Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Asinīm? — jautāja princis ar vieglu iedrebēšanos. — Tātad notiek kautiņi?

— Sentantuāna priekšpilsētā laupa un slepkavo.

— Ātri, ātri, stāsti man visu! — teica princis, devis dažas pavēles un steidzīgiem soļiem iedams uz savām telpām.

Kristiāns sekoja princim un stāstīja visu, ko bija redzējis.

— Cik jūs esat bāls, grāf Obiņski, — teica princis, — cik uztraukts!

— Ak, cienīts kungs, labāk es būtu beigts!

— Tu, mans nabaga Kristiān?

— Vai karaliskā augstība visžēlīgi grib mani vienu minūti uzklausīt?

— Runā, runā!

— Nu tad, mousieur, Enženija šinī acumirklī varbūt jau ir mirusi.

Un viņš aizrautīgi atstāstīja visu briesmīgo notikumu.

Vairāk reizes Artuā grāfs to pārtrauca ar rūpju un līdzjūtības izsaucieniem.

— Nu, sakiet, cienīts kungs, — pabeidzis jautāja Kristiāns, — vai es neesmu pietiekam nelaimīgs? Ja viņa mirs, es to nepārdzīvošu. Ja viņa paliek dzīva, tad man tā jāatdod viņas tēvam, viņas nekrietnajam vīram, kas tagad — kad nesodīts varēja tai uzbrukt — bez žēlastības uzskatīs kā savu īpašumu. Ak, monsieur, vai jūs man nevarētu līdzēt, nodot šo nekrietno tiesai un likt atzīt laulību par nederīgu? Es lūdzu jūsu palīdzību!

Princis likās brīdi pārdomājam, tad smaidīdams atvēra mazu apszeltītu kastīti, ko kambarsulainis nupat bija nolicis viņa priekšā.

No šīs kastītes viņš izņēma mākslinieciski izgatavotu atslēgu un — vēl arvien smaidīdams — sniedza to Kristiānam.

— Kas tas ir? — jautāja jauneklis.

— Uzklausi mani uzmanīgi, — atbildēja princis, — un nezaudē ne vienu vārdu, ne vienu minūti; šī atslēga ir tavas laimes atslēga. Tā tev atvērs slepenu mītni, kur tu vari noslēpt savu dārgo laupījumu. Un kamēr daiļā Enženija tur būs, mēs varam padomāt par nākotni.

Kas šinīs nemiera pilnajās dienās bija noticis ar Retifu de la Bretonu?

Kamēr briesmīgie notikumi Sntantuāna priekšpilsētā visu savandīja, sacēla Parīzē uztraukumu, Versalā šausmas, Retifs de la Bretons darīja to pašu, ko dara avarējuši kuģinieki, kad kapteinis paziņojis, ka desmit minūšu laikā kuģis ar vīriem un žurkām būs nogājis dibenā: viņš mēģināja sakārtot domas un glābt no tā, kas viņam bija, to vērtīgāko.

Vispirms, protams, savu dzīvību! Uz to Retifs lika lielu svaru, kā visas laimes pamatnoteikumu, un tā kā attiecībā uz nākamo dzīvi viņam tomēr bija mazliet šaubas, tad viņš mēģināja, cik ilgi tik iespējams, palikt šinī.

Izglābis dzīvību, viņš sev jautāja, kas vēl bez dzīvības būtu ko glābt.

Vispirms tam iekrita prātā meita, viņa mīļotā Enženija.

Bet Enženija nebija mājās, tātad atradās ārpus briesmām.

Tad viņš domāja par saviem citiem bērniem, par tiem, kas pēc Enženijas tam bija mīļākie pasaulē, proti, par manuskriptiem.

Retifs bija pārliecināts, ka nama kāpnes vēl stāv stipri, tāpēc steidzās atkal augšā un sakampa kaudzi papīru.

Viņš tos sarullēja, pasita padusē un tad sabāza lielu daudzumu kastīšu ar burtiem savās milzīgajās kabatās.

Nu, redzēdams ka visu mantu nes līdzi, viņš atkal kāpa pa kāpnēm lejā, steidzās uz dārza vārtiņiem un aizbēga kā zaglis, kas baidās, kā to neapcietina. Tā kā daudzi piedalījās Reveljona kunga nama izlaupīšanā, tad arī viņu varētu noturēt par laupītāju.

Beidzot, juzdamies drošībā, viņš atsēdās uz stūra akmeņa, no turienes vēlreiz paraudzījās uz briesmīgo ugunsgrēku un tad lēni devās tālāk pa blakusielām, kur bija drošs no visām briesmām.

Tad viņš sadzirdēja franču gvardes pirmos šāvienus un ar šausmām atcerējās slaktiņu uz Jaunā tilta.

