Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

gaudot.

— Runājiet! — beidzot uzsauca Retifs.

— Nu, tad, — vilcinādamies iesāka Ošērs, — jūs zināt, ka Reveljons man uzdeva goda pilno uzdevumu — apsargāt kasi. Jūs zināt, ka Enženija ap pulkstens divpadsmitiem vai pulkstens vieniem izgāja.

— Jā, laikam ar Revoljona jaunkundzi.

— Ar ko, to es nezinu! Nu, lūk, un, pārnākusi, viņa laikam būs iegājusi tanī istabā, kur atrodas kase.

— Kāpēc jūs sakāt — varbūt?..

— Tāpēc, ka galu galā nekas nav skaidri zināms…

— Sakiet man beidzot, kas ir zināms un kas nav zināms! — iesaucās Retifs tik sparīgi, ka Ošērs nobijās.

— Kase ir nodegusi, — Ošērs turpināja, — es gribēju tikt iekšā, lai paglābtu vērtīgākos papīrs no liesmām vai laupītājiem, bet tanī brīdī, kad tur nonācu, redzēju jumtu iebrūkam un neatradu vairāk kā…

— Kā? — jautāja Retifs un tam aizrāvās elpa.

— Kā līķi, — klusā balsī nomurmināja Ošērs.

— Kā līķi? — iesaucās sirmgalvis baigā balsī. — Manas meilas līķi?

Ošērs nolieca galvu un klusēja.

Retifs dobji iekliedzās un atkrita atpakaļ krēslā.

Mazpamazām viņam noskaidrojās visa nelaime.

Viņa bagātā fantāzija iztēloja visus drāmas sīkumus, par ko znots bija atstāstījis tikai beigu scēnu.

Tad viņš atkal vērsās pie Ošēra.

— Tātad viņa bija mirusi? — viņš klusi jautāja.

— Sakropļota, nepazīstama, iznīcināta, bet es — ak, es viņu tomēr pazinu, — slepkava piebilda. Viņš steidzās drīzāk pabeigt savu stāstu, it kā tā tiktu galā arī ar saviem sirdsapziņas pārmetumiem.

Vecais stāvēja sagrauzts, izmisis. Beidzot viņš raudāja.

Ošērs piesteidzās pie sievastēva, skūpstīja to, raudāja līdz ar viņu un ļāva tam karstās asarās izraudāt savas sāpes, nemēģinādams to mierināt.

Tad Retifs sniedza Ošēram roku. Tēvs aizgrābts spieda to roku, kas viņa meitai bija iegrūdusi sirdī dunci.

— Redzat, — iesaucās Ošērs, — es, kas strādāju ar savām rokām, pēc šā smagā sitienā neesmu tā piemeklēts kā jūs, kas strādājat ar galvu. Es vēl arvien varēšu rakstīt un rēķināt un kaut kā sisties pa dzīvi, kurpretim jūsu satriektie nervi ilgi nebūs darbaspējīgi. Tātad, mīļais Retifa kungs, mēs paliksim kopā?

— Jā, — atbildēja Retifs.

Mēs varam iedomāties, cik ļoti svarīgi Ošēram tagad bija labi sadzīvot ar Retifu. Kurš gan varētu nākt uz domām, ka tēva sirsnīgākais draugs ir meitas slepkava?

Redzēdams, ka Retifs to uzmanīgi vēro, Ošērs apslēpa savu prieku un atkal pieņēma agrāko bēdīgo sejas izteiksmi.

Un labais Retifs pielika visas pūles, mierinādams savas meitas nekrietno slepkavu.

Ošēra pārspīlētās sāpes tam lika uz mirkli aizmirst pašam savas cieša­nas. Vecajam bija pietiekami daudz spēka nokāpt lejā un no tuvākā krāmu tirgotāja noīrēt divas gultas. Ošērs novietoja sievastēvu vienā istabā, pats sev ierīkodams otru.

Ošērs te gulēja ar sausām acīm un neģēlīgu smaidu uz lūpām. Viņš dzirdēja blakusistabā Retifa raudas. Šīs satriektā tēva asaras tam būtu vienaldzīgas, ja tikai netraucētu gulēt.

Jaukā sadzīve starp sievastēvu un znotu visā iecirknī radīja izbrīnu.

Ziņas par nabaga Enženijas traģisko galu bija izplatījušās zibensātrumā. Visi viņu pazina, un šī negaidītā nāve vēl pacēla vispārējo līdzjūtību tai katastrofai, kam par upuri krita Reveljona nams.

Kad Retifs de la Bretons gāja pa ielu, tad daža laba acs kļuva mitra, redzot salīkušo sirmgalvi.

Lepni pa ielu gāja Ošērs ar sievastēvu zem rokas — kas gan reti noti­ka — parādīdams tam visādu uzmanību kā uzticīgs, pieķērīgs dēls.

Tā pagāja nedēļa.

