Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Kusties! Atdari! — kliedza sarkanmatis, kurš laikam bija pūļa vadonis.

Un viņš sāka dauzīt ar dzelzs apkalto papēdi pa vārtiem, ka tie dunēja

vien.

— Bet ko tad jūs īsti gribat? — jautāja Reveljons.

— Ā! Tātad tu gribi zināt, ko mēs gribam?

— Protams?

— Nu tad — mēs gribam tavā pagalmā sadedzināt kādu ļaundari, kādu nabaga tautas ienaidnieku, kādu augļotāju, kādu aristokrātu, kurš teicis, ka strādnieks var karaliski dzīvot ar piecpadsmit sū dienas algas.

— Es to neesmu teicis, lai Dievs mani pasargā, — izbījies iesaucās Reveljons.

Izdzirdis šos vārdus, pūlis sāka neganti gaudot.

Tanī brīdī Reveljons dzirdēja balsi, kas tam klusi ausī iečukstēja:

— Taisiet ciet, Reveljona kungs, taisiet ciet lodziņu!

Viņš pagriezās un ieraudzīja savā priekšā Ošēru.

Dažus soļus aiz tā stāvēja Reveljona meitas un, rokas lauzīdamas, lūdza tēvu kļausit Ošēra padomam.

— Taisiet ciet, Reveljona kungs! — atkārtoja Ošērs.

Beidzot Reveljons aizvēra lodziņu.

Nu sākās īsts lamu un lāstu pērkons, un zem tūkstoš sitieniem nodunēja vārti, it kā būtu tikai gaidīts uz lodziņa aizvēršanu, lai tad bez liekiem vārdiem sāktu naidu.

Ošērs aizvilka savu kungu uz pagalma otru pusi pie meitām un dažiem strādniekiem, kas bija palikuši uzticīgi.

— Bēdziet! Bēdziet! — viņš tam uzsauca.

— Bēgt? Kāpēc? Es tiem ļaudīm nekā ļauna neesmu darījis.

— Klausieties! Klausieties! — Ošērs norādīja uz vārtiem, kur tracis pieņēmās arvien vairāk.

— Sitiet viņu nost! Uzkariet to pie laternas! — rēca pūlis.

Jau toreiz bija ienācis prātā, ka garais dzelzu stabs ar šķērsi, kas turēj laternu, bija arī citam nolūkam izmantojams.

Tā kā valdībai vairs netikās kārt noziedzniekus uz sava rēķina, tad tauta nolēma, lai šis jaukais paradums nepazūd aizmirstībā, izdarīt to ar saviem ienaidniekiem uz sava rēķina.

No izbailēm pilnīgi apreibušais Reveljons beidzot ļāvās pierunāties. Viņš ar meitām izbēga caur dārzu, kur vārtiņi vēl nebija ielenkti, un ar lielu līkumu sasniedza Bastīliju.

— Tā, — Ošērs teica pats sev, ticis vaļā no sava kunga, — tagad redzēsim, kas te tālāk notiks.

Vārti ilgi izturēja uzbrucēju uzmākšanos.

Pa to laiku ielencēji mazliet paraudzījās apkārt un ievēroja tikai divsimts soļu attālumā Bastīliju, šo granīta milzeni, kam pietiktu izšaut tikai no viena vai diviem saviem lielgabaliem, lai viņus visus izšķaidītu. Un nu viņiem kļuva bail no pašu saceltā skandāla un trača.

Tad viņu skatiens no Bastīlijas šaujamlūkām vērsās apkārt uz ielu stūriem, kur varētu parādīties kāda sardzes nodaļa, kas vēl bija labi atmiņā no Dofina laukuma.

Citi vērsa jautājošu skatienu uz Reveljona logiem. Dziļais klusums, kas valdīja aiz tiem, padarīja viņus nemierīgus un aizdomīgus: cik viegli aiz loga aizkariem varētu atvērt savu rīkli kāda šautene un sēt pūlī nāvējošās lodes, no kurām katra trāpītu.

Bet programma bija jāiztur un salmu vīrs, kas tēloja Reveljonu, — jāsadedzina.

Tanī brīdī viens no nemierniekiem ar degošu lāpu tuvojās sārtam. Salmi uztvēra uguni un liesma uzšāvās augstu gaisa.

Bija jau vakars: vislabākais laiks lieliskai uguņošanai. Liesmas slējās uz augšu gar vārtiem un dūmi melnoja nama sienas.

Autodafe ilga vairāk nekā stundu, nemieri — jau pusi dienas, un vēl nerā­dījās neviena formas cepure, neviena bajonete, neviens zobens.

Kā izskaidrojama šāda bezdarbība?

Tieši 27. aprīlī, tanī dienā, par kuru mēs runājam, vajadzēja notikt ģenerālštatu atklāšanai. Galms, kas pārāk labi pazina šīs korporācijas elemen­tus, drebēja par šo atklāšanu un atlika tos uz 4. maiju. 4. maijā tas nedo­māja vārdu turēt, tāpat kā 27. aprīlī.

