Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Beidzot tā čukstēja tik tikko sadzirdamā balsī:

— Kur es esmu?

'— Pie ļoti veikla ārsta, dārgā, — atbildēja Kristiāns, — pie tā paša, kas mani izglāba un arī jūs glābs.

Viegls smaids rotājās ap Enženijas lūpām.

— Jā, jā, — viņa čukstēja, — glābs mani…

Te viņas skatiens klīda pa svešo telpu.

Pēkšņi viņas acis plaši atvērās un kā sastingušas apstājās kādā istabas kaktā. Jaunās sievietes vaibstos tēlojās šausmas, it kā viņa raudzītos sejā nāvei.

Kristiāns arī paraudzījās uz to pusi un pamanija kaktā slikti apzeltītu bilžu rāmi. Tajā bija ģimetne ar nepatīkamu un zobgalīgu sejas izteiksmi.

Likās, ka šī ģimetne no sava kakta sargā māju kunga prombūtnē.

Enženija klusi iekliedzās.

Tad viņa norādīja uz bildi un satrauktā balsī jautāja:

— Kas ir šis vīrs?

— Tas ir mans kungs, doktors Marats, — teica vecā. — Ģimetne ir ļoti skaista, to izgatavojis gleznotājs Dāvids, mana kunga labs draugs.

— Šis vīrs… — iesaucās Enženija, ar pūlēm celdamās sēdus.

Tālāk viņa nevarēja parunāt. Kristiāns baiļu pilns klausījās.

— Ārsts? — Enženija čukstēja. — Vai tas ir ārsts?

— Nu, — iebilda Kristiāns, arī savas mīļākās baiļu iejūtā, — un ja tas būtu ārsts?

— Šis virs lai apsien manu ievainojumu? Šis vīrs lai mani aizskar? O, nekad, nekad!

— Nomierinieties, Enženija, es galvoju par viņa veiksmi!

— Šī briesmoņa roka lai mani otrreiz aizskārtu!

Tad viņa piebilda ar vēl noteiktāku riebumu:

— O, nekad, nekad!

— Ko viņa ar to grib teikt? — Kristiāns nobijies jautāja saimniecei.

— Mans kungs gan nav skaists, — teica vecā, saviebdama seju smaidā, — bet viņš arī nav nekāds briesmonis, un tas kungs te var apliecināt, ka viņam ir ļoti izveicīga roka.

Viņa norādīja uz Kristiānu.

— O, — iesaucās Enženija, nodrebēdama šausmās un riebumā, — veidiet mani projām, Kristiān, vediet mani projām!

— Hm, — teica vecā, — viņa runā drudzī. To jau mēs pazīstam; tam nav jāpiegriež nekāda vērība.

— Mīļā, mīļā Enženij, — Kristiāns čukstēja ievainotajai ausī, — nomierinieties — drudzis jauc jūsu prātus!

— Ak, nē, nē! — atbildēja Enženija.

— Bet jūs taču Marata kungu nemaz nepazīstat.

— Tomēr, tomēr es to pazīstu un mana draudzene Šarlote Kordē arī viņu pazīst.

— Šarlote Kordē, — atkārtoja Kristiāns un Albertīne reizē.

— Es negribu, ka viņš mani aizskar. Nē, nē, es to negribu!

— Enženij!..

— Vediet mani projām, Kristiān, es jūs lūdzu, vediet mani projām!

— Jūs mirsit, Enženij.

— Labāk mirt, nekā tikt no šā cilvēka glābtai.

— Enženij, dārgā Enženij, attopieties taču!

— Es esmu pie pilna prāta, — viņa atkal mēģināja celties ar visu spēku, — un ja šis cilvēks uzdrošināsies man tuvoties…

— Dārgā…

— Kāds nak… tas ir mans kungs, — iesaucās Albertīne.

Ar neticamu spēku piecēlusies, Enženija piestreipuļoja pie loga.

— Kristiān, — viņa šausmās sauca, — es jums zvēru: ja šis cilvēks mani aizkars, es izlēkšu pa logu.

— Mans Dievs!

— Tad vediet mani projām, es jums saku, vai tad jūs neredzat, ka dzenat mani nāvē?

Vēl viņa nebija šos vārdus izrunājusi, kad atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās Marats.

Viņš nesa padusē manuskriptu paku, viņa mati bija izjukuši, seja netīra, skatiens ass un dzirkstošs.

Enženija tūlīt pazina ģimetnes oriģinālu, kas viņai tajā vakarā bija uzbru­cis. Viņa izgrūda sirdi plosošu kliedzienu un paģība.

Kristiāns domāja, ka tā mirst; viņš paņēma to rokās un steidzās uz kāpnēm.

Velti Marats jautāja, kāpēc viņš bēg. Viņš bija jaunekli tūlīt pazinis.