Pa to laiku nabaga tēva sirdi plosīja vissāpīgākās domas un sajūtas.

Mīla pret Enženiju viņam bija kļuvusi par tik saldu paražu, ka vairākas dienas viņš visā nopietnībā domāja, ka viņa ķermenis līdz ar Enženiju ir ieslīdzis kapā un tikai viņa gars vēl klīst apkārt pa zemi.

Viņa sirdī iesakņojušās sāpes atstāja arī uz grumbainās sejas neizdzēša­mas pēdas, kā jūra uz krastu, ko tā paisuma laikā apskalo un izgravo.

Ošērs nebija tēvs un, kā zinām, arī maz kas no vīra viņam piemita, — viņš gāja kā agrāk savā darbāj nāca, gāja un gulēja kā senāk.

Tikai laiku pa laikam tas iedomājās, kāda loma tam jātēlo, un tad viņa parasti nejaukā sejas izteiksme kļuva skumji raudulīga.

Parasti tas notika tad, kad viņš ar sievastēvu zem rokas gāja pa ielu.

Un pilsētas iecirkņa labās dvēseles tad ik reizi steidzās pie logiem un durvīm, lai redzētu un apsveiktu saliekto pāri.

Ļaudis teica: „Nabaga nelaimīgais tēvs un tomēr atkal cik laimīgs, ka viņam ir tāds znots!"

Un šī mēmā, tikai skatieniem izteiktā līdzjūtība kā dziedinošs balzāms lija Retifa dvēselē.

Ošērs bija iekārtojies Enženijas agrākajā guļamistabā. Istabas iekārto­jums, protams, bija ļoti vienkāršs: gulta, divi krēsli un galds, pie kura Retifs un viņa znots ieturēja vienkāršās maltītes.

Ošērs parasti lielāko dienas daļu pavadīja ārpus mājas un pārnāca ļoti vēlu.

Tā kā Reveljonam, kopš tam nebija kases, nevajadzēja ari kasieri, tad Ošērs sev radīja jaunu amatu. Viņš uzmetās par uzraugu izpostītā nama materiāliem un aiztāvēja nabaga Reveljona intereses āt tādu pat centību, kā kopa savu sievastēvu.

Kad diena bija galā un strādnieki no gruvešu kaudzes izvilka dažus derīgus dēļus, tad Ošērs jutās laimīgs, jo laiks nebija velti zaudēts.

Tad priecīgs viņš atgriezās pie sievastēva un visos sīkumos izstāstīja par dienas darbiem, nejuzdams, cik ļoti veco skumdināja arvien atkal dzir­dēt par nelaimes vietu, kur tas zaudējis savu meitu. Ošērs nejuta, ka ar katru vārdu sievas tēvam iegrūž dunci sirdī.

Bija pagājušas astoņas dienas kopš Enženijas nāves. Devītās dienas pusdienaslaikā Ošēra pagatavotais ēdiens kūpēja uz galda.

Retifs atstāja savu burtu kasti un mehāniski piesēdās pie galda.

Ošērs tam bija pakalpīgi pasniedzis krēslu un sāka lielīt tās dažas lap­puses dzejas, ko Retifs nupat bija salicis.

Ošērs nolika vecajam priekšā šķīvi. Retifs tikai pieskārās karotei, tad ar smagu nopūtu atbīdīja šķivi pie malas.

Ošērs turpretim ēda pilnā mierā, it kā nekā nemanītu par vecā bēdām.

No otrā ēdiena Retifs mēģināja kaut ko ieēst. Te lejā pie nama durvīm atskanēja četri spēcīgi sitieni.

Retifs lēni piecēlās, lai pieietu pie loga.

Bet Ošērs, kas bija daudz bailīgāks par sievastēvu, pie loga pasteidzās pirmais.

Abi ieraudzīja lejā izsūtāmo zēnu, kas slēja gaisā degunu, it kā gaidī­dams atbildi.

- Tik uz augšu! - sauca Retifs, pavilkdams virvi, kas atvēra namdurvis.

Izsūtāmais zēns uznāca un pasniedza Retifam žūksni papīru, kas bija sarullēti kā korektūras loksnes. Šādus sūtījumus Retifs saņēma bieži, se­višķi, kad nepaspēja ar savu mazo presi salikt steidzamu darbu.

Kaut gan Ošērs jau šos sūtījumus pazina, viņš tomēr slepus pašķielēja uz atnesto paku un tad turpināja omulīgi ēst tālāk. Viņam bija patīkamāk, ka Retifs piecēlās no galda, jo tagad varēja dūšīgāk ieturēties.

Retifs pie loga pārskatīja korektūru. Pēkšņi viņa saja nobālēja, tad atkal piesarka. Pēdējā loksnē bija ielikta lapa ar šādu rakstu:

„Neuzt raucieties, un ja tanī brīdī, kad šo rakstu saņemat, neesat viens, tad neliecieties nekā manīt, kādu iespaidu šīs rindas atstāj uz jumsi