Galms vēl arvien cerēja ar kādu negaidītu notikumu starpniecību izsprukt no neērtā stāvokļa.

Viņš cerēja, ka šie pieci seši simti nožēlojamie trokšņotāji un kādi simts tūkstoši ziņkārīgo, kas tracī noskatas, vēl dabūs biedros trīsdesmit tūkstošus bezdarbnieku, ka laupīšanas, kas izmēģinājuma dēļ sākas pie Rēveljona, radīs nabaga ļautiņiem vēlēšanos atdarināt šo paraugu, ka desmit vai divpad­smit bagātnieki tiks izlaupīti un ar to radīsies iemesls atlikt ģenerālštatu sasaukšanu un starp Parīzi un Versaļu savilkt karaspēku.

Tā nemierniekiem ļāva netraucēti rīkoties Sentantuāna priekšpilsētā.

Tuvākās sekas bija tās, ka no sākuma nospiestie prāti ap pulkstens trim pēcpusdienā sāka vieglāk uzelpot, jo ne Reveljons aizstāvējās, ne fabrikanta kaimiņi nāca tam palīgā, ne arī galu galā iestādes spēra kādus soļus pret demonstrantiem.

Tātad nebija ko raizēties.

Ap pulkstens četriem sākās nopietns uzbrukums vārtiem, daži sāka rāpties uz mūra.

Tikai tagad parādījās policijas nodaļa, kas mēģināja uzsākt sarunas ar uzbrucējiem, jo viņu spēki bija pārāk vāji.

To ielencēji saprata un, neklausīdami policijas tēvišķīgās pamācības, atjaunoja uzbrukumu ar divkāršu sparu.

Bet nu sāka birt lodes. Diemžēl par vēlu, jo galvas jau bija iekarsušas, uz šāvieniem atbildēja ar akmeņiem, un beidzot policija bija jāmūk.

Nu ar lielu steigu sekoja ielaušanās namā.

Vairs nemaz nepūlējās ielauzt vārtus, bet pieslēja pie mūra dažus trepes; drošākie iekāpa pa logiem namā un sētā un citiem atvēra vārtus un durvis.

Kā tas gadājās, to neviens nezināja: tanī brīdī tapešu veikalā izcēlās ugunsgrēks.

Nu sākās vistrakākās jaukās, katrs akli skrēja uz priekšu.

Daži izklīda pa istabām un meta uz ielas istabas lietas. Citi skrēja pagrabā. Bet gudrēkie meklēja kasi.

Reveljona kase atradās mazā blakuspiebūvē šaurā pagalmiņā, kur parasti izmēģināja krāsas.

Kases istaba bija diezgan ērta telpa starp priekšnamu un kabinetu.

Naudas skapis bija liela ozolkoka kaste, kuru pat tad, kad tā bija tukša, trim vīriem pietika ko stiept.

Dzelzs atslēgas, slēdzamie ar milzīgām bārdām, tērauda apkalumi un klamburi sargāja kasi no zagļiem.

Ieeja šinī telpā nebija viegli atrodama; riņķveida kāpnes, kas veda uz kasi, varēja būt pazīstamas tikai firmas strādniekiem.

Tāpēc laupītāji vispirms izklīda pa Reveljona istabām, lai uzlauztu rakstāmgaldus, sadauzītu spoguļus, un pievāktu visu, kam tik bija kaut cik vērtības un ko varēja iebāzt kabatā, paņemt līdzi.

Sākoties uzbrukumam, Ošērs atvilkās kases telpās. No turienes viņš vē­roja uguns izplatīšanos. Pelēki sarkani dūmu stabi pamazām piepildīja pagalmu un lēni pacēlās pret debesīm.

Sēdēdams uz kases, Ošērs noraudzījās trakojošā barā. Tie rīkojās kā dēmoni pa elles liesmām.

Te, aiz mazā kabineta dzelzu treliņiem viņš gaidīja, kamēr tam uzbruks viņa vissvētākajā vietā.

Bet, cik dīvaini, neviens Še nenāca: uzbrucēji savu niknumu izgāza nama otrajā pusē.

Pa to laiku šāvieni kļuva arvien spēcīgāki.

Franču gvardes nodaļa Satelē kunga vadībā bija ieradusies priekšpil­sētā.

Bet arī šai nodaļai bija tikai divdesmit pieci līdz trīsdesmit vīru.

Šāvienu ugunij pastiprinoties, Ošērs piegāja pie loga ielas pusē. Viņš redzēja pakrltam dažus ložu caururbtus cilvēkus. Cik liela bija gvardes nodaļa, viņš nezināja, bet domāja, ka tā ir diezgan spēcīga, lai apspiestu nemierus.

— Es esmu pazudis, — viņš murmināja, — kasei vēl nav uzbrukts: paies pusstunda un zaldāti būs padzinuši dumpiniekus.