Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Ļoti vaļsirdīgi — ne par velti tu saucies Enženija, vaļsirdīgā, — viņš atbildēja ar neģēlīgu smaidu, ko šoreiz necentās mīkstināt ar izlik­šanos. — Dzīvojiet sveika, madamel

— Dzīvojat vesels, Ošēra kungs.

Tā Ošērs atstāja Retifa māju, kad Kristiāns no savas slēptuves viņu

redzēja.

Tanī svētlaimīgajā dienā, kad abiem mīlētājiem bija lemts atkal satikties, kopš agra rīta jau līņāja kluss, smalks lietiņš, kas gan ielas staigātājus atturēja no publisko dārzu alejām, bet nebija nekāds kavēklis ne mīlas pāriem, ne medniekiem, ne zvejniekiem: pirmajiem — mīlināties, otrajiem — gaidīt medījumu un pēdējiem — izmest savus tīklus.

Enženija norunātajā stundā atstāja māju un noīrēja ormani, bet Kristiāns jau bija gaidījis divas stundas, kad Enženija ieradās.

Kā Aurora, kas ar rožainiem pirkstiem atslēdz Saules dievam vārtus, Enženija izkāpa no ratiem. Viņai bija jauns uzvalks, jaukākais no viņas pūra.

Melns tafts, kas bagātīgi rotāts ar zīda mežģīnēm, tam klāt maza, pērļupelēka cepurīte ar melnām un rožsarkanām lentām, kurpes uz augstiem papēžiem, — īsi sakot, brīnišķīga parādība, kuras priekšā apstājās jauns un vecs, — jaunie saldās cerībās, vecie saldās atmiņās.

Un kad viņa pagriezās uz lapoto aleju, kur bija jau ieraudzījusi savu mīļāko, lai gan tā acis nolaida, vai, pareizāk sakot, izlikās nolaižam, tad viņa līdzinājās tām lauku un mežu dievietēm, kuras Bušē, Vanlo un Vato tik burvīgi jauki gleznojuši.

Redzēdams viņu nākam, Kristiāns steidzās tai pretim.

Beidzot abi stāvēja viens pret otru un sniedza rokas. Te nebija neviena, kas viņiem to liegtu, jo lietus atbaidīja visus dīkā staigātājus.

Bet tiklīdz abi bija sadevušies rokās, Kristiāns tūlīt ievēroja pārmaiņas Enženijas vaibstos un Enženija — Kristiāna sejā.

Kristiāns bija bāls no savas slimības un šinī acumirklī vēl bālāks no uztraukuma, bet Enženija bāla un nomocījusies, ārišķi izlikdamās kā sieva un namamāte, kaut gan vēl bija jaunava.

Brīdi viens otrā raudzījušies un mīlā kvēlodami, ilgodamies, gaisdami, abi strauji nolaida acis. Viņi nobijās paši par sevi.

Kristiāns, ar Artuā grāfa aplamībām galvā atsteidzies šurp, sāpīgi pār­steigts juta, ka šīs jaunās sievietes liktenis ir drūms un bēdu pilns.

Bet viņa, neraugoties uz izvēlēto apģērbu, uz drošsirdību nolikt savam mīļākajam satikšanos zem klajas debess, pēkšņi iedrebējās un nezināja, ko iesākt. Kristiāns satvēra viņas roku un noveda Enženiju alejas tumšā­kajā kaktā. Abi atsēdās uz sola.

— Tātad jūs atnācāt, Kristiāna kungs, — viņa iesāka nozīmīgā tonī, kurā skanēja kluss pārmetums un līdz ar to sirsnīga pateicība.

— Ak, kāpēc jūs mani agrāk nesaucāt, — sāpīgi atbildēja Kristiāns.

— Kad tad?

— Aizvakar, piemēram!

— Aizvakar?.. Tā diena ir tik tālu aiz manis; man liekas, ka kopš tā laika būtu pagājusi nedēļa, mēnesis… Ak, mans Kristiāns bija mani aizmirsis, atstājis!

Tagad jauneklis uzmeta jaunajai sievietei pārmetošu skatienu.

— Ak, vai patiesi jūs tam varējāt noticēt? — viņš jautāja.

— Vai man tas nebija jādara? Es taču redzēju.

— Un vai jūs nezināt, kas mani atturēja no jums?

— Varbūt jūsu griba, vai, kas būtu vēl ļaunāk, jūsu untumi.

— Mans Dievs, cik nelaimīgs es esmu! — iesaucās pāžs.

Tad viņš pagriezās pret Enženiju.

— Vai tad jūs neredzat manas sejas bālumu? Vai neievērojat, ka es vēl arvien kliboju un bez šā spieķa nevaru paiet?

— Mans Dievs, kas tad jums ir noticis?

