Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Viņš apjautājās Ošēram un nedabūja nekādu atbildi, viņš tam uzmācās, un mīļais znotiņš gandrīz vai nemaz nerādījās mājās. Viņa klubi un slepenās savienības, protams, aizņēma daudz laika.

Ēsts tika Enženijas istabā. Sākumā maltītes bija melanholiskas līdz pat skumjām. Tad pamazām kļuva jautrāk, un beidzot, kad atkal atskanēja bērnišķi jautrie smiekli, Retifs jutās kā pagājušā gada jautrās dienās, kad Enženija vēl bija meitene un lakstojās ap savu tēvu, lai to maldinātu par savām mīlas lietām.

Mums vēl atmiņā, ko abi jaunie ļaudis viens otram apsolīja, ka tie katru dienu rakstīs, viens otru mīlēs un mūžīgi mīlēs. Abiem pietika ar četrpadsmit dienām, lai kļūtu laimīgi.

Bet kam jānotiek, tas notika. Kristiāns bija goddevīgāks kā jebkad, bet prata tik jauki lūgt, ka Enženija beidzot uzskatīja, cik nežēlīgi būtu tādam vīram, kas tik uzticīgi turēja doto vārdu, liegt klusu laimes stundiņu, ja jau kādureiz viņam to bija atļāvusi.

Šoreiz satikšanās bija norunāta Luksemburgā.

Kristiāns lūdza Enženiju atnākt ap pulkstens pieciem. Viņš ļoti labi zināja, kāpēc šo laiku izvēlējies: drīz vajadzēja krēšļot, un tumsa ir patīkama katram mīlētājam.

Tad atkal astoņas dienas notika vēstuļu apmaiņa, bet pēc šīm astoņām dienām Kristiānam atkal tika atļauta satikšanās.

Bet Enženija neļāvās pierunāties iet uz kādu no tām mazajām mājiņām, ko Artuā grāfs bija nodevis sava pāža rīcībā.

Beidzot šīs satikšanās, nebūt nezaudēdamas savu nevainīgo raksturu, sekoja cita citai tik bieži, ka vecejam Retifam kļuva aizdomīga viņa meitas biežā iziešana no mājām. Viņš apjautājās Enženijai, bet tā arvien veikli izvairījās.

Retifs tikai juta, ka no viņam kaut ko slēpj.

Kādu pēcpusdien viņš izgāja un teica meitai, ka tam darīšanas pie grāmatu tirgotāja un pirms vakara tas nebūs mājās.

Tad viņš iesēdās ormanī un lika tam stāvēt Sentantuāna priekšpilsētas galā. No šejienes viņš varēja izpiegot katru, kas devās uz citu pilsētas daļu.

Drīz pēc tam viņš redzēja Enženiju, kas iznāk no nama.

Arī Enženija iekāpa ormanī, Retifs tai sekoja ar savu, un redzēja, ka meita izkāpj aiz invalīdu doma.

Tur viņu sagaidīja kāds jauneklis, ko Retifs tūlīt pazina: tas bija pāžs Kristiāns.

Retifs brauca atkal mājās un nolēma meitai noturēt tikumības sprediķi, jau sagatavodams spēcīgas, aizkustinošas frāzes.

Kad jaunā sieva atgriezās mājās, viņa redzēja tēvu jau ieģērbušos naktssvārkos un cenšamies pieņemt pēc iespējas imponējošu pozu.

Tad vecais sāka deklāmēt savu jau sen sagatavoto runu.

Pusstundu viņš meitai uzskaitīja visus viņas grēkus, slavēja Ošēru, to žēloja, tam piedeva, saprata un atvainoja viņa prombūtni, jo viņš bez šaubām būs dabūjis zināt par savas sievas vainu, bet kā bezgala lēnprātīgs cilvēks negrib iesākt ķildu ar muižnieku…

Enženija klausījās vecajā ar parasto mieru, bet galu galā viņas pacietība zuda. Nu viņa sāka runāt bez naida, mierīgi, kā augstāka būtne, kuru tāds kauna lietas nemaz nespēj aizsniegt. Viņa izstāstīja tēvam visu, vismazākos sīkumos; parādīja Ošēru pareizā gaismā un atklāja tā noslēpumu plīvuru, kas viņa nelietību līdz šim aizsedza tēva acīm.

Retifs bija pārsteigts, saviļņots un nikns. Viņš zvērēja tūlīt iesniegt paziņojumu tiesā, tūlīt noasināt spalvu speciāli Ošēram, lai to morāli iznīcinātu.

Enženija viņu nomierināja. Labsirdīgā, mīļā būtne zināja labāku līd­zekli.

Bet cik ļoti Retifu meitas stāsts saniknoja pret Ošēru, tādā pat mērā tas viņu pievērsa Kristiānam: rakstnieka fantāzija redzēja pāžā lielisku romāna varoni.

