Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Koknara kundze nenobeidza, vārds viņai aizspriedās rīklē.

— O, nē! Tā nepārsniegs divtūkstoš pieci simti livrus, — Por­toss atbildēja. — Domāju pat, ka, rīkodamies taupīgi, iztikšu ar divtūkstoš livriem.

— Dievs tēvs! Divtūkstoš livru! — viņa iesaucās. — Tas taču ir vesels kapitāls.

Portoss zīmīgi saviebās, un Koknara madāma saprata.

— Es lūdzu, lai jūs pastāstāt par ekipējumu sīkāk tādēļ, — viņa paskaidroja, — ka man daudzi radi un klienti ir tirgotāji, un esmu pārliecināta, ka es varētu iegādāties jums vajadzīgās lie­tas divreiz lētāk nekā jūs pats.

— A! —- Portoss novilka. — Ja jūs to gribējāt sacīt, tad tas ir kas cits!

— Jā, mīļais Portosa kungs! Piemēram, vai jums pirmkārt nav vajadzīgs zirgs?

— Jā, zirgs.

— Lieliski! Man ir taisni tas, kas jums vajadzīgs.

— Jauki! — Portoss nopriecājās. — Tātad ar zirgu būtu kār­tībā. Tālāk man vajadzīgs pilnīgs apseglojums, bet to nu gan var nopirkt pats musketieris. Starp citu, tas nemaksās vairāk par trīssimt livriem.

— Trīssimt livru? Labi, lai būtu trīssimt livru, — prokurora madāma nopūzdamās sacīja.

Musketieris smīnēja: lasītājs taču atcerēsies, ka Portosam bija palicis Bekinghemas hercoga dāvātais apseglojums, un šos trīs­simt livrus viņš domāja slepus iebāzt sev kabatā.

— Tālāk, — viņš turpināja, — manam sulainim vajadzīgs zirgs un man ceļasoma. Kas attiecas uz ieročiem, par tiem neraizējie­ties: tie man ir.

— Zirgs jūsu sulainim? — prokurora madāma gausi atkār­toja. — Tas būs pārāk grezni, mans draugs.

— Kundze, vai jūs mani uzskatāt par kādu diedelnieku? — Portoss lepni atcirta.

— Nē, es tikai gribēju teikt, ka glīts mūlis reizēm izskatās tikpat labi kā zirgs, un man šķiet, ja pagādātu Musketonam mūli…

— Var iztikt ar glītu mūli, — Portoss piekrita. — Jums tais­nība, esmu redzējis lepnus spāniešus grandus, kuriem visa svīta jāja uz mūļiem. Bet tad gan, Koknara kundze, lai tas būtu izrotāts ar spalvu kušķiem un zvārguļiem.

— Pats par sevi saprotams, — prokurora madāma apsolīja.

— Atliek vēl ceļasoma, — Portoss turpināja.

— Par to neraizējieties! — Koknara madāma iesaucās. — Ma­nam vīra ir piecas sešas somas, izvēlieties no tām labāko. It īpaši vienu viņš aizvien labprāt ņēma līdzi ceļojumos, tanī var ielikt vai pusi pasaules.

— Tātad šī soma ir tukša? — Portoss vientiesīgi jautāja.

— Protams, ka tā ir tukša, — tikpat vientiesīgi atbildēja pro­kurora madāma.

— Bet man, mana dārgā, vajadzīga pielocīta soma! — Por­toss iesaucās.

Koknara kundze atkal dziļi nopūtās. Moljērs vēl nebija uzrak­stījis savu «Skopuli». Koknara madāma izrādījās īsta Arpagona priekštece.

Līdzīgā garā viņi pārrunāja arī par pārējo ekipējumu, un ap­spriedes rezultātā prokurora madāma apņēmās izmaksāt astoņsimt livru naudā un pagādāt zirgu un mūli, kuriem būs tas gods' nest uz savas muguras Portosu un Musketonu pretī slavai.

Kad viņi bija par visu vienojušies, Portoss atvadījās no Kok­nara kundzes. Viņa gan centās musketieri vēl aizturēt, mīlīgi skatīdamās uz viņu, bet Portoss aizbildinājās ar neatliekamām dienesta darīšanām, un karaļa priekšā prokurora madāmai vaja­dzēja piekāpties.

Musketieris atgriezās mājās izsalcis kā vilks un turklāt rie­bīgā omā.

D'Artanjans pa to laiku, neklausīdams sirdsapziņas balsij un Atosa prātīgajiem padomiem, kā jau stāstījām, ar katru stundu aizvien vairāk iemīlējās milēdijā. Diendienā apmeklēdams daiļo dāmu un apbērdams viņu ar savu jūtu apliecinājumiem, dēkai­nais gaskonis bija pārliecināts, ka agri vai vēlu viņa atbildēs uz tām.