Nu Kristiāns izstāstīja mīļotajai Enženijai savas ievainošanas un ilgās slimošanas garo un sāpīgo stāstu. Izbrīnējusies un līdzjūtīgi Enženija klausījās un beidzot atviegloti uzelpoja.

— Tātad nojauta mani nav vīlusi, — viņa klusi teica, — kad Santērs stāstīja, ka ievainotais pāžs ir aiznests uz Artuā grāfa staļļiem, es tūlīt pati gribēju turp aiziet un pārliecināties…

Pēc Kristiāna neatlaidīgā lūguma nu Enženija pastāstīja, kā viņa reiz ap pulkstens četriem vakarā aizlavījās no Bernardīna ielas, kā nejaukais vīrs viņu vajājā, kā viņa apmaldījās, kad gribēja no tā izbēgt, kā pēdējā brīdī, kad tas pēc viņas izstiepa roku, kāda skaista, stalta meitene Šarlote Kordē nāca tai palīgā un ņēma viņu savā aizsardzībā.

— Tas bija tā nolemts! — klusi nopūtās Kristiāns. — Ak, Enženija, Enženija! — tad viņš iesaucās. — Kā jūs mani tā varējāt pārprast, kā jūs varējāt uzskatīt mani par spējīgu jūs aizmirst, kad es savās bezgalīgajās ciešanu naktīs domāju tikai par jums?.. Un par ko jūs šaja laikā damājāt? Par jūsu nākamo vīru, vai ne?.. Bet kāpēc man jums pārmest! Ak, es esmu pārliecināts, ka jūs sevi daudz rūgtāk nosodāt, nekā es jebkad to spētu.

— Mans Dievs, ko tad es varēju darīt?.. Mans tēvs pavēlēja, dusmas bija mans padomdevējs…

— Dusmas? Dusmas uz mani?

— Ak, jā, — pret jums, ievainoto, pusmirušo! Ak, nožēlojamā sievietes sirds augstprātība… Un šodien, šodien jūs atgriezāties…

— Kā redzat, Enženija.

— Bet šodien, šodien jūs mani mīlat mazāk.

— Vai to jūs varētu iedomāties, Enženija! Es vēl arvien jūs mīlu, Enženij! Mīlu vairāk nekā jebkad.

— Jūs mīlat, jūs mani mīlat! — iesaucās Enženija. — Un es vairs neesmu brīva.

Kristiāns maigi viņu uzlūkoja, piepieda viņas roku pie sirds un tad teica tādā mīlas sajūsmā, ka negribot aizrāva līdzi Enženiju.

— Enženij, jūs zināt, ka sievietes uzdevums ir darīt laimīgu vīru, kuru tā mīl.

— Un es jūs mīlu, — teica Enženija.

— Nu, tad!..

Kristiāns uz brīdi apklusa, bet Enženijas neizsakāmi naivā sejiņa to atkal sadrošināja.

— Nu, tad — dariet mani laimīgu! — viņš teica.

— Kā?

Kristiāns uzlūkoja jauno sievieti. Viņa bija burvīgi skaista ar saviem pāri kaklam un pleciem plūstošajiem matiem.

— Tādā veidā, ko jūs man sekosit līdzi uz svešām zemēm, kur jūs kļūsit par manu sievu un es — jūsu virs.

— Un mans tēvs?

— Mēs viņam visu paziņosim, kad būsim drošībā.

— Nē, nē, nē!..

— Jūs mani nemīlat.

— Es mīlu jūs un kāda iekšēja balss man teic, ka mīlēšu jūs mūžīgi.

— Kāpēc tad jūs vēl kavējaties savu mūžu ziedot man?

— Es jau jums teicu, ka tas vairs nepieder man.

— Nu, kas tad jums no tā, ka jūs mani mīlat? Kas man, nabagam, no tā, ka mīlu jūs un tieku no jums mīlēts?

— Mums jānogaida.

— Nogaidīt! Ko? — nepacietīgi jautāja Kristiāns.

— Kamēr es topu atraitne, — mierīgi atbildēja nevainīgais bērns.

— Enženija, jūs mani nobiedējāt un es patiesi nezinu, vai jūs šos briesmīgos vārdus sakāt pa jokam vai nopietni.

— Tas nav nekas briesmīgs, ko es saku, — atbildēja Enženija, galvu purinādama, — Dievs, protams, nebūtu licis man apprecēt noziedznieku, ja šī laulība būtu uz ilgu laiku.

— Bet kā jūs to zināt? No kā jums šī paļāvība?

— Tāpēc, ka tā būtu nelaime, ko es neesmu pelnījusi. Dievs pats man uzlika šo pārbaudījumu, lai mani pārliecinātu, cik sirsnīgi es jūs mīlu, un tad lai mani ar šo salīdzinājumu padarītu vēl brīvāku un laimīgāku.

— Laimīgu? Kad?

— Kad es jūs apprecēšu.