Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

— Domāju, ka kundzei kļuvis nelabi un gribēju palīdzēt, — atbildēja kalpone, ko bija sabaidījusi briesmīgā izteiksme, kas atspoguļojās, viņas pavēlnieces sejā.

— Man lai kļūtu nelabi? Man! Man! Vai jūs mani uzskatāt par kādu vārgu aitiņu? Kad mani apvaino, man nekļūst nelabi, bet es atriebjos! Vai saprotat?

Un viņa ar roku pamāja Ketijai, lai tā iet projām.

Vakarā milēdija pavēlēja tūlīt vest iekšā d'Artanjana kungu, tikko viņš kā parasti ieradīsies. Bet viņš neieradās.

No rīta Ketija atkal atnāca ! pie jaunekļa un izstāstīja visu, kas vakar bija norisinājies. D'Artanjans smīnēja: milēdijas greizsir­dīgās dusmas bija viņa 1 atriebšanās.

Tovakar milēdija bija vēl nepacietīgāka nekā iepriekšējā va­karā un no jauna deva rīkojumu attiecībā uz gaskoni,- bet tāpat kā iepriekšējā vakarā viņa veltīgi izgaidījās d'Artanjanu.

Nākošajā rītā Ketija atkal ieradās pie d'Artanjana, taču ne vairs līksma un mundra kā iepriekšējās dienās, bet līdz nāvei no­skumusi.

D'Artanjans jautāja nabaga meičai, kas viņai noticis, bet at­bildes vietā viņa izvilka no kabatas vēstuli un pasniedza to jauna­jam gaskonim.

Vēstule bija rakstīta ar milēdijas roku, tikai šoreiz šī vēstule bija adresēta nevis grāfam de Vardam, bet d'Artanjanam.

Viņš atplēsa vēstuli un lasīja:

«Dārgais d'Artanjana kungs, nav labi tā pamest novārtā sa­vus draugus, sevišķi tad, kad gatavojaties drīz viņus atstāt uz ilgāku laiku. Mans svainis un es vakar un aizvakar gaidījām jūs veltīgi. Vai tāpat būs šovakar?

Ar visu atzinību lēdija Klarika.»

— Tas ir pavisam vienkārši, — d'Artanjans sacīja, — es jau gaidīju šādu vēstuli. Grāfa de Varda izredzēm krītoties, manējās ceļas.

— Vai jūs iesiet pie viņas? —, Ketija jautāja.

— Paklausies, mīļais bērns, — atteica gaskonis, cenzdamies pats savas acīs attaisnoties par Atosam dotā solījuma pārkāp­šanu, — tev jāsaprot, ka nebūtu saprātīgi neierasties uz tik no­teiktu ielūgumu. Ja es neietu, milēdija nevarētu saprast, kāpēc esmu pārtraucis apmeklējumus, un sāktu kaut ko nojaust. Un, kas var zināt, cik tālu spēj aiziet tāda rakstura sievietes atriebība?

— Ak Dievs! — Ketija iesaucās. — Jūs aizvien protat visu tā attēlot, ka jums iznāk taisnība. Bet jūs atkal mīlināsieties ar viņu, un, ja šoreiz jūs viņai iepatiksieties ar savu īsto vārdu un patie­sajā izskatā, tad tas būs ļaunāk nekā pirmo reizi!

Nelaimīgā meiča ar nojautu daļēji uzminēja, kam jānotiek turpmāk.

D'Artanjans kā vien spēdams nomierināja viņu, apsolīdamies nepadoties milēdijas kārdinājumiem.

Viņš uzdeva Ketijai atbildēt milēdijai, ka esot pateicīgs par tās labvēlību un izpildīšot viņas vēlēšanos. Rakstīt jauneklis ne­uzdrošinājās, jo baidījās, ka nespēs tā pārgrozīt rokrakstu, lai milēdijas ievingrinātās acis to nepazītu.

Tieši pulksten deviņos d'Artanjans bija Ruajala laukumā. Va­rēja redzēt, ka sulaiņi, kas priekšistabā gaidīja, bija brīdināti, jo viens no viņiem, tikko d'Artanjans ienāca, metās ziņot milēdijai, iekams jauneklis paguva apjautāties, vai viņa pieņem.

— Ievediet! — milēdija aprauti pavēlēja, bet viņas balss bija tik spalga, ka d'Artanjans to izdzirdēja priekšistabā.

Sulainis ieveda viņu pie milēdijas.

— Neesmu mājās nevienam, — milēdija sacīja. — Vai sapro­tat? Nevienam.

Sulainis aizgāja.

D'Artanjans ziņkārīgi paskatījās uz milēdiju: viņa bija bāla, acis nogurušas — vai aiz asarām vai bezmiega. Istabā acīm re­dzot ar nodomu nebija iedegtas tik daudzas sveces kā parasti, un tomēr jaunajai sievietei neizdevās noslēpt divu pēdējo dienu dru­džaino nemieru.

