Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Pastāstiet, — viņš vēlreiz teica, — kā jūs to saprotat — „tautas deputāts"? Izsakieties tuvāk!

— Reveljona kungs, — kautrīgi atbildēja Ošērs, — es nenodarbojos ar politiku, es neesmu vēlētājs.

— Nu, tad es jums teikšu, — sacīja Reveljons, arvien vairāk iesildams, — kādi ir mani uzskati par tautu.

Krietnais fabrikants ieņēma īstu oratora pozu un saslējās, it kā stāvētu uz tribīnes.

Ošērs ausījās, jo tas, ko viņš tagad dzirdēs, būs visas sarunas izejas punkts.

— Tauta, — skaidroja Reveljons, — ir metērija, kas dod nodokļu maksātājus, kā nodokļu maksātāji dod vēlētājus un vēlētāji — deputātus. Tauta nav nekas un ir viss, bet lai tā kļūtu viss, ir vajadzīgi gadu simteņi. Par laimi tā līdz šim vēl guļ, tā ir nesaprātīgs pūlis un tā arī nesaprašanā ir jātur.

Ošērs smaidīja.

Reveljons apklusa. Viņš gan gribēja dzirdēt Ošēra padomu, tomēr ne­gribēja tam pieļaut viņa paša domas.

— Vai jums ir ko iebilst?

— Lai Dievs pasargā!

— Tātad es saku, ka viņa jātur nezināšanā un nesaprašanā, un, proti, šādu iemeslu dēļ.

— Es klausos, — pazemīgi piebilda Ošērs.

— Tauta emancipējama tikai ar pamācībām. Šis pamācības ne vienmēr atrod auglīgu zemi un tāpēc visur nenes vienādus augļus. īsi sakot, šī pamācība, apgaismība rada tādu pat apjukumu, kā grādīgie dzērieni ietekmē mežoņus. Kad tie dzer, viņi apreibst; kad viņi ir apreibuši, tie slepkavo un dedzina. Es neticu, ka godīgs valstsvīrs uzņemsies atbildību, kas no tautu emancipācijas varētu rasties, — šis sajukums varētu būt tik liels, ka tikai Dievs vien spēj paredzēt galu.

Reveljons pacēla rokas pret debesīm un tad, juzdamies noguris, apklusa.

Ošērs viņu uzlūkoja auksti un vienaldzīgi.

— Jūs man nepiekrītat? — izbrīnījies jautāja Reveljons.

— Ne pilnīgi.

— Un kādi ir jūsu iemesli?

Atkal Ošēra lūpās parādījās smaids, kura īstā nozīme labākam ļaužu pazinējam, kāds bija Reveljons, būtu skaidra.

— Reveljona kungs, man ne prātā nenāk būt citādos uzskatos nekā jūs. Gluži otrādi, es eju vēl tālāk nekā jūs. Pēc manām domām tautai ne tikai vajag liegt attīstību, bet, vārdu sakot, tā ir jāapspiež.

— Ā! Kā jūs to domājat?

— Tauta ir nepateicīga, aizmāršīga un negausīga.

— Tas ir pareizi! — iesaucās Reveljons, pārsteigts no šīs patiesības, it kā tā būtu viņam kaut kas jauns.

— Tāpēc ka tauta savus dievēkļus, ko vēl vakar pielūdza, šodien sadauza, tāpēc ka, pēc manām domām, popularitāte ir drošākais ceļš uz krišanu vai nāvi.

— Ā! Ā! Stāstiet, paskaidrojiet sīkāk! Tas katrā ziņā attieksies uz kādu zināmu personu vai lietu. Tā nevar būt vispārēja teorija.

— Gluži pareizi! Ņemsim, piemēram, Santēra kungu. Ko viņš darīja šoziem, kad bads un aukstums plosījās tautā? Viņš paaugstināja savu strād­nieku algas.

— Bet Santēram ir tikai divdesmit pieci vai trīsdesmit strādnieki, kurpretim es nodarbinu astoņus simtus.

— Vienalga, viņš to būtu paaugstinājis, ja tam arī būtu astoņi simti. Santēra kungs — man viņa dēļ žēl to teikt — Santēra kungs nes populāritātei ievērojamus upurus, ko jūs, Reveljona kungs liekas pavisam negribat.

— Protams, ka ne! Bet šis Santērs jau no laika gala ir pret galmu un ministriem…

— Bet jūs esat par abiem?

— Es esmu un arvien būšu par tiem, — apstiprināja Reveljons.

— Bet par to Santēra kungs iegūs neskaitāmu daudzumu balsis… kurpretim jūs, kas esat darījis tieši pretējo un kas savu strādnieku algu samazināja un vēl tālāk grib samazināt…

— Jā, to es gribu. Strādnieks var un viņam ir jāiztiek ar piecpadsmit sū dienā.

— Pie kam jūs kā atalgojumu par to, ko esat darījis, iegūst visu pilsoņu balsis.