Ko lāga Retifs vēl varēja darīt? Nekā vairāk, kā vienīgi nogaidīt! Ko darīs viņa meita, kad tā pārnāks mājās, vai, pareizāk sakot, kad tā nevarēs mājās pārnākt?

Protams, viņa visur meklēs tēvu.

Zaķis arvien atgriežas vecā ligzdā. Retifs zināmā mērā līdzinājās — šinī brīdī arī attiecībā uz dūšu — zaķim, domādams, ka viņa meita to katrā ziņā meklēs viņa vecajā ligzdā.

Tas bija mazais dzīvoklītis Bernardīna ielā.

Cik patīkami un ērti viņš arī še nedzīvoja pēdējo mēnesi, cik vilinoša arī nebija greznība Reveljona namā, viņš tomēr vēl arvien ar skumjām domāja par to laiku priekiem un bēdām, kad viņš bija daudz nabagāks, bet arī daudz neatkarīgāks.

Šie prieks un bēdas nebija šķirami no atmiņām par mazo, veco dzī­voklīti.

Tagad viņš neapzinīgi griezās uz vecā dzīvokļa pusi, un gāja tādā noskaņo­jumā, it kā to nekad nebūtu atstājis.

Vēl nebija gluži tumšs, kad viņš tur pieklauvēja. Viens no iedzīvotājiem atvēra. Nama saimnieks, kas dzīvoja pirmajā stāvā, klausījās Retifa stāstā ne tikai ar ziņkāri, bet arī ar līdzjūtību, un tā kā Retifs savu īri bija kārtīgi maksājis, tad namsaimnieks izteica vēlēšanos nākt Retifam pretim un piedāvāja tam viņa veco dzīvokli, kas vēl arvien stāvēja tukšs.

Retifs šo piedāvājumu pieņēma ar prieku.

Jā, vēl vairāk! Tā kā dzīvoklī bez Četrām kailām sienām nekas nebija atrodams, tad namsaimnieks pārspīlēja savu augstsirdību tiktāl, ka piedā­vāja Retifam pat divus krēslus — vienu viņam, otru meitai —,kamēr lāga rakstnieks ar sava izdevēja palīdzību iegādāsies jaunu dzīvokļa iekārtu.

Tā Retifs atkal ievācās ceturtā stāva dzīvoklī — ar sveci vienā rokā, ar krēslu otrā. Namsaimnieks viņu pavadīju, nezdams tam nopakaļ otru krēslu.

Nu Retifs vēl labprāt vēlētos galdu.

Jādod gods namsaimniekam. Tas, izdzirdējis Retifa vēlēšanos, tūlīt lūdza šo nonākt lejā un vienu izvēlēties.

Retifs izmeklēja vienkāršu galdu ar divām atvilktnēm, kuru ar saimnieka palīdzību uzstiepa augšā.

Atvilktnēs viņš sabēra burtus no kabatām.

Priecīgs, ka nu nekas vairs nevar viņa darbu kavēt, viņš brīdi staigāja pa istabu un gaidīja Enženiju, kurai — kā viņš zināja un bija pārlieci­nāts — kuru katru acumirkli vajadzēja nākt. Tā pagāja laiks.

Lai lietderīgi šo laiku izmantotu, viņš sāka sīki aprakstīt ugunsgrēku un laupīšanas. Bet lai nesanāktu konfliktā ar to laiku stingro cenzūru, Retifs šo vielu iestrādāja novelē, attēloja ugunsgrēku no vientuļas pils

novērotu, nemierniekus apmainīja pret dažiem zemniekiem, kases vietā lika labības noliktavu.

Kad viņš tā strādāja, nogrimis savā fantāzijā un īsto ugunsgrēku ar Reveljonu un Enženiju bija pavisam aizmirsis, pēkšņi atvērās durvis un istabā kā lavīna iedrāzās kāds cilvēks.

Retifs nobijies pacēla galvu un pazina Ošēru. Ošērs bija bāls, acis iekritušas, elpa drudžaina. Kājas viņam drebēja, izspurušie mati nokarājās pār pieri. Viņš likās bija skrējis un vēl tagad it kā turpināja skriet, iedomādams istabu par nepārredzamu lauku.

— Jūs, jūs! — iesaucās Ošērs un piesteidzās pie Retifa, lai to apkamptu un skūpstītu.

— Jā gan, es tas esmu, — atbildēja lāga vecais. — Tātad jūs pareizi iedomājaties, ka es būšu atgriezies vecajā dzīvoklī?

— Jā… jā es to iedomājos, — stostījās Ošērs.

— Bet jūs taču neesat viens? — bailīgi jautāja vecais.

— Kā, neesmu viens?!

— Nu, jā, bet Enženija?

— Ak! — nopūtās Ošērs.

— Bet kur tad ir Enženija? — jautāja vecais ar augošām bailēm.

Pie šā jautājuma Ošērs vairs nenopūtās, bet sāka vārda tiešā nozīmē