Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Tā bija pret milēdiju vērsta atriebība. Mēdz teikt, ka atriebība esot salda, un d'Artanjans pārliecinājās, ka tiešām tā ir patie­sība. Ja mūsu gaskonim būtu kaut mazliet jūtas, viņš apmierinā­tos ar šo jauno uzvaru, bet viņu iedvesmoja tikai godkāre un pašlepnums.

Tomēr jauneklim par godu jāteic, ka savu ietekmi uz Ketiju vispirms viņš izmantoja, lai izdibinātu, kas noticis ar Bonasjē kundzi. Taču nabaga meiča zvērēja pie krustā sistā tēla, ka nekā par to nezinot, jo milēdija tikai pa pusei atklājot viņai savus no­slēpumus. Vienīgi par to Ketija bija pārliecināta, ka Bonasjē kundze neesot mirusi.

Ketija nezināja arī to, kāpēc milēdija tikko neesot zaudējusi kardināla uzticību, bet šai jautājumā d'Artanjans pats zināja vairāk: tā kā viņš, aizbraukdams no Anglijas, bija pamanījis mi­lēdiju uz viena no aizturētajiem kuģiem, tad nešaubījās, ka pie visa vainīgi bijuši briljanta karuļi.

Taču skaidrs kā diena bija viens: milēdijas īsto, visdziļāko un nerimstošo naidu d'Artanjans bija iemantojis ar to, ka nebija nogalinājis viņas vīrabrāli lordu Vinteru.

Nākošajā dienā d'Artanjans atkal ieradās pie milēdijas. Viņa bija ļoti nelāgā garastāvoklī, un d'Artanjans noprata, ka milēdiju nokaitinājis tas, ka no grāfa de Varda nav saņemta atbilde. Ienāca Ketija; milēdija izturējās pret viņu ļoti bargi. Skatiens, ko Ketija uzmeta d'Artanjanam, pauda: «Redziet, kas man jūsu dēļ jācieš.»

Vēlāk skaistā tīģeriene tomēr atmaiga; viņa smaidīdama uz­klausīja d'Artanjana jūsmīgās atzīšanās, ļāva pat noskūpstīt roku.

Projām iedams, d'Artanjans nebija skaidrībā, ko domāt par šo sievieti; taču viņš bija puisis, kas tik viegli nezaudē galvu; turpinādams lakstošanos ap milēdiju, viņš iecerēja nelielu plānu.

Pie durvīm d'Artanjans sastapa Ketiju un tāpat kā iepriek­šējā vakarā uzgāja viņas istabiņā. Te viņš dabūja zināt, ka mi­lēdija neganti strostējusi Ketiju un pārmetuši nolaidību. Milēdija nespējot izprast grāfa de Varda klusēšanas iemeslu un esot pa­vēlējusi Ketij ai rīt no rīta pulksten deviņos ieiet pie viņas pēc trešās vēstules.

D'Artanjans pierunāja Ketiju, lai tā apsola vēstuli nākošajā rītā uznest viņam. Nabaga meiča apsolīja visu, ko vien d'Artan­jans vēlējās: viņa bija neprātīgi iemīlējusies.

Viss norisinājās tāpat kā iepriekšējā vakarā: d'Artanjans ieslē­dzās skapī, milēdija pasauca Ketiju, izģērbās un sakārtojās, tad aizsūtīja projām istabeni un ieslēdzās savā guļamistabā. Tāpat kā iepriekšējā naktī d'Artanjans atgriezās mājās pulksten piecos no rīta.

Pulksten vienpadsmitos pie viņa ieradās Ketija; rokā viņai bija jaunā milēdijas vēstule. Šoreiz nabaga meiča pat nemēģināja kaut ko iebilst, kad d'Artanjans paņēma vēstuli: viņa ar miesu un dvēseli piederēja savam skaistajam karavīram.

D'Artanjans atplēsa aploksni un lasīja:

«Rakstu jums jau trešo reizi, ka mīlu jūs. Piesargieties, lai man nebūtu jāraksta ceturto reizi, ka jūs ienīstu.

Ja jūs nožēlojat savu līdzšinējo rīcību pret mani, tad jaunā meiča, kas nodos jums šo vēstulīti, pateiks, kādā veidā galants vīrietis var izpelnīties no manis piedošanu.»

Lasīdams vēstulīti, d'Artanjans sarka un bālēja.

— O, jūs viņu vēl vienmēr mīlat! — teica Ketija, kas ne mir­kli nenovērsa acis no jaunekļa sejas.

— Nē, Ketij, tu maldies: es viņu vairs nemīlu. Bet gribu at­riebties par noniecināšanu.

— Es saprotu, kāda būs jūsu atriebība, jūs man par to jau stāstījāt.

— Vai tev, Ketij, nav vienalga? Tu taču zini, ka mīlu tikai tevi.

— Kā to var zināt?

— Drīz tu redzēsi, kā es ar viņu rīkošos.

Ketija nopūtās.

