Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

— Bazēn, mans draugs, man rādās, ka jūs iejaucaties mūsu sarunā, — Aramiss apsauca sulaini.

Bazēns saprata, ka ir vainīgs; galvu nodūris, viņš izgāja no istabas.

— Nudien, jūs savus sacerējumus pārdodat zelta svarā, — d'Artanjans sacīja. — Jums, mans draugs, tiešām veicas, tikai uzmanieties, ka nepazaudējat vēstuli, kuras stūris rēgojas no ka­batas. Vēstule jums arī droši vien ir no izdevēja.

Aramiss dziļi pietvīka, iebāza vēstuli dziļāk kabatā un aizpo­gāja kamzoli.

— Mīļais d'Artanjan, ja jums nav nekas pretī, tad iesim pie mūsu draugiem, — Aramiss teica. — Tā kā tagad esmu bagāts, tad ar šodienu atjaunosim mūsu kopīgās pusdienas, kamēr arī jūs kļūsiet bagāti.

— Ar lielāko prieku, — d'Artanjans sacīja. — Jau diezgan sen neesam ieturējuši krietnas pusdienas, un, tā kā man šovakar jāveic diezgan pārdrošs gājiens, tad, jāatzīstas, man nekas nebūtu pretī iesildīties ar pāris pudelēm veca burgundieša.

— Lai notiek, iebaudīsim vecu burgundieti, — Aramiss pie­krita, — arī es to nenoniecinu. — Saņemtie zeltnieki bija viņam kā ar roku atņēmuši visas domas par atgriešanos baznīcas klēpī.

Iebāzis kabatā trīs četrus zeltniekus pašreizējām vajadzībām, pārējo naudu Aramiss ieslēdza ar perlamutra inkrustācijām rotā­tajā melnkoka šķirstiņā, kur jau atradās viņa talismans — ievēro­jamais mutautiņš.

Abi draugi vispirms devās pie Atosa. Būdams uzticīgs zvēres­tam nekur neiziet no mājām, Atoss apņēmās likt atnest pusdienas. Viņš bija izcils lietpratējs gardēdības jautājumos, tāpēc abi draugi labprāt uzticēja viņam pusdienu pasūtīšanu.

Tad abi devās pie Portosa, bet te Baka ielas stūrī sastapa Musketonu, kas, degunu nokāris, dzina pa priekšu mūli un zirgu.

— Tas taču ir mans dzeltenais zirgs! — d'Artanjans pārsteigts iesaucās, un viņa balsī ieskanējās arī zināms prieks. — Paskatie­ties, Aramis, uz šo zirgu!

— O, cik briesmīgs kleperis! — Aramiss atteica.

— Tas, mans dārgais draugs, ir zirgs, uz kura es atjāju līdz Parīzei, — d'Artanjans paskaidroja.

— Vai kungs pazīst šo zirgu? — Musketons brīnījās.

— Tam ir ļoti īpatnēja spalva, — Aramiss sacīja. — Tādu es redzu pirmo reizi.

— Domāju gan, — teica d'Artanjans, — jo man izdevās viņu pārdot par trim ekijiem, un tos es dabūju tikai lopiņa neparastās spalvas pēc, tāpēc ka pārējais nav vērts ne astoņpadsmit livru. Bet kā tu, Musketon, tiki pie šī zirga?

— O, labāk neprasiet, kungs! — sulainis atbildēja. — Mūs šausmīgi piemuļķojis mūsu hercogienes vīrs!

— Kā tā, Musketon?

— Jā, mūs ļoti labi ieredz kāda ievērojama dāma, hercogiene de … Bet, piedodiet, mans kungs piekodināja man klusēt. Šī dāma piespieda mūs pieņemt kā mazu atmiņu brīnišķīgu Spānijas rikšo­tāju un Andalūzijas mūli. Abi bija brīnišķīgi lopiņi. Vīrs par to uzzināja un pa ceļam apmainīja abus staltos dzīvniekus pret šiem baigajiem ādiniekiem!

— Un tu viņus ved atpakaļ? — d'Artanjans jautāja.

— Tieši tā! — Musketons apstiprināja. — Jūs taču pats sa­protat, ka mēs nevaram pieņemt apsolīto vietā šādus kleperus.

— Protams, ka ne, kaut gan man ļoti gribētos redzēt Portosu mana dzeltenā zirga mugurā. Tad es varētu iedomāties, kāds es pats izskatījos, ierodoties Parīzē. Bet mēs tevi, Musketon, neka­vēsim, ej un dari, ko tavs kungs tev pavēlējis. Vai viņš palika mājās?

— Jā, kungs, — Musketons atbildēja, — bet viņš ir ļoti sašutis.

Sulainis devās tālāk uz Lielo Augustīnu krastmalas pusi, un

abi draugi steidzās pie nelaimīgā Portosa. Tas bija ieraudzījis viņus nākam pāri pagalmam un nelaida iekšā. Viņi veltīgi iz- zvanījās pie Portosa durvīm.

