Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Izmisumā viņš plūca sev matus.

— Labi! — viņš pēkšņi iesaucās, — ja šie muļķi to nav darījuši, tad es pats tikšu galā!

Viņš nosteidzās lejā mazajā pagalmā un iemeta degošu papīra gabalu pilnā terpentīna mucā. Acumirklī zaļi sarkanas liesmu mēles slējās gaisā gar nama sienu.

Ošērs redzēja, ka visi apkārtējie krāsu kubuli — visas krāsas bija eļļā jauktas — uzķēra uguni; viņš dzirdēja degošus kokus brikšķam un steidzās uz kasi, lai to atvērtu un izņemtu rūpīgi noglabāto naudas maisiņu.

Tad viņš atkal kasti noslēdza, piegāja pie loga, kur liesmas jau šāvās augšā, un, lai paātrinātu savu darbu, apsmērēja koka palodzes ar eļļu, lai tad tās ar sveci aizdedzinātu.

Briesmīgs skats — šā ļaundara seja dzeltenīgu liesmu spilgti apgaismota, viņa nelaimi nesošais skatiens, līksmais smaids, saviebtās lūpās, — viņš līdzi­nājās ļaunam elles garam, kam pats sātans uzdevis iznīcināt Reveljonu.

Liesmas izpletās un jau apņēma kasti, kurā vēl palika diezgan daudz vekseļu, bet tie Ošēram nevarēja noderēt, tikai nodot.

Te viņām aiz muguras atskanēja balss:

— Nožēlojamais! Tātad tu esi arī zaglis?

Ošērs pagriezās.

Enženija bāla, ar pukstošu sirdi, stāvēja nekustēdamās uz sliekšņa.

Ošēram izkrita svece no rokas, viņš atslējās pie sienas, it kā atbalstu meklēdams, un pūlējās noslēpt maisiņu ar naudu, ko turēja rokā.

— Jūs, — viņš stostījās, — jūs te?

— Jā, es. Beidzot es jūs redzu visā jūsu nelietībā! — atbildēja Enženija.

Ošērs pārvilka ar nosvīdušo roku pār pieri; tad šī roka instinktīvi tvēra

svārku kabatā, kur sataustīja nazi, kas bija diezgan ass un izturīgs, lai noderētu kā duncis.

Bet vēl viņam nebija nodoms, viņš bija gluži apstulbis un negribēja ticēt savām acīm.

Enženija, kā viņš zināja, bija izgājusi, un tagad, pievakarē, atgriezusies, notvēra viņu nozieguma vietā.

Kā lā ieradusies še?

Kā parasti, ari šodien Enženija izgāja ap pulkstens vieniem; šī bija viena no viņas dzīves jaukākajām dienām, jo tā satikās ar Kristiānu.

Abiem mīlētājiem strauji pagāja laiks; kad tie bija kopā, tad viņiem vairs neienāca prātā skaitīt stundas un jautāt pēc pulksteņa.

Tikai, uznākot naktij, tie juta, ka ir laiks šķirties.

Tad Kristiāns savu mīļāko pavadīja pa īsāko ceļu uz mājām. Viņi norunāja vietu un stundu, kad nākamreiz tikties, un šķīrās.

Šodien abi mīlētāji priekšpilsētā bija pamanījuši tādu kā nemieru, bet, nezinādami tā iemeslu, un tā kā traci no tās puses, kur tie nāca, nevarēja tik skaidri sadzirdēt, tad Kristiāns bija pavadījis jauno sievu līdz dārza vārtiņiem un atstājis viņu vienu.

Enženija atrada vārtus vaļā. Ienākusi, viņa ieraudzīja dūmus un sadzirdēja kliedzienus pagalmā.

Panākusi tuvāk, tā saskatīja noskrandušos vīriešus, kas, kaucot un rēcot, skrēja garām, un tikai tagad saprata, ka troksnis, ko jau no tālienes varēja sadzirdēt, nāca no Reveljona nama.

Drošsirdīga, kā visas tīras, nevainīgas būtnes, viņa domāja, ka Reveljons atrodas briesmās un tāpēc steidzās namā.

Tur viņa satika nemierniekus, kas meklēja Reveljonu.

Sapratusi, ka viņš nav atrasts, Enženija iedomājās, ka tas būs nobēdzies kases istabā, lai aizstāvētu savu naudu.

Viņa steidzās turp.

Un ienāca tieši tanī acumirklī, kad Ošērs aizdedzināja kasi un namu, lai nozagtu naudu.

Atjēdzies no pirmā pārsteiguma bailēm, Ošērs noskārta savu bailīgo stāvokli.

Šai sievietei jākļūst līdzvainīgai vai par viņa upuri.

Viņš pārāk labi pazina Enženiju, lai kaut acumirkli sev glaimotu cerībām, ka tā par notikušo klusēs.

