Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Aleksandrs Dimā(Tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Norunātajā stundā mūsu draugi ar saviem sulaiņiem ieradās iežogotajā klajumā, kas atradās aiz Luksemburgas pils un kur ganījās tikai kazas. Atoss iedeva ganam nelielu monētu, un tas aizgāja. Sulaiņus nolika sardzē.

Drīz tam pašam klajumam tuvojās klusējošu vīru pulciņš, kas pievienojās musketieriem. Pēc tam pēc aizjūras paražām norisi­nājās savstarpēja iepazīšanās.

Angļi visi bija augstdzimuši cilvēki, un pretinieku dīvainie vārdi viņus ne tikai pārsteidza, bet pat uztrauca.

— Tas mums nekā neizsaka, — teica lords Vinters, kad trīs draugi bija nosaukuši savus vārdus, — mēs tāpat nezinām, kas jūs esat, un mēs necīnīsimies ar cilvēkiem, kam ir tādi vārdi. Tie ir kaut kādi ganu vārdi.

— Kā jau jūs, milord, droši vien būsiet uzminējis, tie ir pie­ņemti vārdi, — Atoss paskaidroja.

— Tas mums rada vēl jo lielāku vēlēšanos uzzināt īstos, — anglis atbildēja.

— Spēlēt ar mums jūs varējāt, nezinādams mūsu īstos vār­dus? — Atoss sacīja. — Un turklāt vinnēt divus zirgus.

— Jums taisnība, bet tad mēs riskējām tikai ar pistolēm, šo­reiz mēs riskējam ar dzīvību. Spēlēt var ar kuru katru, bet duelē­ties tikai ar sev līdzīgu.

— Pareizi, — Atoss piekrita un, pasaucis nomaļus to angli, ar kuru viņam vajadzēja duelēties, klusu pateica savu vārdu.

Portoss un Aramiss darīja tāpat.

— Vai ar to jums pietiek un jūs uzskatāt mani par pietiekami augstdzimušu, lai pagodinātu mani un krustotu ar mani šķēpus? — Atoss jautāja savam pretiniekam.

— Jā, mans kungs, — tas palocīdamies atbildēja.

— Labi! Vai vēlaties, lai jums vēl kaut ko pasaku? — Atoss vēsi jautāja.

— Lūdzu? — anglis pārsteigts sacīja.

— Jums labāk nevajadzēja prasīt, lai atklāju savu īsto vārdu.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc, ka es tieku uzskatīts par mirušu, un man ir dažādi iemesli vēlēties, lai neviens neuzzina, ka esmu dzīvs, un tagad būšu spiests jūs nogalināt, lai mans noslēpums netiktu izpausts.

Anglis paskatījās uz Atosu, domādams, ka tas joko, taču Atoss runāja pilnīgi nopietni.

— Kungi, vai esat sagatavojušies? — jautāja Atoss, pievērs­damies kā saviem draugiem, tā pretiniekiem.

— Jā, — reizē atbildēja angļi un franči.

— Tad sāksim, — Atoss sacīja.

Tai pašā mirklī rieta saules staros iezibsnījās astoņi zobeni, iedegās nikna cīņa, un tas bija gluži dabiski, jo pretinieki bija divkārtēji ienaidnieki.

Atoss cīnījās tik mierīgi un nosvērti, it kā atrastos paukošanās zālē.

Portoss, ko piedzīvojums Santijī acīm redzot bija izdziedējis no pārāk lielas pašpaļāvības, rīkojās diezgan viltīgi un saprātīgi.

Aramiss, kam vajadzēja nobeigt savas poēmas trešo dziedā­jumu, steidzās kā ļoti nevaļīgs cilvēks.

Atoss pirmais nogalināja savu pretinieku; viņš tam iedūra tikai reizi, bet šis dūriens, kā musketieris jau bija brīdinājis savu pre­tinieku, izrādījās nāvīgs — zobena smaile bija ieurbusies pašā sirdī.

Tad Portoss nogāza gar zemi savējo; viņš tam bija iedūris gūžā. Tā kā anglis, vairāk nepretodamies, atdeva savu zobenu, tad Portoss uz savām rokām aiznesa viņu uz karieti.

Aramiss tik strauji vajāja savu pretinieku, ka tas, atkāpies soļu piecdesmit, galu galā ņēma kājas pār pleciem un, sulaiņu svilpienu pavadīts, aizlaidās lapās.

D'Artanjans vienkārši, bet prasmīgi tikai aizstāvējās, un, kad redzēja, ka pretinieks ir pamatīgi nokausēts, viņš ar spēcīgu cir­tienu izsita tam zobenu no rokas. Palicis bez ieroča, barons at­kāpās pāris soļu atmuguriski, bet tad viņam paslīdēja kāja, un viņš nogāzās uz muguras visā augumā.

Ar vienu lēcienu d'Artanjans bija klāt pie viņa un, pielicis zobena smaili viņam pie kakla, sacīja:

— Mans kungs, es varētu jūs nogalināt, jūs esat manā varā, bet jūsu māsai par patikšanu dāvāju jums dzīvību.