Kristiāns skriešus devās lejā pa kāpnēm, neklausīdamies Maratā, kas tam sauca nopakaļ. Enženijas bailes instinktīvi bija pielipušas arī viņam.

Viņš ar savu nastu steidzīgi iekāpa ratos.

— Uz kurieni brauksim, jaunais kungs? — jautāja ormanis.

— Kur gribi, — atbildēja Kristiāns.

— Kā? Kur es gribu?

— Jā, tikai ātri, ātri!

— Bet man taču jāzina…

— Manis pēc brauc uz pasaules galu, bet tikai projām, projām!

Pārsteigtais ormanis uzšāva zirgiem un aizdrāzās galopā.

Marats vēl pa logu sauca:

— Kristiān! Kristiān!

Jauneklis viņu dzirdēja un jautāja pats sev, no kurienes šī draudzība un kāpēc Marats viņu sauc vienkārši par Kristiānu.

Bet šī balss, nezin kāpēc, viņu pildīja ar neizsakāmām bailēm.

— Uz priekšu! Uz priekšu! — viņš uzsauca ormanim, kas nezināja pa kuru ielu braukt, — tikai projām, projām!

Pēkšņi viņa galvā pazibēja doma.

— Uz Luvru! — viņš uzsauca ormanim. — Uz Luvru!

Pa to laiku Marats dusmās bija aizcirtis logu.

— Kas bija šī skuķe, ko Kristiāns pie manis atnesa? — viņš jautāja.

— Es to nepazīstu, — atbildēja saimniece, — es zinu tikai, ka, uzlūkojusi jūsu bildi, viņa pēkšņi iekliedzās un nosauca jūs par briesmoni.

— Ahā! - iesaucās Marats ar rūgtu smaidu. — Ja mans draugs Dāvids būtu te, tad tam būtu liels prieks, jo viņš pārliecinātos, ka portrets ir meistariski precīzs.

Tad nabaga ļaužu ārsts turpināja, pieri saraukdamsis:

— Tātad tu nezini, kā šo jauno skuķi sauc?

— Nē… bet viņa minēja kādas savas draudzenes vārdu.

— Kādas draudzenes?.. Un kā tad šo draudzeni sauc?

— Par Šarloti Kordē.

— Šarlote Kordē, — atkārtoja Marats, — tādu vārdu es nepazīstu. Tad viņš lēni gāja uz savu istabu, murminādams:

— Laikam gan ir tiesa, ka es esmu briesmonis!

Luvras milzu celtnē neviens vēl negulēja. Plašās telpas bija ierādītas kalpotājiem un garnizona virsniekiem.

Te Kristiāns meklēja patversmi, te bija viņa draugi, uz kuru palīdzību viņš varēja paļauties.

Viņš steidzās augšā pa labi pazīstamajām kāpnēm un noguldīja Enže­niju greznā istabā uz gultas, kurai nebija ne segu, ne palagu un kura stāvēja istabas vidū zem dārga zīda baldahīna.

Viņš deva izlāpušajai slimniecei dzert un apslaucīja asinis no brūces, kas bija noslēgusies, jo plānais naža asmenis, izslīdējis gar krūšu kaulu, bija iedūries miesā.

Tad Kristiāns noskūpstīja meiteni uz pieres, ar pukstošu sirdi nosēdās tai blakus un jautāja pats sev, vai tas viss nav tikai nelāga sapnis un vai pamošanās to uz visiem laikiem nešķirs no Enženijas.

Kristiāns nevarēja še ilgāk izturēt: šķita, ka viņš te noslāps. Tāpēc jau­neklis izgāja ieelpot svaigu gaisu.

Pagājis dažus soļus pa pagalmu, viņš aiz kādiem vārtiem izdzirdēja troksni.

Lāpas, zirgu puiši, zirgu zviegšana — ieskanējās ieroči, iečīkstējās vārti — tad dārdēdami, lielā ātrumā pa pagalma akmeņiem drāzās rati.

Kristiāns vēroja tuvojošos sešjūgu. Ratu logs bija vaļā un lāpu gaismā ratos redzēja sēžam Artuā grāfu.

Kristiāns attapās. Viņa kungs un pavēlnieks deva jaunas cerības.

Viņš steidzās ratiem Ildzi un panāca tos pie lielajām kāpnēm, tā būdamas pirmais, ko viņa karaliskā augstība apsveica un apjautājās par Parīzes notikumiem.

— Cienīts kungs, — teica Kristiāns, būdams bāls un satraukts, — es jūsu augstībai vislabāk varu dot paskaidrojumus. Es nāku no Sentantuāna priekšpilsētas, — kā varat vērot no manām apdegušajām, ar putekļiem un asinīm notraipītajām drēbēm.