- Kas attiecas uz Kristiānu, — iesaucās Retifs, brīdi šķendējies par Ošēru, — ar viņu ir pavisam kas cits. Viņš ir ļoti jauks jauneklis, lai viņš nāk pie mums dzīvot. Ļaudis lai runā, ko grib. Nelieši, kas sabiedrības likumus mīda kājām, mūs arvien vairāk spiež pieturēties pie dabas likumiem. Kristiānam jātop tev par īstu vīru, mans bērns!

Enženija izbrīnījusies ieplēta acis.

— Uzklausi mani, Enženij! Lielām vainām der tikai spēcīgi līdzekļi. Es negribu, lai tu vēl ilgāk paciet šā nelieša glāstus. Diezgan bēdīgi, ka tavas pirmās mīlas maigā puķe krita viņam par upuri. Tas būtu kauns, ja tu vēl turpmāk aiz saudzības justos saistīta, kaut gan likums to prasa, bet morāle nopeļ. Tātad es, tavs tēvs, tev pavēlu padzīt vīru, ja viņš vēl uz priekšu iedomājas uzstādīt kaut mazākās vīra tiesības. Vai tu mani saprati, bērns? Tu viņu padzīsi!

— Bet tas jau ir noticis, mīļais tēv, — mierīgi atbildēja Enženija.

— Kā? Ir jau noticis?

— Jā gan.

— Tātad tu viņam pretojies?

— Jā gan, tēv.

— Nu, tad jau viss ir labi. Bet es gribētu raudāt asiņainas asaras, — iesaucās Retifs, paceldams acis pret griestiem, — kad iedomājos, ka šī cēlā jaimava ir atdota tādam ļaundarim un ka otrā Andromaha bija pieķēdēta pie laulības pienākumu klints.

— Els domāju, tu vēl arvien maldies, mīļais tēv, — teica Enženija, nolaiz­dama acis, jo kopš izlīgšanas ar Kristiānu nabaga bērns bija mācījies, ka ir zināmi noslēpumi, pie kuriem nevainīga sieviete var nosarkt, nebūt neko sliktu nedomājot.

— Kā? Es maldos? Vai tad es esmu zaudējis savu atmiņu? Vai esmu kļuvis jau gluži bērnišķīgs? Vai es, nelaimīgais, apstulbotais, nebiju tas, kas uzstāja, lai tu savu roku sniedz šim nekrietnajam? Vai tu patiesi pie altāra tam nesniedzi roku un vai šis blēdis nav tavs vīrs?

— Jā, pareizi.

— Vai mēs nenoturējām kāzu mielastu?

— Diemžēl, jā.

— Un vai es kā ģimenes tēvs un tavas nelaiķa mātes vietnieks pēc visiem likumiem nevedu savu meitu ligavas istabā?

— Bet, tēv…

— Kuru tad atstāju…

— Tēv…

— Lai dotu vietu vīram?

— Vai lad tu vairs neatceries, ko es tev teicu, tēv?

— Ko tad tu man teici, bērns? Runā! Es patiesi esmu jau gluži sajucis.

— Es tev teicu, ka vira vietā manā istabā ienāca Artuā grāfs.

— Ak, mans Dievs! Jā, jā, nāca princis. Tagad atceros! Un tiešām mana nevainīgā Enženija būtu pat prinča, karaļa, ķeizara cienīga.

— Es domāju, mīļais tēv, tu vēl arvien maldies, jo es tev jau teicu un atkārtoju, ka es naktslampas gaismā, ko ar nolūku atstāju degot, pazinu princi.

— Nu un?

— Kad es princi pazinu, tad lūdzu viņam taupīt manu vājumu un manu godu. Tad princis, kā augstdzimis bruņinieks, atkal mani atstāja.

— Ā! Ā! Viņš atkal tevi atstāja…

— Jā, mans tēvs, un man jāatzīstas, ka Artuā grāfa kungs izturējās pret mani ļoti pieklājīgi.

— Tālāk, tālāk, mans nabaga bērns!

— Bet, mīļais tēv, es varētu tikai atkārtot, ko jau esmu tev teikusi.

— Tad atkārto man.

— Nu, tad es tev stāstīju, ka pēc Artuā grāfa, kurš mani pat ar savu elpu neaizskāra, manā istabā ienāca Kristiāna kungs.

Enženija atkal nosarka un nolaida acis.

— Ahā, es saprotu, es saprotu! Ko nevarēja sasniegt ne vīrs, kurš savas svētākās tiesības pārdeva, ne bruņņiecīgais princis, to ieguva mīļākais. Viņu pie tevis atveda nemirstīgais Amors, tas mazais dievs, kurš neraugoties uz saiti, kas tam priekšā acīm, tomēr tik labi redz… Tomēr man tev jāsaka, mīļais bērns, ka es nebūt neesmu uz tevi dusmīgs, gluži otrādi… Ahā, tātad Kristiāns! Ak, daba, daba!

— Kristiāns tikpat maz kā visi citi, — teica Enženija, kad vecais to atkal laida pie vārda, — Kristiāns, kuru es mīlēju, kas mani mīlēja…