Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Sadedziniet rakstu un, cik drīz vien iespējams, aizejiet Sentonorē ielā uz namu, kurš atrodas bar jēras tuvumā un kura priekšā ir dārzs. Pie vārtiem divas akmens lauvas.

Jums tikai jāmin Jūsu vārds un Jūs ievedīs salonā, kur atradīsit savu meitu Enženiju, kas vēl dzīvo pēc tam, kad viņas vīrs to Re­veljona kabinetā gandrīz vai nogalināja, Tad pat viņš arī apzaga savu nelaimīgo šefu.

Neliecieties nekā manīt, bet rādiet nekrietnajam, kas atrodas pie Jums, arī turpmāk smaidīgu seju, lai tam nerodas aizdomas. Citādi viņš spējīgs arī Jūs nogalināt.

Nāciet tūlīt! Jūs gaida."

Retifa asinis strauji joņoja pa dzīslām, bet viņam pietika spēka noturēties uz trīcošajām kājām un skaļi iesaukties:

— Neciešama lieta ar šiem burtličiem! Šī loksne čum un mudž no drukas kļūdām.

Tad viņš saburzīja papīru un iebāza kabatā. Ošērs tam nepiegrieza ne­kādu vērību.

Retifs atkal piesēdās pie galda un uzsāka sarunu ar znotu.

Tas bija labi paēdis un tāpēc jutās ļoti apmierināts. Sagremošana tam arvien bija patīkama nodarbošanās un tā viņš mazpamazām kļuva runīgs, pat jautrs.

Retifs atļāvās sev negantu joku — vēlreiz likt atstāstīt Enženijas nāvi un pie tam visos sīkumos, tas ir ar visiem meliem un izpušķojumiem, kas nelietim pēc sliktā vīna īsti tikās.

Retifs likās dziļi noskumis un ļāvās, lai Ošērs viņu mierina.

— Redzat, mīļais sievastēv! — Ošērs beidzot iesaucās, — tā pasaulē viss mainās: mūs abus tikai pirms dažām dienām piemeklēja tik briesmīga nelaime, un tomēr pienāks laiks, kad mēs jutīsimies atkal pilnīgi laimīgi.

— Pareizi, — flegmātiski atbildēja Retifs. — Bet jūs ari ļoti mīlat mani.

— Tieši tā, kā mīlēju Enženiju!

— Pateicos! — palocīdamies teica Retifs.

Nu vairs Ošēra jautrībai nebija robežu; viņš attīstīja vispārdrošākos nodo­mus, ka Cer tikt pie bagātības un laimes, un iepazīstināja veco tik pār­spīlēti draudzīgā kārtā ar visiem saviem plāniem, ka sirmgalvis skaisto vārdu plūdos arvien skaidrāk redzēja nelieša liekulību un bezsirds zobgalību.

Beidzot Retifu nogurdināja aplamā pļāpāšana, viņš lēni piecēlās un vēlreiz laipni uzsmaidīja slepkavam.

— Vai jūs esat paēdis, mīļais Ošēr? — viņš jautāja.

— Pilnīgi, mīļais tēv. Šodien mēs pirmoreiz tik lieliski pusdienojām.

— Jums taisnība, un laba maltīte ir pārāka par visu… vai ne?.. Tā liek aizmirst pat sāpes?

— Ak, diemžēl, tā bieži ir!

Viņš arī piecēlās un iegāja savā istabā, lai apvilktu fraku un kurpes, ko taupības dēļ mājās mēdza novilkt.

Pa to laiku Retifs sadedzināja vēstuli, ko nupat bija saņēmis. Kad Ošērs atgriezās, vēl juta dūmus.

— Ko tad jūs te esat dedzinājis? — viņš jautāja vairāk ziņkāres nekā aizdomu vadīts.

— Loksni, ko nesen saliku.

— Un kāpēc?

— Tur bija vieta — kas man likās jautra un es vairs nevaru humoru ciest, pat savās grāmatās ne, kopš mana nabaga meita ir mirusi.

Ošērs paņēma spieķi un cepuri, lai atkal ietu uz darbu.

Retifs noslēpās pie loga un noraudzījās pakaļ savam znotam. Kad tas bija nozudis skatienam, viņš izgāja. Bet vēl brīdi uzkavējās pie kaimiņu tirgotājiem, kuri ik dienu mēdza apjautāties par jaunākajiem notikumiem un šad un tad vecajam lika atkārtot savas meitas bēdu stāstu.

Tiki tad, kad znots jau varēja būt labā gabalā, Retifs uzdrošinājās iet tālāk.

Bet ne reizi viņš nenogriezās gar stūri, iepriekš uzmanīgi neapskatījies, vai Ošērs kaut kur to neizspiego.

Ceļā Retifa prieks un cerības, ko bija radījis noslēpumainais raksts, izpaudās garā, cēliem žestiem pušķotā monologā.

