Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Briesmīgi! Briesmīgi! — iesaucās Kristiāns. — Te var zaudēt prātu!

— Uzklausiet mani, mīļais draugs! Agrāk es visu mīļu dienu dziedāju kā putniņš, kurš pie mana loga knābā maizes drusciņas, un nekad neesmu dziedājusi dziesmiņu, kas mīļo Dievu varētu apvainot. Kāpēc nu lai viņš gribētu, ka es nekad vairs nedziedu? Dievs mani mīl, es pelnu viņa mīlu, un gan jau viņš kaut ko manā labā darīs.

— Bet šo „kaut ko" viņš taču jums piedāvā ar mani.

— Nē, tas ko jūs man piedāvājat, tas būtu zvēresta laušana, no kura tikai nāve var atstvabināt.

— Tad es nonāvēšu jūsu vīru.

— Sargieties no tā! Kad jūs viņu nonāvēsit, tad mani vairs nevarēsit precēt.

— Precēt, vienmēr tikai precēt!.. Lepnība mīlas vietā!

— Redzat, jūs apgalvojāt, ka mīlat mani vairāk nekā Ošēra kungs. Ja tā ir taisnība, tad taču jūs nevarat manā labā darīt mazāk, nekā viņš ir darījis.

— Mans Dievs, vai tad es jums kādreiz kaut ko esmu liedzis? — iesaucās Kristiāns. — Vai es jūs nelūdzu ņemt visu manu dzīvi, bet tad par to man arī visu dot? Ak, Enženija, jūs esat auksta, par daudz aprēķinoša, lai patiesi varētu mīlēt! Enženij, jūs nemīlat!

Enženija nebūt neļāvās, ka Kristiāna izmisums viņu apmulsina.

— Katrs mīl tā, kā viņš var, — Enženija teica, — es gaidīju uz jums vairāk nekā divus mēnešus. Jūs nelikāties par mani zinis. Nu jūs atgriežaties, un tiklīdz esat te, tā tūlīt prasāt no manis, lai es jūsu dēļ visu aizmirstu.

— Nu, labi, tad neaizmirstiet nekā! — iesaucās Kristiāns, šoreiz nevil­totā izmisumā. — Patiesi, Enženija, jūs pārdodat visu — pat savus smai­dus — ļoti dārgi. Vai tā ir daudzinātā tikumība? Vai tā ir morāle, ko tēvs jums mācīja? Ko jūs man gribat pierādīt?

— To, ka es neuzticos, — vienkārši atbildēja Enženija, — un es domāju, ka jums vajadzētu mani saprast.

— Man? — Kristiāns likās dziļi noskaities.

— Kā lai es uzticos? Vai tad jūs pats mani nekrāpāt?

— Es? Kad tad?

— Kad jūs uzdevāties par strādnieku, nesacīdams man, ka esat pāžs.

— Un to jūs man pārmetat?

— Nē, — viņa teica ar burvīgu smaidu, ar maigo pirkstiņu glāstīdama jaunekļa smalko roku. — Bet jūs mani tomēr vīlāt! Nu redzat, no jums pievilta, tēva pievilta, kurš man slēpa jūsu nelaimi, kad Santērs par to manā klātbūtnē runāja, — pievilta savās cerībās uz skaistākām dienām.

— Pievilta no Artuā grāfa, kurš man piedāvājās kā nesavtīgs sargs un vēl tajā pašā vakarā varēja teikt tam vīram: «Pagādājiet man šo sievieti, man tā ir jāiegūst!" Ošēra pievilta, kas liekuļoja nožēlošanu un atgriešanos, kurpretim tam nebija cita nolūka, kā vien kļūt par manu vīru, lai tad mani atdotu Artuā grāfam. Tātad arvien pievilta. Visā dzīvē es esmu mācījusies pazīt tikai četrus vīriešus: manu tēvu, jūs, Artuā grāfu un to nekrietno. Un visi četri mani ir pievīluši. Nu, vai man nav iemesls neuzticēties.

— Manu saldo eņģeli, — smaidīdams teica Kristiāns, — jūs darāt ne­pareizi, šos četrus cilvēkus, kurus nupat minējāt, apzīmējot vienkārši par vīriešiem. Viens ir jūsu tēvs un tātad jums nav nekāds vīrietis. Otrs ir princis un pēc sava dzimuma stāv ārpus parasto vīriešu kārtas. Trešais — nekrietnais — kā jūs pati viņu saucāt, stāv zem tiem. Beidzot, ceturtais ir

jūsu mīļākais un tāpēc jums vairāk nekā parasts vīrietis, proti, jūsu draugs, jūsu brālis, jūsu īstais vīrs.

— Bet nu sakiet jel man, — Enženija jautāja ar nepacietīgu ziņkāri, virzīdamās tuvāk Kristiānam, — ko tad šis Ošērs īsti no manis gribēja? Pastāstiet man to.

— Ko lai es jums pastāstu, Enženij?

— Viņš mani atdeva Artuā grāfam?

