib nokavēt cīņu, uz ko tik negaidot to bija izaicinājis sudraba gulbja bruņinieks. Bet lai arī kā viņš steidzās, grāfs tomēr pameta acis uz savu pretinieku, lai pēc kādas heraldiskas zīmes uzzinātu, ar ko viņam ir darīšana. Bruņinieka bruņucepuri rotāja mazs zelta kronis, kura atzari bija veidoti kā vīnstīgāju lapas, kas nozīmēja, ka viņš ir valdnieks vai valdnieka dēls.

Kādu brīdi iestājās klusums, pa kuru laiku abi cīnītāji sakārtoja savus ieročus un skatītāji paguva novērtēt abus pretiniekus.

Trīsdesmit vai trīsdesmit piecus gadus vecais grāfs Rābenšteins atradās savu spēku pilnbriedā. Kā saaudzis ar savu kaujas zirgu, viņš likās pats fiziska spēka iemiesojums. Varēja teikt, ka viņu tikpat grūti izsist no segliem, kā izraut ozolu ar visām saknēm, un lai to nogāztu, vajadzēja spēcīgu malkas cirtēju.

Turpretī nepazīstamais bruņinieks, cik to varēja spriest pēc viņa kustību vijīguma, tik tikko bija pāraudzis zēna gadus. Viņa bruņas, kaut arī pietiekami stipras, bija elastīgas kā čūskas āda. Varēja just, ka zem šīs elastīgās dzelzs strāvoja jaunas asinis. Ikviens saprata, ka vai nu viņš paliktu uzvarētājs, vai tiktu uzvarēts, viņam šai cīņā jācenšas izmantot tās priekšrocības, kas bija gluži pretējas grāfa Rābenšteina spējām.

Grāfa trompetists deva signālu, kuram tūdaļ atbildēja nezināmā bruņinieka raga skaņas, un Klēves valdnieks Ādolfs, kas kā tiesnesis no balkona pārskatīja kaujas lauku, aizrāvies jaunības atmiņās, iesaucās skaļā balsī:

- Sākt!

Tai pašā brīdī abi cīnītāji devās viens otram pretī un sastapās apmēram laukuma vidū. Grāfa šķēps noslīdēja gar bruņinieka vairoga malu un, atsities pret bruņu aizsargu, kas tam bija pakārts kaklā, salūza. Turpretī bruninieka šķēps ķēra grāfa bruņucepuri un no trieciena pārtrūka siksnas, kas to saturēja pazodē. Līdz ar to atsedzās grāfa piere un viņš palika atbruņots stāvam ar kailu galvu. Tai pašā mirklī daži asins pilieni noritēja tam pār seju, no kā bija redzams, ka bruņinieka šķēps, notriekdams grāfa cepuri, ir skāris ari viņa galvaskausu.

Sudraba gulbja bruņinieks apstājās, lai dotu grāfam laiku dabūt sev citu cepuri un šķēpu. Ar to viņš lika saprast, ka negrib izmantot savus pirmos panākumus, bet ir gatavs turpināt ciņu vienādā stāvoklī un ar vienādām izredzēm. r

Grāfs saprata smalkjūtību un brīdi šaubījās, vai to pieņemt, vai nē. Tomēr, tā kā jau pirmajā sadursmē viņa pretinieks bija pierādījis, ka to nedrīkst par zemu novērtēt, viņš aizsvieda šķēpa palieku, paņēma no sava ieroču nesēja rokām citu bruņucepuri, bet pasniegto šķēpu atstūma un izvilka zobenu, tādējādi likdamas saprast, ka turpmākai cīņai viņš izvēlas šo ieroci. Bruņinieks tūdaļ sekoja sava ienaidnieka paraugam: aizmetis šķēpu, arī viņš izvilka zobenu un sveicināja grāfu par zīmi, ka viņš ar prieku ir gatavs cīņu turpināt. Trompetists deva otru signālu un abi ienaidnieki traucās viens otram pretī.

Jau pēc pirmajiem cirtieniem skatītāji redzēja, ka viņu spriedums ir bijis pareizs: viens cīnītājs paļāvās uz savu spēku, otrs — uz savu veiklību. Saskaņā ar to ari norisinājās turpmākā cīņas gaita: viens cirta ar visu asmeni, otrs — ar smaili. Grāfs Rābenšteins mēģināja pāršķelt sava pretinieka bruņas, bet nepazīstamais bruņinieks visiem spēkiem mēģināja iedragāt sava ienaidnieka tērpu.

Tā bija briesmīga cīņa: grāfs Rābenšteins kā malkas cirtējs atvēzējies, cirta ar abām rokām un pēc katra cirtiena šķīda uz visām pusēm dzelzs drumslas. Sudraba gulbis jau sen bija pazudis, bruņinieka vairogs tika sacirsts gabaliņu pa gabaliņam un zelta kronītis bija salauzts. No otras puses nezināmais bruņinieks rūpīgi izmantoja katru spraudziņu, pa kuru nāve varētu iesprausties līdz pretinieka sirdij. Pa plecu un bruņucepures savienojumu spraugām grāfam tecēja asinis, kas liecināja, ka pretinieka zobena smaile ir paguvusi iespiesties bruņu savienojuma vietās. Šādā veidā turpinot, cīņas iznākums bija tikai laika jautājums, proti: vai sudraba gulbja bruņinieka bruņas izturēs tik ilgi, kamēr grāfs Rābenšteins, asiņodams no divām vai trīs brūcēm, būs pazaudējis pēdējos spēkus? Tāds, lūk, bija jautājums, ko sev deva katrs skatītājs, redzēdams abu cīnītāju taktiku. Beidzot, ar varenu zobena cirtienu grāfs Rābenšteins sadragāja sava pretinieka bruņu cepures virsotni, gandrīz pilnigi atsegdams tā galvu. Tagad grāfam bija noteiktas izredzes uzvarēt un princesi Helēnu līdz ar viņas tēvu jau pārņēma drausmas.

Bet viņu bailes drīz izgaisa: viņu jaunais aizstāvis saprata, ka ir pienācis laiks mainīt taktiku. Viņš tūdaļ pārstāja uzbrukt un tikai atvairīja cirtienus.

Sākās lieliska divcīņa. Sudraba gulbja bruņinieks stāvēja kā klints, likās, ka vienīgi viņa roka un zobens bija dzīvas. Un no šā brīža grāfa cirtieni vienmēr atsitās pret bruņinieka zobenu, pat neskārdami tā bruņas. Grāfs bija lielisks cīnītājs, bet viņa pretinieks, likās, tikpat veikli prata rīkoties ar visādu šķiru ieročiem. Abu zobenu asmeņi kā magnēts pievilka viens otru: tie bija divi krustojošies zibeņi, divas savijušās čūskas.