Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Viņš dzirdēja kliedzienu.

Kliedziens skanēja kā palīdzības sauciens.

Bez šaubām kāds atradās briesmās.

Neizsakāmu baiļu mocīts viņš raudzījās apkārt un ievēroja zem šķūņa nojumes trepes.

Viņš tās paķēra, pieslēja pie sienas, uzskrēja augšā, ar dūri izsita logu un, ar zobenu zobos, ielēca istabā tanī brīdī, kad nabadzīte saļima.

Kristiāns pacēla asiņojošo mīļāko un, sapratis, ka nams var kuru katru brīdi sabrukt, strauji pazuda ar to pa logu.

Viņš ar saldo nastu steidzās pāri ievainotajiem un mirušajiem, nebēdā­dams par ložu lietu un akmeņu krusu.

Viņš nepaspēja vēl atiet ne desmit soļus no mazā pagalma, kad blakus brakšķēdama sagāzās piebūve. Pret debesīm pacēlās dūmu un putekļu stabs.

Neviens nebija pamanījis jaunekli ar tā nedzīvo nastu, jo katram bija pilnas rokas darba, laupot un postot.

Kamēr franču gvarde ārā cīnījās un pamazām ieņēma ielu un kaimiņu namu, bandīti rīkojās pa pagrabu. Tur tie iedauzīja mucām dibenus un kāri dzēra, nejautādami, kas mucās atrodas, - degvīns, vīns, liķieris vai terpen­tīns.

Tā daži no šiem negaušiem saindējās.

Pa to laiku Kristiāns saplēsa savu kabatas lakatiņu, apmērcēja dārza baseinā, lika to uz Enženijas krūtīm un nesa savu dārgo nastu tālāk, steig­damies prom no nelaimīgā nama.

Viņš spieda jaunās sievietes drebošo ķermeni pie savas krūts un skūpstīja viņas bālās lūpas, uz kurām nāve jau likās uzspiedusi savu baigo zīmogu. Viņš steidzās tikai uz priekšu, pats nezinādams kurp, un izmisumā lūdza Dievu, lai liek arī viņam mirt, ja pieņem Enženiju.

Viņš spieda roku uz jaunās sievietes sirds, lai pārliecinātos, vai tā vēl pukst… Laiku pa laikam viņš apstājās, lai atņemtu elpu un no rokām noslaucītu asinis .

Enženija kļuva arvien bālāka un aukstāka, nāve likās tuvojamies. Kristiāns izmisa.

Te garām brauca rati. Kristiāns uzsauca ormanim. Par laimi tas bija brīvs. Viņš pieturēja.

— Kungs Dievs, jaunais cilvēk, — viņš iesaucās, — kas tad te noticis?

— Es ar savu māsu nāku no Sentantuāna priekšpilsētas. Tur plosās dumpis. Mana māsa ir ievainota.

— Nabadzīte, — iesaucās ormanis, nolēkdams no bukas, — un kā liekas, smagi ievainota, jo no viņas drēbēm pil asinis.

Lāga vīrs atvēra ratu durtiņas. Kristiāns iekāpa un nolika Enženiju sev uz ceļiem.

— Jūs gribat doties pie ārsta, vai ne, jaunais kungs? — jautāja kučieris.

— Jā gan. Vai tu kādu zini?

— Kā ne, kungs, un pie tam vēl ļoti labu.

— Kā viņu sauc?

— Visi viņu sauc tikai par nabaga ļaužu ārstu, — vairāk es nekā nezinu.

— Tad uz priekšu, uz priekšu!

Pēc ceturtdaļstundas rati apturēja pie maziem vārtiem Kristiānam pilnīgi nepazīstamā ieliņā.

Ormanis nokāpa, paraustīja zvanu, pēc kura atvērās mazie vārti; tad viņš palīdzēja Enženijai tikt laukā.

— Tā, — teica ormanis, — tagad viņa būs labās rokās. Ejiet tik iekšā.

— Uz kurieni?

— Uz otro stāvu… Klau, jau atslēdz durvis.

Gaitenī atvērās durvis un aiz reliņiem parādījās sveču gaisma.

Atskanēja skarba balss:

— Kas ir? Kas tik neatlaidīgi zvana?

— Kunde, — atbildēja ormanis.

Tad viņš griezās pie Kristiāna.

— Ejiet tik, jaunais kungs, tā ir ārsta saimniece. Vai lai es jums varbūt palīdzu?

— Pateicos, pateicos, — atteica Kristiāns, likdams kāju uz pirmā pakāpiena.

— Patiesi, jūs liekaties būt stiprs diezgan un bez tam jaunkundze ir viegla kā spalviņa… Bet cik daudz asiņu, mans Dievs, cik daudz asiņu!.. Es palikšu uz ielas gaidot, ja varbūt vēl būšu jums vajadzīgs.