Tāpēc viņš aiztaupīja sev liekas pūles un iesaucās uztrauktā balsī:

— Ļaujiet man iet laukā! Mums nav nekā kopēja. Jūs pastāvīgi mani pazemojāt, nicinājāt un ar to beidzot novedāt izmisumā. Es vairs neesmu jūsu vīrs, jūs vairs neesat mana sieva. Ļaujiet man iet!

Enženija noskārta, ka beidzot pienākusi stunda, ko tā tik karsti no debesīm izlūdzās, tā stunda, kas viņu uz visiem laikiem atraisīs no vīra.

— Es lai jums ļauju iet? — viņa jautāja.

— Jums tas jādara!

— Laist jūs projām ar Reveljona naudu?

— Kas jums ir teicis, ka šī nauda pieder Reveljona kungam?

— Vai jūs patlaban to neizņēmāt no Reveljona kases?

— Vai es nevaru ari savu naudu uzglabāt Reveljona kasē?

— Kur ir Reveljona kungs?

— Vai jūs man viņu likāt sargāt?

— Piesargieties, nelaimīgais! Jūs man atbildat tāpat kā Kains tam Kun­gam, kad tas nosita savu brāli Ābelu.

Ošērs neatbildēja un mēģināja paspraukties garām.

Bet Enženija stājās ceļā.

— Zaglis! Zaglis! — viņa iesaucās vislielākā uztraukumā.

Ošērs apstājās un nezināja, ko iesākt.

— Jā, zaglis! — Enženija turpināja. — Varbūt jūs esat Reveljona kungu nogalinājis, jūs aizdzinājāt viņa namu! Jūs izpostījāt savu labdari. Zaglis un slepkava! Vismaz atdodiet šo naudu, kas varbūt rīt būs jūsu labdara un viņa bērnu vienīgā mantība.

— Jūs saucat mani par slepkavu? — Ošērs jautāja ar drausmīgu smaidu.

— Jā, slepkava! Slepkava!

— Tātad jūs gribat, lai es jums atdodu šo naudu? — Ošērs nekaunīgi norādīja uz maisiņu.

— Jā, es gribu, lai jūs to atdodat!

— Un ja es to nedarīšu, vai tad jūs mani nodosit?

— Protams, lai redz, kāds dzīves atkritums jūs esat.

— Ha! — ļaundaris iesaucās tādā balsī, kurā vairs nekā cilvēcīga ne­bija. — Jūs neteiksit nekā! Nost, nost, Ošēra kundze!

Un atkal viņš iegrūda roku kabatā.

Enženija pamanīja šo kustību un tūlīt saprata tās nozīmi.

— Zaglis! Zaglis! — viņa kliedza un gribēja atvērt logu, kura rūtis bija no karstuma sasprāgušas. — Palīgā!

Bet biezie dūmi, kas sitās pretim, neļāva pasaukt palīgus.

Ošērs metās tai virsū, sagrāba viņu pie rīkles, atrāva atpakaļ galvu un iegrūda nazi tās krūtīs.

Izšļācās asins šalts un Enženija iestenēdamās saļima.

Ošērs drudžaini piespieda naudas maisiņu pie krūtīm, veikli kā ēna izslīdēja pa vaļējam durvīm un metās zemē pa kāpnēm, kas telpu šķīra no priekšnama.

Šinī īsā laikā viņš jau varēja sadzirdēt sabrūkam tikko atstātās telpas mūrus.

Bet vienu lietu viņš nevarēja redzēt un arī neredzēja, proti, ka tanī pat acumirklī pie loga tika pieslietas trepes un kāds vīrs ar nokvēpušu seju veikli kā kaķis uzkāpa kases telpā.

— Enženij! Enženij! — viņš iesaucās".

Šis vīrs bija Kristiāns.

Kamēr Enženija bija pie viņa sāniem, viņš nekā nedzirdēja, un ja kaut ko dzirdēja, tad nepiegrieza tam nekādu vērību.

Bet kad Enženija viņu atstāja, kad viņš palika viens, viņam tūlīt kļuva skaidrs, ka priekšpilsētā notiek kaut kas sevišķs.

Viņš izlēca no ratiem un steidzās pie tuvākā ļaužu pulciņa apjautāties.

Tur teica, ka Reveljona strādnieki aplaupa un dedzina sava maizestēva namu un visus, ko tur atrod, nogalina.

Kas šinī briesmīgā tracī var notikt ar Enženiju?

Kristiāns steidzās pakaļ savai mīļākajai.

Ar varu viņš izlauza sev ceļu ļaužu pūlī. Saspiests, ievainots, ar apdegu­šām rokām un kājām viņš beidzot sasniedza mazo pagalmu.

Tur, beidzot, viņš ieraudzīja logā abu ēnu spēli.

Viņš pazina Ošēru un otru noturēja par Enženiju.

Liesmas kļuva arvien gaišākas, tā kā lejā pat sejas varēja pazīt.