— Uz to es gribu cerēt! — iesaucās Reveljons. — Tomēr es neliedzos paaugstināt darba algu tādēļ, lai glaimotu pilsoņiem, bet gan tikai tā iemesla dēļ, ka pēc manas nupat attīstītās teorijas tauta nedrīkst tikt pacelta pāri savai sfērai, un tāpēc ka nauda ir varenākais dzenulis uz slinkumu un neti­kumību.

— Ļoti labi, ļoti jauki! — iesaucās Ošērs, — lieliska ticības apliecība! Tā jums katrā ziņā sagādās balsis.

Sajūsminātais Reveljons paspieda savam kasierim roku un nolēma pa­augstināt algu šim vīram, kurš tik karsti piekrita tam, ka citu algas tiek samazinātas.

Ošērs gāja un apbrīnoja nabagu, kas pēkšņi kļuvis bagāts, šo strād­nieku, kas pēkšņi kļuvis darba devējs, un tagad nabagus un strādniekus uzskata par pilnīgi nespējīgiem un bīstamiem.

Ošērs atbalstīja Reveljona kandidatūru ar visiem līdzekļiem, no kuriem varēja cerēt atstāt kaut kādu iespaidu uz vēlētāju noskaņojumu.

Bet lai savam kandidātam iegūtu pilsonības balsis, Ošēram bija jāsaka viss, ko teicis Reveljons. Proti, ka tauta jātur neziņā, muļķībā, ka strād­nieks ar piecpadsmit sū dienā var ļoti labi dzīvot.

Labie mietpilsoņi bija sajūsmināti, redzot tik daudz enerģijas cilvēkā, kurš nicināja parastos līdzekļus, kā iegūt tautas labvēlību, kaut gan viņa bagātība viegli atļautu šo līdzekļu izmantošanu. Viņi bija sajūsmināti, ka vīrs, kas pats no tautas cēlies, bija pirmais, kas tautu noliedza.

Un Reveljons izgāja cauri kā deputāts.

i

Tā Reveljons stāvēja prieka un laimes kalngalā.

Bet viņam klājās kā visiem, kas par augstu kāpuši: no sava augstuma viņš vairs neredzēja tik zemu zem sevis stāvošo Ošēru.

Ošērs tam bija izdarījis lielus pakalpojumus un Reveljons aizmirsa samaksāt savu parādu.

Bet Ošērs svēti nozvērējās, ka fabrikantam ir jāmaksā, vai viņš pats liks sev samaksāt.

Savās naktsgaitās Ošērs bija arī iepazinies ar Maratu un apprasījās tam pēc padoma.

Marats to deva ar labāko apziņu un zināšanu.

— Šis Reveljons, — viņš teica, — ir ļaunāks aristokrāts nekā jebkurš muižnieks. Bet toties viņam ir visi pilsoņu tikumi: sīkstulība, uzmanība, neuzticība, — visas starpsienas, ko trešā kārta liek starp sevi un demokrātiju. Patlaban bīstamākais tautas ienaidnieks ir pilsonis. Viņš palīdzēs tautai gāzt troņus, sadauzīt vapeņus, sadedzināt muižniecības dokumentus. Tā kā pilsonība ir lielāka par tautu, tā uzkāps, lai izskrāpētu lilijas, tā samīs kroņa dimantus pīšļos. Bet izpostījusi, tā atkal gribēs celt. Ar ordeņiem, ko tā noņēmusi muižniecībai, viņa apkārs savas krūtis; no savas amata zīmes tā taisīs pati savu vapeni. Aristokrātijas, muižniecības, karalistes vietā uzdīgs pilsonība, pilsonis pats sevi pataisīs par aristokrātu, par karali.

— Bet ko te lai dara? — jautāja Ošērs.

— Tas taču ir ļoti vienkārši: jau dīglī jāiznīcina sēkla, no kuras draud uzzelt pilsoņu aristokrātija.

— Bet tas nav tik viegli. Francijā ir pieci miljoni balstiesīgu pilsoņu, visi braši viri vai dūšīgi jaunekļi. Viņu ģimeņu klēpī ir vismaz tikpat daudz jaunu vilcēnu, kas ies tieši veco pēdās… Kas šo slaku iznīcinās?

— Tauta, — atbildēja Marats, — kura ir pietiekam spēcīga — vai nu laika gaitā vai pēkšņā uzbrukumā — visu iznīcināt; tauta, kura var paciesties, jo tā ir mūžīga, bet neuzveicama, ja tā vairs negrib paciesties.

— Velns! Velns! Vai jūs arī zināt, ko liekat priekšā?

— Pilsoņu karu.

— Un policijas šefs? Un sardzes priekšnieks?

— Vai jūs domājat, ka pieliek skaļi kliegt uz ielas: „Nost ar pilsoņiem!" Tas būtu muļķīgi un veltīgi: pirmais pilsonis, kas jūs satiks, liks jūs arestēt. Spēcīgāks, daudz spēcīgāks ir tas, kurš dzīvo kādā pagrīdes slēptuvē un no turienes, kā vecie pravieši, izsūta savu runu bultas.