Kristiāns lēni kāpa augšā pa pakāpieniem nevis tāpēc, ka nasta tam būtu par smagu, bet gan tāpēc, ka pie katras pakustēšanās asinis sāka plūst stiprāk.

Kad viņš sasniedza pirmo stāvu, divas vecas, ziņkāras sievas pabāza galvas, bet, ieraudzījušas asiņainu jaunekli un mirstošo meiteni, tās ieklieg­damās atrāvās.

Otra svece vēl arvien spīdēja no augšstāva, apgaismodama Kristiānam ceļu pa šaurajām, apdrupušajām un mitrajām kāpnēm.

Nejauks, neveselīgs gaiss bija visā mājā. Auksts. Sienas mirdzēja no mitruma.

Beidzot Kristiāns stāvēja sievietes priekšā, kas turēja sveci. Galvu tā bija ietinusi lupatās.

Uzmetis paviršu skatu nejaukajai vecenei, jauneklis ātri iegāja priekšistabā un meklēja vietu, kur nolikt ievainoto.

Istaba bija bez tapetēm un mēbelēm, tikai kaktā viena gulta.

Kristiāns steidzās uz to, bet vecā tam stājās ceļā.

— He, he, ko tad jūs darāt? Uz mana kunga gultas? Tas tikai trūka! 18*

Kristiāns apstājās.

— Kur tad lai es nolieku nabaga slimo? — viņš jautāja.

— Kur gribat, tikai ne gultā, — atbildēja vecā.

— Un kāpēc ne?

— Tāpēc, ka ar asinīm nosmērēsit gultu. Kristiānam uznāca neaprakstāms riebums.

Patiesībā „kunga" gulta tam nelikās cienīga uzņemt dārgās jaunavas asinis, bet vecā runāja par nosmērēšanu.

Tad viņš no kakta pievilka ar kāju vecu salmu krēslu, piebīdīja tam blakus vēl otru un uz improvizētās guļasvietas nolika savu nastu. Vecā ņurdēja un ļāva rīkoties. Kristiāns atkal piecēla galvu.

— Vai ārsts nav mājās? — viņš jautāja.

Vecene pastiepa roku ar sveci uz priekšu, tā ka gaisma krita Kristiānam

sejā.

— A! Lūk, Kristiāna kungs! — viņa iesaucās.

— Kā jūs mani pazīstat, un tas nemaz nav smuki no jums, ka nepazīstat mani, kura jūs tik ilgi kopa.

Kristiāns vērīgi paraudzījās vecenē.

— Albertīne! — viņš pēkšņi iesaucās.

— Jā, jā, Albertīne, tā esmu es.

— Tātad mēs esam pie doktora Marata kunga?

— Tā ir.

— Vai tad viņš vairs nedzīvo Artuā grāfa staļļos?

— Nē, mans kungs uzteica, viņš vairs negrib kalpot tirāniem. Dziļš riebums atspoguļojās Kristiāna vaibstos.

Pirmajā acumirklī viņš gandrīz vai nolēma nest Enženiju kaut kur citur. Bet kurp?

Tad Kristiāns atcerējās to veiklību un rūpību, ar kādu Marats viņu kopa, kad viņš atradās tādā pat bēdīgā stāvoklī kā tagad Enženija.

— Tātad pie doktora Marata kunga… Bet kur tad viņš ir?

— Vai es zinu? — atbildēja vecā. — Viņam ir visādas darīšanas… viņš man nesaka, kurp iet.

— Ak, mana mīļā Albertīnes kundze, ejiet taču drīzāk; es jūs lūdzu! Vai tad neredzat, ka nabaga bērns mirst?

— Jā, ātri iet, tas ir viegli sacīt, — rūca vecā, ar dziļu naidu pašķielēdama uz eņģeļa sejiņu. — Ātri iet, — kad es jums jau reizi teicu, ka nemaz nezinu, kur kungs ir.

— Meklējiet viņu, kur viņš parasti mēdz būt, — teica Kristiāns.

Tad viņš pēkšņi atcerējās Albertines naudas kāri.

— Te, mīļā Albertines kundze, te, — viņš teica un izvilka no kabatas dažus luidorus.

Albertīne tos kāri pakampa un grasījās iet, lai rādītu, ka viņa Maratu meklēs. Te atskanēja viegla nopūta.

Kristiāna prieka sauciens atbildēja nopūtai, jo Enženija sāka atjēgties.

Jauneklis nolaidās ceļos pie salmu krēsliem, uz kuriem tā gulēja, Alber­tīne noliecās pār atzveltnēm, gan ne līdzcietības, bet tikai ziņkāres dēļ.

Enženija atvēra acis, — viņas pirmais skatiens krita uz Kristiānu. Kad viņa to pazina, jaunavas vaigi likās mazliet sārtojamies. Seja tā kā maigi atmirdzēja.

Kristiāns ceļos gaidīja pirmo vārdu no dārgajām lūpām; likās, ka no tā ir atkariga viņa dzīvība.