— Jā gan.

— Bet kāpēc viņš mani tam atdeva?

— Kāpēc jūs jautājat?

— Nu jā, es taču princi nemīlēju.

Lai arī cik ļoti Kristiāns bija pieradis pie Enženijas vientiesīgajām piezīmēm, tad šī zināmā mērā viņu tomēr apmulsināja.

Viņš smaidīja.

— Nu, viņš jūs atdeva princim, lai…

— Lai es topu viņa, vai ne? — viņa jautāja, nenolaizdama skaistās acis. Tas bija skaidrākais pierādījums, ka viņas vārdiem nav pakaļdurvju domu.

— Jā gan, lai kļūtu viņa sieva, — atkārtoja Kristiāns.

— Un kas tālāk? Tātad Artuā grāfa kungs būtu tumsā kļuvis mans vīrs, ja vispār manā istabā būtu tumšs.

— Diemžēl, jā, — atbildēja jauneklis.

— Bet kad nu atkal austu gaisma, vai tad es nemanītu, ka vīrs man blakus nav Ošērs, bet Artuā grāfs, un tad princis vairs nevarētu būt mans vīrs! Kas tad Ošēram no tā būtu ticis?

Izbrīnējies par šo pasakaino nevainību, Kristiāns sasita rokas.

— Debesu dēļ, Enženij, nejautājāt man tādas lietas, — viņš teica.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka jūs ziņkārīgus vīriešus varat viegli iekairināt.

— Kāpēc?

— Jo katrs vīrs, kas tā jūs dzird runājam, nevarēs noturēties jums ne- pamācījis to, ko jūs vēl nezināt.

Un tā kā viņu bija vieni dziļā krēslā, jo tuvojās jau vakars, viņš to apkampa un maigi piespieda pie savas sirds.

Viņa nosarka, vēl nepazīta kvēle pārņēma viņas prātus un ugunīgos riņķos dzirkstīja viņas acu priekšā.

Kristiāns, kurš bija mazāk vientiesīgs nekā Enženija, tūlīt saprata, kāds sajūtas pārņem jauno sievieti.

— Uzklausiet mani, Enženij! Vai acumirkļa sajūta jums nerada domas, ka mīlā vajag būt vēl kaut kam citam, nekā tam, ko jūs līdz šim pazīstat?

— Jā… jo jūs mani jau bieži esat skūpstījis, bet vēl nekad jūsu skūpsts man neiedvesa šo kvēli, kas apreibina un sajauc manu prātu.

— Tāpēc, ka agrāk es jums biju tikai brālis.

— Un šodien?

— Šodien es jums tuvojos ar maiga laulātā drauga saldām tieksmēm.

— Tad arī turpmāk esat mans brālis, bet mans laulātais draugs ne, Kristiān, mans laulāts draugs jūs neesat.

Kristiāns nevarēja apspiest rūgtu smaidu.

— Bet, — viņš atkārtoja reizes desmit, — jūs taču neesat apprecēju­sies, Enženij.

— Nē, es zinu gan, jo savu vīru atraidu, bet es to atraidu tāpēc, ka viņš ir izdarījis noziegumu. Šis noziegums mani gan atraisa no viņa, bet nesaista ar citu.

— Tātad, ja Ošērs šo noziegumu nebūtu izdarījis, tad jūs būtu… viņa sieva?

— Protams.

— Ak, Enženij, nezaimojiet pati sevi, nezaimojiet mīlu. Tā jūs līdzinā­tos aklam, kas noliedz dienas gaismu un saka: es neredzu, tātad visa radība ir melna un tumša… Enženij, Enženij, pēc visa tā man jums jāsaka tikai viens…

— Runājiet, Kristiān, runājiet!

— Labi, nedāviniet man visu savu laiku, visu savu dzīvi, dāviniet man ik dienu tikai divas trīs stundiņas kādā namā, kas man pieder. Tad jums nevajadzes atstāt savu tēvu un tomēr varēsit būt mana.

— Ak, Kristiān, ko jūs man te piedāvājāt, tam vajag būt kaut kam sliktam.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs nosarkstat un trīcat, ka jūs man nevarat droši sejā raudzīties. Ak, ja tas ir noslēpums, ko jūs man gribat mācīt, padarītu mani par nicināmu sievieti, tad, Kristiān, es jūs vairs nevarētu mīlēt.

— Nu, labi! — iesaucās Kristiāns. — Jūs man iedvešat dīvainu tikumības mīlu. Tikai es esmu labāks par jums, jo es ļoti labi zinu, kādu upuri man šī tikumība maksā, bet jūs, jūs to nezināt, jūs esat tikumīga kā smaržo puķe, jums nav pie tā nekāda nopelna, jeb, lielākais, tāds nopelns, kā puķei: jūs smaržojat, nezinādama kāpēc, jūs smaržojat tāpēc, ka citādi nevarat. Nu tad, Enženija, jūs esat mani uzvarējusi, — vairs neilgojos pēc