Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Nu? — jautāja Retifs.

— Kristiāns bija tas, kas ar mani apgājās visgodbijīgāk.

— Ak lā! — iesaucās vecais izbrīnējies, vēl šaubīdamies par šādas mīlas nevainību, — tātad upura jērs ir vēlāk notiesāts?

— Tu vēl arvien maldies, tēv. Ne toreiz, ne vēlāk.

— Kā? Tātad tu vēl arvien esi mana šķīstā, nevainīgā meita? Tātad jums abiem bija spēks labprātīgi dot šķīstības solījumu, — abi jauni, abi ziedoši, abi iemīlējušies!

Tad viņš atkal šaubīdamies piebilda:

— Bet vai tas, ko tu man stāsti, patiesi ir taisnība?

— Tēv, — Enženija atbildēja, — es tev zvēru pie manas mātes piemiņas, ka es vēl arvien esmu lava nevainīgā meita un tīrākā sieviete, ko tu pazīsti.

Retifs šo vārdu apstiprinājumu nolasīja zilajās acīs, kas stāvēja viņa priekšā kā skaidri, dzirdi ezera līmeņi.

— Tā, tā, — teica sirmgalvis, vēl arvien nespēdams atjēgties no brī­numiem, — nu tad tev jāsvin tava salaulāšanās.

— Kā, mana salaulāšanās?

— Jā, es negribu, ka šķelmis Kupidons šo tik ilgi glabāto nevainības un tikumības dārgumu slepeni nozog. Es būšu priesteris, kas iesvētīs jauno derību. Kristiāns būs tavs vīrs, viņš ir lāga zēns, krietns muižnieks.

Enženija nespēja apslēpt savu pārsteigumu.

— Uzklausi mani, bērns, un tu redzēsi, ka tava vecā tēva sirdī vēKnav visa jaunības kvēle un augstsirdība.

— Es klausos, mīļais tēv, — teica Enženija pa pusei priekā, pa pusei bailēs.

— Nu, tad mēs uzmeklēsim tev vienkāršu, patīkamu dzīvoklīti, tur tu sev ierīkosi mazu, elegantu saimniecību. Es pats tevi turp aizvedīšu un došu svētību. Ar to tu savam jaunajam vīram būsi pielaulāta. Kad tu nu pēc manas gribas un izvēles būsi apprecēta, tad tev vēl vairāk jāsargās no likuma, kas ir akls un stingrs. Bet tava tēva priekšā tev vismaz nevajadzēs nosarkt. Tad es vairs nebūšu viens, jo man būs divi bērni, un abi mani svētīs, ka tiem ar savu ciešo apņēmību esmu sagatavojis paradīzes dzīvi, īsāk sakot, Enženija, viss nu ir nokārtots. Tu jauno muižnieku atvedīsi pie manis. Es tam jautāšu, vai tam ir skaidrāki nolūki, un vai viņš tevi grib uzskatīt par likumīgi pielaulātu sievu un nogaidīt gadījumu, kamēr tu nesaraujamām saitēm ar viņu tiec savienota… Ja viņš, par ko es nešaubos, tam piekrīt, tad laulība ir noslēgta… Nu, vai tu tagad esi laimīga?

Enženija sapņaini raudzījās sev priekšā. Kā smagi akmeņi katrs tēva vārds krita viņas dvēselē un lika noslīgt rokām, ko vecais, mīlinādamies, turēja savās. Pār viņas maigo sejiņu pārlaidās tumšs mākonītis un zilajās acīs pazibēja droša apņemšanās.

— Tēv, — viņa teica, — es tev no sirds pateicos par tavu labvēlību, bet es un Kristiāns šinī jautājumā jau esam vienojušies.

— Kā, tu atsakies?

— Es nevaru pieņemt tavu piedāvājumu. Priekšlikums ir jauks un vilinošs, bet es negribu kļūt kāda vīra mīļākā, vismazāk tā vīra, kuru es mīlu. Es viņu mīlu un jūtu, ka mīlēšu mūžīgi. Šī mīla ir mana dzīve. Mana sirds ir radīta pārāk maiga, lai pārdzīvotu to acumirkli, kad tik dziļa sajūta ar tās tūkstoš saknītēm tiktu izrauta! Tanī dienā, kad pārtrūks važas, kas mani saista ar Kristiānu, es miršu! Var jau būt, ka viņš mani kādudien vairs nemīlēs, bet es jau jūtos svētlaimīga domās, ka tad sāpēs miršu… un es labāk gribu nobeigties sāpēs nekā no kauna.

Retifs kā apstulbis raudzījās savā meitā. Ar tādu pārliecību viņš vēl nekad nebija dzirdējis runājam sievietes, pat grāmatās ne.