Tomēr laiku pa laikam vecais apstājās un jautāja pats sev, vai tas viss nav tikai lamatas, kurās nelietis viņu grib ievilināt.

Rokraksts bija svešs, vēstulei nebija ne paraksta, ne kāds zīmes, kas veco kaut drusciņ varētu nomierināt.

Tomēr viņš devās uz Sentonorē ielu, kaut ar baigu sirdi.

Namu viņš uzgāja viegli, pieklauvēja un tika ielaists.

Pēc piecām minūtēm, nespēdams šādai laimei ticēt, viņš apkampa Enženiju, kas bija laimīgi izglābta un uzticēta kādam no labākajiem Parīzes ārstiem.

Mājās Retifs atgriezās agrāk par Ošēru. Novilcis ielas drēbes, viņš gaidīja. Pa ceļam viņš bija nopircis labu urbi un ieurbis caurumu savas guļamistabas tapešu sienā, pa kuru tagad varēja labi pārredzēt znota guļamistabu.

Lai vēl tanī pat dienā baudītu sava izgudrojuma augļus, viņš domāja izlikties slims un laikus gāja gultā.

Ošērs atgriezās vēlu naktī. Viņš ienāca sievastēva istabā ar lampu rokā un palūkojās, vai tas guļ.

Retifam gan uznāca bailes, ka norūdītais nelietis to varētu nožņaugt, bet viņš saņēmās un izlikās aizmidzis.

Tad Ošērs tikpat klusi, kā bija nācis, atkal izgāja.

Kad tas sasniedza savu Istabu, Retifs jau atradās pie novērošanas cauru­ma.

Viņš redzēja, ka Ošēra seja uz reizi pārvērtās: muskuļi sasprindzinājās, acīs iedegās jauna dzīvība un uguns.

Ošērs nobīdīja durvīm priekša galdu un lielu čemodānu, ko dažas dienas atpakaļ bija iegādājies.

Tad viņš pārliecinājās, vai atslēgas caurums labi aizbāzts, ka ziņkārīgs skatiens nevar ieskatīties.

Pēc tam aizvilka logu priekškarus, un kad tie vēl likās par caurspīdī­giem, tad aizklāja ar savu gultas segu.

— Ko gan viss tas nozīmē? — jautāja sev Retifs. — Kādi kauna darbi nu atkal nāks gaismā?

Ošērs izvilka no kabatas nazi.

Retifs iedrebējās, redzēdams pazibam asmeni. Bet, kā likās, nazim nebija drausmīgs nolūks.

Ošērs to izlietoja, lai izceltu no grīdas akmens plātni.

Izņēmis grīdas akmeni, viņš pielieca galvu un vērīgi likās klausāmies. Bet nekas nebija ne redzams, ne dzirdams. Tad viņš ar pirkstu parakājās smiltīs un izņēma zelta gabalu.

Retifs bija augstākā mērā izbrīnējies par šādām burvībām — viņš domājās savā priekšā redzam mantas racēju no tūkstots un vienas nakts.

„Ahā! Te tas blēdis apslēpis savu laupījumu!" — viņš iedomājās Enženi­jas stāstu par Reveljona kases aplaupīšanu.

Paslēpis naudas gabalu kabatā, Ošērs atkal ielika akmeni vietā un nolīd­zināja grīdu. Tad noņēma segu no loga, pārklāja to gultai un atvilka čemo­dānu un galdu no durvīm. Beidzot izvilka papīrus no atslēgas caurumu, no­dzēsa lampu un likās gultā.

Pēc pusstundas viņš tā krāca, ka būtu pamodinājis Retifu, ja tas pēc visa redzētā un dzirdētā vispār spētu domāt par gulēšanu. No rīta saņemtā vēstule, apciemojums priekšpilsētā, šie naktsrēgi laupīja vecajam vīram mi­egu. Viņš pārdomāja.

Otrā rītā vecais apsveica znotu ar patiesi tēvišķu maigumu. Ošērs bija jautrs un pārliecināts par savu uzvaru.

Tiklīdz viņš bija projām, Retifs ātri uzvilka savus zilos svārkus un gāja apciemot Reveljonu.

Santērs bija laipni uzņēmais nelaimīgo un viņa ģimeni. Viņš gribēja dot tam arī divdesmit tūkstoš livru, lai tas savu izpostīto fabriku var atjaunot, bet Reveljons noteikti liedzās pieņemt palīdzību.

Retifs sastapa veco tapešu fabrikantu ļoti pārvērtušos. Viņš bija krietni novecojis. Tas no savas puses vērīgi aplūkoja Retifu un brīnījās, ka sejā tam nemaz nemana, kā var izdariet slēdzienu, ka piecsimtstūkstoš livru zaudējums ir daudz lielāks par vienīgās meitas zaudējumu.

— Ko jūs domājat darīt, — jautāja Retifs, — lai izbeigtu savu bēdīgo stāvokli?