Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Nākošajā rītā d'Artanjans aizsteidzās pie Atosa. Jauneklis bija iepinies tik neparastā dēkā, ka gribēja lūgt vecākajam drau­gam padomu. Viņš izstāstīja tam visu; stāstījuma laikā Atoss vai­rākkārt sarauca uzacis.

— Man šķiet, ka jūsu milēdija ir zemisks radījums, — Atoss sacīja d'Artanjanam, — un tomēr jūs nerīkojāties pareizi, ka mal­dinājāt viņu, jo šā vai tā esat iemantojis bīstamu ienaidnieci.

Runādams Atoss vērīgi aplūkoja ar briljantiem ietverto safīru, kas d'Artanjana pirkstā bija nomainījis karalienes dāvāto gre­dzenu, ko jaunais gaskonis bija rūpīgi noglabājis šķirstiņā.

— Vai jūs aplūkojat šo gredzenu? — iejautājās gaskonis, prie­cādamies, ka var padižoties drauga priekšā ar tik bagātīgu dā­vanu.

— Jā, — Atoss atbildēja, — tas man Joti atgādina kādu manas ģimenes vērtslietu.

— Gredzens ir skaists, vai ne? — d'Artanjans sacīja.

— Lielisks! — Atoss piekrita. — Nekad nebūtu ticējis, ka pa­saulē var būt divi tik līdzīgi safīri, Vai jūs to iemainījāt pret savu briljantu?

— Nē, — atteica d'Artanjans. — Gredzens ir manas daiļās anglietes vai, pareizāk sakot, daiļās francūzietes dāvana, jo, kaut gan neesmu viņai to jautājis, tomēr esmu pārliecināts, ka viņa dzimusi Francijā.

— Vai jūs šo gredzenu dabūjāt no milēdijas? — iesaucās Atoss, un viņa balsī viegli varēja samanīt dziļu saviļņojumu.

— Jā, no viņas. Viņa to man šonakt uzdāvināja.

— Parādiet man tuvāk šo gredzenu, — Atoss sacīja.

— Lūdzu, — teica d'Artanjans, novilkdams gredzenu no pirk­sta.

Atoss uzmanīgi nopētīja gredzenu un kļuva ļoti bāls; tad viņš to uzvilka kreisās rokas zeltnesī, un gredzens piedienēja tā, it kā būtu bijis īpaši izgatavots valkāšanai uz šā pirksta. Atosa sejā, kas parasti bija tik rāma, atspoguļojās dusmas, atriebības alkas.

— Neiespējami, ka tas varētu būt tas pats gredzens, — viņš sacīja, — jo kādā veidā tas būtu varējis nokļūt lēdijas Kjarikas rokās? Un tomēr grūti ticēt, ka divi gredzeni var būt tik līdzīgi.

— Vai jūs pazīstat šo gredzenu? — d'Artanjans jautāja.

— Likās, ka pazīstu, — atbildēja Atoss, — bet droši vien esmu maldījies.

Un, neatraudams skatienu no gredzena, viņš to atdeva d'Ar­tanjanam.

— Paklausieties, d'Artanjan, — Atoss pēc brītiņa sacīja, — no­velciet gredzenu no pirksta vai arī pagrieziet safīru uz iekšpusi. Sī rotas lieta modina manī tik nežēlīgas atmiņas, ka es nespēšu mierīgi sarunāties ar jums. Vai jūs nenācāt prasīt man padomu, vai neteicāt, ka nezināt, kā rīkoties? … Bet pagaidiet… parādiet man vēlreiz safīru: tam, par kuru es runāju, kādā nelaimes gadī­jumā tika ieskrambāta viena šķautne.

D'Artanjans atkal novilka gredzenu no pirkstā un pasniedza to Atosam.

Atoss sarāvās:

— Redziet, — viņš sacīja, — skatieties, vai tas nav dīvaini?

Un viņš parādīja d'Artanjanam ieskrambājumu, par kuru tikko bija minējis.

— No kā jūs, Atos, ieguvāt šo safīru?

— No manas mātes, kas to bija mantojusi no savas mātes. Kā jau teicu, gredzens ir sena ģimenes vērtslieta… kurai nekad nevajadzēja aizklīst no ģimenes.

— Vai jūs to… pārdevāt? — d'Artanjans vilcinādamies jau­tāja.

— Ne, — atbildēja Atoss, savadi pavīpsnadams, — es to at­dāvināju kādā mīlas naktī tāpat, kā tagad tas atdāvināts jums.

D'Artanjans arī kļuva domīgs, viņam šķita, ka milēdijas dvē­selē slēpjas bezdibeņi, kuru dzīles ir tumšas un neizdibināmas.

Viņš vairs neuzvilka gredzenu pirkstā, bet iebāza kabatā.

— Uzklausiet mani, d'Artanjan, — Atoss sacīja. — Jūs zināt, ka esat man mīļš; ja man būtu dēls, es to nemīlētu vairāk par jums. Ticiet man un paklausiet: atsakieties no šīs sievietes. Es viņu nepazīstu, bet nojaušu, ka viņa ir samaitāts radījums, kas var kļūt jums liktenīgs.