D'Artanjans tuvojās viņai laipni kā aizvien. Ar milzīgu piepūli viņa centās uzsmaidīt jauneklim, bet mākslotais smaids neizdzēsa milzīgā satraukuma pēdas.

Kad d'Artanjans apvaicājās, kā milēdija jūtoties, viņa atbil­dēja.

— Slikti, ļoti slikti.

— Tad jau esmu ieradies nelaikā, — d'Artanjans teica, — jums, bez šaubām, vajag atpūsties. Es iešu projām.

— Nē! — milēdija sacīja. — Tieši otrādi, palieciet, d'Artan­jana kungs! Jūsu patīkamā sabiedrība mani izklaidēs.

«Oho! Viņa nekad nav bijusi tik piemīlīga,» d'Artanjans no­domāja. «Man jābūt piesardzīgam.»

Cik vien spēdama sirsnīgā tonī viņa sāka risināt asprātīgu sa­runu. Drudžainais satraukums, kas brīdi bija milēdiju pametis, atkal saviļņoja viņu, iededza acīs spīdumu, vaigos krāsu, lūpās sārtumu. D'Artanjana priekšā atkal bija kirke, kas jau agrāk bija viņu savaldzinājusi ar savu burvīgumu. Mīlestība, ko viņš bija uzskatījis par izdzisušu, bija tikai iesnaudusies un nu atmodās viņa sirdi ar jaunu spēku. Milēdija smaidīja, un viņš juta, ka šī smaida dēj ir gatavs sevi pazudināt.

Tikai mirkli viņš juta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetu­miem.

Milēdija kjuva aizvien valodīgāka. Viņa jautāja d'Artanjanam, vai tam esot mīļākā.

— Ak vai! — d'Artanjans iesaucās, tēlodams dziju aizkusti­nājumu. — Kā jūs varat būt tik cietsirdīga un jautāt man kaut ko tādu? Kopš jūs ieraudzīju, es elpoju un dzīvoju tikai ar jums un jums!

Milēdija dīvaini pasmaidīja.

— Vai jūs mani mīlat? — viņa jautāja.

— Vai man tas būtu jāsaka, vai neesat pati to pamanījusi?

— Varbūt, bet jūs taču zināt: jo lepnāka sirds, jo grūtāk to iekarot.

— Grūtības mani nebiedē, — sacīja d'Artanjans, — es baidos tikai no neiespējamā.

— īstai mīlestībai nekas nav neiespējams, — milēdija teica.

— Vai tiešām nekas?

— It nekas, — milēdija atbildēja.

«Velna milti!» d'Artanjans nodomāja. — «Tā ir gluži cita dziesma. Vai šī kaprīzā sieviete būtu nejauši iemīlējusies manī? Varbūt viņa grasās man pašam pasniegt otru safīru, līdzīgu tam, ko viņa man iedāvināja, uzskatīdama mani par grāfu de Vardu?»

D'Artanjans steigšus piebīdīja savu krēslu tuvāk milēdijas at­zveltnim.

— Sakiet, ko jūs būtu ar mieru darīt, lai pierādītu savu mī­lestību, par kuru man runājāt? — milēdija jautāja.

— Visu, ko vien jūs no manis prasītu. Pavēliet, esmu gatavs uz visu.

— Uz visu?

— Uz visu! — atsaucās d'Artanjans, labi zinādams, ka ar šādu solījumu neko sevišķi daudz neriskē.

— Labi! Tad aprunāsimies mazliet, — teica milēdija, savu­kārt pievirzīdamās tuvāk d'Artanjana sēdeklim.

— Es klausos, kundze, — jauneklis sacīja.

Brīdi milēdija domīgi klusēja it kā svārstīdamās, bet tad šķie­tami izšķīrās un iesāka:

— Man ir viens ienaidnieks.

— Jums, kundze! — iesaucās d'Artanjans, tēlodams pārstei­gumu. — Mans Dievs, vai tas iespējams? Jums, kas esat tik daiļa un laba!

— Nāvīgs ienaidnieks.

— Vai patiesi?

— Ienaidnieks, kas mani tik smagi apvainojis, ka starp viņu un mani sākusies ciņa uz dzīvību un nāvi. Vai varu uz jums pa­ļauties kā uz savu palīgu?

D'Artanjans uzreiz saprata, ko atriebīgais radījums gribēja sa­sniegt.

— Visā pilnībā, kundze, — viņš pacilāti apgalvoja, — mans zobens un dzīvība pieder jums tāpat kā mana mīlestība.

— Tādā gadījumā, — milēdija ieteicās, — ja jūs esat tikpat drosmīgs, cik iemīlējies …

Viņa aprāvās.

— Tad? — d'Artanjans mudināja.

— Tad, sākot ar šo dienu, — milēdija pēc mirkļa turpināja, — jums nekas vairs nav neiespējams.