D'Artanjans jutās laimes kalngalos; viņam bija izdevies rea­lizēt iepriekš pieņemto plānu, ko apsverot, viņa sejā bija atplau- kuši smaidi, par kuriem jau stāstījām.

Sajūsmināts, ka viņam darīšana ar tik krietnu džentlmeni, an­glis apskāva d'Artanjanu un izteica tūkstoš laipnību trim muske­tieriem. Tā kā Portosa pretinieks jau bija iecelts karietē un Ara­misa pretinieks aizmucis, tad visi pievērsās mirušajam.

Cerēdami, ka varbūt ievainojums nav nāvīgs, Portoss un Ara­miss sāka viņu izģērbt, un viņam no jostas izkrita cieši pieblī­vēts naudas maks. D'Artanjans pacēla to un pasniedza lordam Vinteram.

— Pie velna, ko tad es lai ar to daru? — anglis jautāja.

— Nododiet maku viņa ģimenei, — d'Artanjans sacīja.

— Viņa ģimenei gan Joti vajadzīgs tāds nieks: tā mantos piec­padsmit tūkstoš luidoru rentes. Atdodiet maku saviem sulaiņiem.

D'Artanjans iebāza maku kabatā.

— Un tagad, mans jaunais draugs, jo ceru, ka atļausiet jūs tā saukt, — teica lords Vinters, — ja vēlaties, stādīšu jūs priekšā manai māsai lēdijai Klarikai. Es gribu, lai arī viņa veltī jums labvēlību, jo vairāk tāpēc, ka viņa galmā ir labi ieredzēta un varbūt nākotnē varēs aizbilst par jums kādu vārdu.

D'Artanjans pietvīka aiz prieka un, apliecinādams piekrišanu, palocījās.

Pa to laiku pie d'Artanjana bija pienācis Atoss.

— Ko jūs domājat darīt ar šo maku? — viņš tam klusu pie auss jautāja.

— Grasījos atdot to jums, mīļais Atos.

— Man? Kādēļ?

— Sasodīts! Jus viņu nogalinajāt: maks ir uzvarētāja guvums.

— Es lai kļūtu ienaidnieka mantinieks? — Atoss atteica. — Par ko jūs mani uzskatāt?

— Tāds ir kara ieradums, — d'Artanjans atbildēja. — Kāpēc tāpat nevarētu rīkoties divkaujās?

— Es tā nekad neesmu darījis pat kaujas laukā, — Atoss teica.

Portoss paraustīja plecus. Aramiss atzinīgi uzsmaidīja Ato- sam.

— Tad atdosim šo naudu sulaiņiem, kā lords Vinters ieteica, — d'Artanjans sacīja.

— Jā, atdosim maku, tikai ne mūsējiem, bet angļu sulaiņiem, — Atoss teica.

Paņēmis maku, viņš to pameta kučierim, sacīdams:

— Jums un jūsu biedriem.

Tik cildena rīcība no tāda cilvēka puses, kuram pašam nebija nenieka kabatā, pārsteidza pat Portosu, un par frančiem rakstu­rīgo devīgumu, par kuru vēlāk lords Vinters un viņa draugs stās­tīja malu malās, jūsmoja it visi, izņemot Grimo, Musketona, Planšē un Bazēna kungus.

Atvadīdamies lords Vinters pateica d'Artanjanam savas māsas adresi; viņa dzīvoja Ruajala laukumā, kas tolaik bija iecienīts kvartāls, namā Nr. 6. Viņš pats apņēmās atbraukt pakaļ d'Artan­janam, lai to iepazīstinātu ar savu māsu. D'Artanjans norunāja satikties ar lordu Vinteru pulksten astoņos pie Atosa.

Gaidāmā iepazīšanās ar milēdiju ļoti nodarbināja jaunā gas­koņa prātu. Viņš atcerējās, cik dīvainā veidā šī sieviete līdz šim bijusi iejaukta viņa liktenī. Pēc d'Artanjana pārliecības milēdija bija kardināla aģente, un tomēr viņa neatvairāmi valdzināja jau­nekli. Viņš bažījās vienīgi par to, ka milēdija varētu pazīt viņā Mengas un Duvras notikumu varoni. Tādā gadījumā milēdija zi­nātu, ka viņš ir de Trevila kunga draugs, ar sirdi un dvēseli pa­devīgs karalim, un līdz ar to diezgan daudz zaudētu šīs dāmas acīs; turpretī, ja milēdija par viņu zinātu tikai tikpat daudz, cik viņš par to, tad abiem būtu vienādas iespējas. Kas attiecās uz mīlas intrigu, kāda acīm redzot sākās starp milēdiju un grāfu de Vardu, tad par to mūsu pašapzinīgais jauneklis raizējās maz, kaut gan grāfs bija skaists, jauns, bagāts un turklāt vēl kardi­nāla mīlulis. Arī divdesmit gadu vecums ir ko vērts, sevišķi, ja divdesmitgadīgais dzimis Tarbā.