— Jums taisnība, — d'Artanjans piekrita. — Jā, es šķiršos no viņas. Atzīstos, ka arī mani šī sieviete biedē.

— Vai jums pietiks apņēmības? — Atoss jautāja.

— Pietiks, — atbildēja d'Artanjans. — Un darīšu to nekavē­joties.

— Jūs rīkosieties pareizi, mīļais zēn, — sacīja Atoss, gandrīz tēvišķīgā sirsnībā paspiezdams jaunā gaskoņa roku. — Lai Dievs dod_, kaut šī sieviete, kas tikko paguvusi ieiet jūsu dzīvē, neatstātu tanī briesmīgas pēdas!

Un Atoss pamāja d'Artanjanam ar galvu, likdams saprast, ka labprāt paliktu viens ar savām domām.

Pārnācis mājās, d'Artanjans tur sastapa Ketiju. kas viņu gai­dīja. Mēnesis smagas slimības nebūtu nabaga meiteni vairāk pār­vērtis kā šī bezmiega un sāpju nakts.

Kundze bija viņu sūtījusi pie viltus grāfa de Varda. Viņas pa- vēlniece bija neprātīgi iemīlējusies, apreibusi aiz līksmes; milēdija vēlējās zināt, kad mīļotais dāvās tai otru nakti.

Un nabaga Ketija, bāla, bailēs trīcoša, gaidīja d'Artanjana atbildi.

Atosam bija liela ietekme uz jaunekli; drauga padomi pievie­nojās paša d'Artanjana sirdsbalsij, viņa lepnums un atriebības alkas bija remdinātas, un viņš noņēmās vairs neredzēties ar mi­lēdiju. Paņēmis spalvu, viņš atbildei uzrakstīja šādu vēstuli:

«Kundze, tuvākajā laikā diemžēl nevarēšu ar jums satikties, jo kopš manas slimošanas man šāda veida saistību uzkrājies tik daudz, ka biju spiests ievest zināmu kārtību. Kad pienāks jūsu rinda, man būs gods jums to paziņot.

Skūpstu jūsu rociņas, grāfs ne Vārds.»

Par safīru viņš neminēja ne vārda: vai gaskonis gribēja uz­glabāt gredzenu kā ieroci pret milēdiju? Vai arī — būsim vaļsir­dīgi — viņš uzglabāja safīru kā pēdējo līdzekli ekipējuma iegādei.

Starp citu, būtu nepareizi spriest par viena laikmeta rīcību no cita laikmeta viedokļa. Ko šodien krietns vīrs uzskatītu par kaunu un negodu, tanīs laikos bija gluži parasta un dabiska parādība; vislabāko ģimeņu jaunekļi pieļāva, ka mīļākās viņus uztur.

D'Artanjans pasniedza vaļējo vēstuli Ketijai, kas to izlasīja un papriekš nekā nesaprata, bet tad, pārlasīdama otrreiz, kļuva gluži neprātīga aiz prieka.

Ketija nespēja ticēt šādai laimei, d'Artanjanam vajadzēja mut­vārdiem apstiprināt to, kas vēstulē bija rakstīts. Un, lai vai kādas briesmas, ņemot vērā milēdijas nesavaldīgo raksturu, draudēja na­baga meičai, nododot šādu vēstulīti savai pavēlniecei, Ketija to­mēr ātri kā vējš aiztrauca uz Ruajala laukumu.

Pat vislabākās sievietes sirds ir neiecietīga pret sāncenses sā­pēm.

Milēdija atplēsa vēstuli tikpat ātri, ka Ketija bija to atnesusi, taču jau pēc pirmajiem vārdiem, kurus izlasīja, viņa kļuva bala kā sniegs, tad saburzīja papīru un pievērsa Ketijai dusmās zibsnī­jošu skatienu.

— Kas tā par vēstuli? — viņa jautāja.

— Tā ir atbilde uz kundzes vēstuli, — Ketija drebēdama at­bildēja.

— Neiespējami! — milēdija iesaucās. — Nevar būt, ka muiž­nieks būtu uzrakstījis sievietei tādu vēstuli!

Piepeši viņa notrīsēja.

— Mans dievs! — viņa nočukstēja. — Vai viņš būtu uzzinā­jis … — un milēdija aprāvās.

Viņa grieza zobus, viņas seja kļuva pelnu pelēka. Viņa gribēja pieiet pie loga, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču spēja tikai izstiept rokas, jo kājas atteicās kalpot, un viņa atkrita atzveltnes krēslā.

Ketija nodomāja, ka milēdijai kļuvis nelabi, un metās tai klāt, lai atvērtu ņieburu. Bet milēdija strauji piecēlās.

— Ko jums vajag? — viņa ieprasījās. — Kā jūs uzdrošināties mani aizskart?