Kādu vakaru, būdams lieliskā garastāvoklī, spārnots kā cil­vēks, kas nākotnē sagaidīs zelta lietu, viņš, nākdams pie milē­dijas, vārtos satika istabeni; šoreiz daiļā Ketija neapmierinājās ar vieglu pieskaršanos garāmejot, bet maigi satvēra jaunekļa roku.

«Jauki!» d'Artanjans nopriecājās. «Viņai kundze droši vien uzdevusi man ko pateikt, varbūt uzaicināt uz satikšanos, jo milē­dija pati nebūs uzdrošinājusies par to runāt ar mani.»

Viņš raudzījās uz daiļo meiču cik vien uzvaroši spēdams.

— Kavaliera kungs, es vēlētos jums ko pateikt… — istabene nomurmināja.

— Runā, mans bērns, es klausos, — d'Artanjans atteica.

— Šeit tas nav iespējams, jo mans stāsts būs garš un, galve­nais, neviens cits nedrīkst to dzirdēt.

— Ko tad lai darām?

— Ja kavaliera kungs gribētu man sekot, — Ketija bikli at­bildēja.

— Kurp vien vēlaties, daiļais bērns.

— Tad nāciet!

Un Ketija, nelaizdama vaļā d'Artanjana roku, uzveda viņu pa tumšām vītņu kāpnēm apmēram piecpadsmit kāpienus, tad atvēra kādas durvis.

— Nāciet iekšā, kavaliera kungs, — viņa aicināja, — šeit mēs būsim vieni un varēsim aprunāties.

— Daiļaviņ, kas šī ir par istabu? — d'Artanjans jautāja.

— Tā ir manējā, kavaliera kungs. Redziet, šīs durvis to sa­vieno ar manas kundzes guļamistabu. Bet neraizējieties, milēdija nedzirdēs, ko mēs runāsim, jo viņa nekad agrāk par pusnakti neiet gulēt.

D'Artanjans paskatījās apkārt. Mazā istabiņa bija ļoti spodra un gaumīgi iekārtota, taču musketiera skatiens neviļus apstājās pie durvīm, kuras pēc Ketijas apgalvojuma vedot uz milēdijas guļamistabu.

Ketija uzminēja, kas norisinājās jaunekļa dvēselē, un dziļi nopūtās.

— Kavaliera kungs, jūs ļoti mīlat manu kundzi! — viņa sacīja.

— O, Ketij, neizsakāmi! Esmu viņā neprātīgi iemīlējies!

Ketija atkal izdvesa smagu nopūtu.

— Ak vai, mans kungs, tas ir ļoti bēdīgi, — viņa teica.

— Pie joda, kas tad tur bēdīgs? — d'Artanjans jautāja.

— Tas, ka mana pavēlniece nemaz nemīl jūs, — Ketija at­bildēja.

— Vai viņa tev uzdeva man to pasacīt? — d'Artanjans jau­tāja.

— Nē, mans kungs! Es pati aiz līdzjūtības pret jums nolēmu jums to pateikt,

— Paldies, mīļā Ketij, bet tikai par tavu labo nodomu, jo šis atklājums, kā tu pati sapratīsi, nemaz nav patīkams.

— Tas nozīmē, ka jūs neticat maniem vārdiem, vai ne?

— Daiļais bērns, tādiem vārdiem, kaut vai aiz patmīlas, vien­mēr ir grūti ticēt.

— Tātad jūs man neticat?

— Jāatzīstas, kamēr tu nesniegsi kādu pierādījumu savam ap­galvojumam …

— Ko jūs teiksiet par šo?

Ketija izvilka no ņiebura mazu vēstulīti.

— Vai tā ir man? — strauji paķerdams vēstulīti, d'Artanjans iejautājās.

— Nē, kādam citam.

— Citam?

— Jā.

— Ka viņu sauc? — d'Artanjans iesaucas. ,

— Lasiet uz aploksnes!

— Grāfam de Vardam.

Pašapzinīgais gaskonis uzreiz atcerējās Senžermēnā novēroto ainu. Ar zibenīgi strauju kustību viņš atplēsa aploksni, kaut gan Ketija iekliedzās, redzēdama, ko viņš nodomājis darīt vai, parei­zāk sakot, jau izdarījis.

— Mans dievs! Kavaliera kungs, ko jūs darāt? — viņa iesau­cās.

— Nekā sevišķa! — d'Artanjans atbildēja un lasīja:

«Jūs neatbildējāt uz manu pirmo vēstuli. Vai esat vēl nevesels jeb jau aizmirsis, ar kādām acīm skatījāties uz mani ballē pie de Gīza kundzes? Grāf, sniedzu jums izdevību! Nepalaidiet to garām!»

D'Artanjans nobālēja. Bija aizvainota viņa patmīlība, bet viņš nodomāja, ka aizvainota ir mīlestība.