D'Artanjans paņēma spalvu un rakstīja:

«Kundze, līdz šim es šaubījos, vai abas pirmās vēstules tie­šām bija domātas man, jo uzskatīju, ka neesmu tik liela pagodi­nājuma cienīgs; turklāt biju tik slims, ka vilcinājos atbildēt.

Taču šodien man jātic jūsu lielajai laipnībai, jo ne tikai jūsu vēstule, bet arī istabene apgalvo, ka jūs mani aplaimojat ar savu mīlestību.

Viņai nebūs man jāpaskaidro, kādā veidā galants vīrietis var izpelnīties no jums piedošanu. Ieradīšos pats to izlūgties no jums šovakar pulksten vienpadsmitos. Vilcināties kaut vienu dienu, manuprāt, nozīmētu jūs atkal apvainot.

Tas, ko jūs esat padarījusi par laimīgāko cilvēku zemes virsū,

grāfs de Vārds.»

Šī vēstulīte bija, pirmkārt, viltota; tālāk, tā bija nesmalkjū- tīga, no mūsu laiku paražu viedokļa pat apvainojoša, bet tanīs laikos ļaudis cits pret citu neizturējās tik saudzīgi un godbijīgi kā mūsu dienās. Turklāt d'Artanjans no pašas milēdijas vārdiem bija uzzinājis, ka viņa rīkojusies nodevīgi daudz svarīgākos gadī­jumos, tāpēc nejuta pret šo sievieti sevišķu cieņu. Par spīti visam mūsu gaskonis bija iededzies neprātīgā kaislībā uz milēdiju. Šai kaislībai gan piejaucās nicināšana, un tomēr tā bija skurbinoša un neatvairāma.

D'Artanjana plāns bija ļoti vienkāršs: caur Ketijas istabu ieiet viņas pavēlnieces guļamistabā un, izmantojot pirmā acumirkļa ap­jukumu, kaunu un izbailes, gūt uzvaru pār milēdiju. Gaskonis apzinājās, ka šis mēģinājums var arī ciest neveiksmi, tomēr ap­ņēmās riskēt. Pēc vienas nedēļas sāksies karagājiens, viņam būs jādodas projām un nav laika tēlot īsto mīlestību.

— Še, — teica jauneklis, pasniegdams Ketijai aizzīmogotu vēstuli, — nodod to milēdijai, tā ir grāfa de Varda atbilde.

Nabaga Ketija kļuva bāla kā līķis, jo varēja iedomāties vēs­tules saturu.

— Klausies, sirsniņ, — d'Artanjans viņai sacīja, — tu pati saproti, ka šā vai tā visam jādara gals. Milēdija var atklāt, ka tu pirmo vēstuli esi nodevusi nevis grāfa, bet manam sulainim, ka arī pārējās zīmītes saņēmis nevis de Varda kungs, bet es. Tad milēdija tevi padzītu, un tu zini, ka viņa nav tāda sieviete, kuras atriebība ar to vien aprobežotos.

— Ak vai! — Ketija žēlabaini iesaucās. — Kādēļ es visu to darīju?

— Manis dēļ, es to zinu, daiļaviņ, — jauneklis atbildēja, — un zvēru, ka esmu tev par to ļoti pateicīgs.

— Kas tad vēstulītē rakstīts?

— Milēdija tev to pateiks.

— Jūs mani nemīlat! — Ketija iesaucās. — Esmu tik nelai­mīga.

Uz šādu pārmetumu ir viena atbilde, kas sievietes allaž pieviļ. D'Artanjans atbildēja tā, ka Ketija palika dziļos maldos.

Tomēr viņa ilgi raudāja, iekams apņēmās nodot vēstulīti mi­lēdijai; bet galu galā viņa apņēmās to izdarīt, un d'Artanjans vairāk nekā nevēlējās.

Turklāt viņš apsolīja meičai, ka nākošajā vakarā agri pame- tīšot milēdiju un uznākšot pie viņas.

šis solījums galīgi nomierināja nabadzīti Ketiju.

Kopš četri draugi bija aizņemti ar ekipējuma sagādi, viņi vairs nesatikās tik bieži. Pusdienas katrs ēda, kur pagadījās vai, pa­reizāk sakot, kur izdevās. Arī dienests prasīja savu daļu no ātri aizritošā laika. Viņi bija vienojušies noteikti satikties tikai reizi nedēļā ap pulksten vieniem Atosa dzīvoklī, jo viņš, kā jau bija nozvērējies, nespēra ne kāju pār slieksni.

Todien, kad Ketija ieradās pie d'Artanjana, tieši bija norunātā satikšanās diena.

Tikko meiča bija aizgājusi, d'Artanjans devās uz Ferū ielu.

Viņš atrada Atosu un Aramisu filozofējot'. Aramiss jau atkal prātoja par atgriešanos pie sutanas. Atoss kā parasti viņu ne at­runāja, ne pierunāja. Viņš bija tais ieskatos, ka ikvienam jāļauj brīvi rīkoties. Padomus Atoss izteica tikai tad, ja viņam to lūdza, un arī tad nācās lūgt divas reizes.