— Jā, manu tēv, un es esmu pārliecināta, ka tu maniem uzskatiem piekritīsi, — Enženija turpināja. — Mīļākajai dzīvē allaž ir nepatīkams stāvoklis. Es dabūšu bērnus, kā man Kristiāns teica; ko es ar šiem bērniem iesākšu? Visi tos nicinātu un atstumtu; tikai es pati trīcot un drebot tos varētu spiest pie sirds. Nē, tēv, mans lepnums ir vēl lielāks par manu mīlu. Lai nekad neviens uz pasaules mani nevar nicināt, tad man pašai jābūt skaidrai.

Retifs to visu uzklausīja ar sakrustotām rokām. Viņš vēl turpināja klausī­ties, kad Enženija jau sen bija beigusi runāt,

— Kad prāts iet par tālu, — viņš beidzot teica, — tad tas top par neprātu. Vai tu domā, ka Kristiāns uz ilgāku laiku piekritīs šiem pārspīlē­tajiem uzskatiem?

— Viņš man apsolīja, tēv; jā, vēl vairāk — viņš man zvērēja.

— Ko mīlā apsola un zvēr, tas parasti jau tanī acumirklī, kad tas apsolīts un apzvērēts, ir grūti izpildāms; kas ir grūti, tas sāpīgi, un kas ir sāpīgi, tas nav ilgam laikam.

Enženija purināja galvu.

— Viņš man apsolīja, viņš man apzvērēja, — tā atkārtoja, — viņš pildīs savu solījumu, turēs zvērestu.

— Mans nabaga bērns, tādās lietās tev vēl par maz piedzīvojumu! Pie­nāks diena, kad tavs mīļākais prasīs vairāk un tu vairāk atvēlēsi.

— Nē, tēv!

— Tad tu viņu nemīli.

— O! — apgaroti iesaucās Enženija, — es viņu nemīlētu!

Šo vārdu sirsnīgā toņa dziji aizgrābts, Retifs raudzījās cēlaja nevainībā.

— Tikai vienu ņem vērā, mans bērns! Kad Kristiāns tev tiešām tik uzticīgs paliek, kā tu domā, tad viņam jānogaida tava vīra nāve. Ošērs ir trīsdesmit gadus vecs; viņš var vēl dzīvot gadus piecdesmit; līdz tam laikam tu būsi septiņdesmit, Ktistiāns septiņdesmit četrus gadus vecs; tas ir gudrības, bet ne vairs mīlas vecums.

— Gan nāks kāds gadījums manu laulību ar Ošēru šķirt.

— Vai tu domā?

— Es esmu pārliecināta.

— Un tad?

— Tad Kristiāns mani apprecēs.

— Vai viņš tev solīja?

— Jā, manu tēv.

— Jauki, jauki radījumi esat jūs abi! — iesaucās vecais. — Cik stipra ir šolaiku jaunība… Ak, es labi redzu, mēs citi, mēs strauji novecojam… Ej, mans bērns, cj un dari, ko tu gribi.

Un Retifs uzspieda maigu skūpstu uz savas meitas pieres.

Jau dažas dienas Parīze bija manāmi pārvērtusies. Patlaban beidzās 1788. gada briesmīgā ziema, kurā bija notikušas vēlēšanas. Pusnobadējusies, pusnosalusi Parīze pēkšņi atguvās un kā drausmīgs vulkāns sāka dūkt un spļaut uguni. Pēc nemierīgajām dienām, kas nupat bija pārdzīvotas, kārtības un miera ļaudis devās pie miera. Bet tāpēc, ka tie devās pie miera, savas pagrīdes kūdīšanas uzsāka tie, kas tikai ar miera traucēšanu cerēja ko iegūt.

Ir vajadzīgi gadu simteņi, lai tauta nonāktu rūgšanas stāvoklī. Bet ja nu tā tiktāl ir, tad viņa kāpj arvien uz augšu un viņas putojošās bangas pārplūdina pat revolūcijas kuldu, pie kuras liesmām tā iesildīta.

Reveljons — mērenākais no mērenākajiem — bija ievēlēts. Tas bez mēra sarūgtināja pretinieku partiju. Par nelaimīgo fabrikantu, šo „nodevēju", kurš izteicies, ka strādnieks ar piecpadsmit sū dienā ir bagātīgi atalgots, neko citu nedzirdēja, ka tikai zaimus un lāstus.

Mazpamazam proletārieši sāka skaitīt savas rindas, — tie redzēja, ka viņu skaits ir liels, un kad nu tie reiz pie šīs atziņas bija nākuši, tad viņi no pasīvas pretošanās pārgāja pie draudiem.

Un tā kā Reveljons bija rūgšanas galvenais iemesls, tad arī viņu vispirms apdraudēja strādnieki.

Ļaudis no visām Parīzes malām un kaktiem vienbalsīgi bija izteikuši savu nemieru, ka Reveljons tik zemu novērtējis strādnieku dienas algu. Bet vislielākā vaina Reveljonam šo strādnieku acīs bija tā, ka viņš pats bija kā strādnieks iesācis, no strādnieku sviedriem dzīvojis un kļuvis bagāts.