Musketons pa to laiku, dzīdams pa priekšu abus kleperus, tur­pināja savu ceļu; pa Jauno tiltu pārgājis pāri Sēnai, viņš sasnie­dza Lāču ielu. Tur viņš pēc sava kunga rīkojuma piesēja zirgu un mūli pie prokurora mājas durvju klauvējamā vesera un, tālāk neraizēdamies par abu lopiņu likteni, atgriezās pie Portosa un paziņoja, ka uzdevums izpildīts.

Pēc kāda laika abi nelaimīgie lopiņi, kas kopš paša rīta nekā nebija ēduši, sacēla milzīgu traci, raustīdami durvju veseri, tā ka prokurors lika savam izsūtāmajam zēnam iet apvaicāties pie kaimiņiem, kam piederot šis zirgs un mūlis.

Koknara kundze uzreiz pazina savu dāvanu, tikai papriekš ne­saprata, kādēļ tā atsūtīta atpakaļ, taču drīz vien Portosa apmeklē­jums viņai visu noskaidroja. Sašutums, kas dega musketiera acīs, kaut arī viņš ļoti centās savaldīties, izbiedēja jūtīgo draudzeni. Musketons bija pastāstījis savam kungam par satikšanos ar d'Ar­tanjanu un Aramisu un ka d'Artanjans dzeltenajā zirgā pazinis Bearnes kleperi, uz kura muguras ieradies Parīzē un kuru pār­devis par trim ekijiem.

Norunājis ar prokurora kundzi satikties pie Senmagluāra klostera, Portoss atvadījās. Redzēdams, ka musketieris iet projām, prokurors aicināja viņu palikt uz pusdienām, bet musketieris ma­jestātiski noraidīja aicinājumu.

Trīcēdama un drebēdama Koknara kundze devās uz Senmag­luāra klosteri, jo paredzēja, ka viņu sagaidīs asi pārmetumi. Bet Portosa lieliskās manieres nabaga sievieti neatvairāmi valdzināja.

Visi pārmetumi un lāsti, kādus vien savā patmīlībā aizvainots vīrietis spēj izteikt sievietei, bira pār prokurora madāmas noliekto galvu.

— Ak vai! — viņa iestenējās. — Es darīju, ko varēju. Kāds no mūsu klientiem ir zirgu tirgonis, viņš bija mums parādā un vil­cinājās ar maksāšanu. Tad es par parādu paņēmu mūli un zirgu; viņš man apsolīja karalisku rikšotāju.

— Tad dzirdiet, kundze, — Portoss teica, — ja šis zirgu tir­gonis bija jums parādā vairāk par pieciem ekijiem, tad viņš ir zaglis.

— Portosa kungs, nav taču aizliegts meklēt, kur var dabūt lētāk, — prokurora madāma it kā atvainodamās sacīja.

— Nē, kundze, bet tiem, kas meklē ko lētāku, ir jāļauj citiem meklēt augstsirdīgākus draugus.

Un Portoss apgriezās, grasīdamies iet projām.

— Portosa kungs! Portosa kungs! — prokurora madāma iesau­cās. — Es atzīstu, ka esmu vainīga. Man nevajadzēja kaulēties, kad runā bija par tik lepna kavaliera ekipējumu, kāds esat jūs!

Neatbildēdams Portoss paspēra vēl vienu soli.

Prokurora madāma jau saskatīja Portosu starojošā mākonī, viņa redzēja drūzmējamies ap musketieri veselu baru hercogieņu un marķīzu, kas meta viņas elkam pie kājām maisiem zeltu.

— Debesu vārdā! Apstājieties, Portosa kungs! — prokurora madāma lūdzās. — Apstājieties un parunāsimies.

— Parunāšanās ar jums man nenes laimi, — Portoss atteica.

— Pasakiet taču, ko jūs vēlaties?

— Neko, jo kaut ko no jums vēlēties galu galā ir tas pats, kas nekas.

Prokurora madāma pieķērās Portosam pie rokas un sāpīgā saviļņojumā iesaucās:

— Portosa kungs, es no tā nekā nesaprotu. Vai tad es zinu, kas ir zirgs? Vai es zinu, kas ir zirglietas?

— Tad jums, kundze, vajadzēja prasīt man padomu, jo es to visu pazīstu un saprotu, bet jūs gribējāt taupīt, iedzīvoties no augļotājiem.

— Portosa kungs, esmu kļūdījusies, bet dodu goda vārdu, ka es savu kļūdu izlabošu.

— Kādā veidā? — musketieris jautāja.

— Uzklausieties. Šovakar Koknara kungs brauks pie hercoga de Šona, kas uzaicinājis viņu pie sevis. Apspriede ilgs vismaz pā­ris stundu. Atnāciet, mēs būsim vieni un varēsim par visu vie­noties.

— To es saprotu! Tas, mana mīļā, ir prātīgs vārds!