Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

— Vai jūs man piedodat?

— Redzēsim, — Portoss augstprātīgi sacīja.

Abi atvadījās, sacīdami viens otram: «Uz redzēšanos šovakar!»

«Velna milti! Man nu rādās, ka beidzot tikšu klāt pie vecā blēža Koknara naudas lādes,» projām iedams, nodomāja Portoss.

Vakars, ko Portoss un d'Artanjans nepacietīgi gaidīja, beidzot pienāca.

D'Artanjans kā parasti ieradās pie milēdijas ap pulksten devi­ņiem. Milēdija bija lieliskā garastāvoklī, vēl nekad viņa nebija uzņēmusi jauno gaskoni tik laipni. D'Artanjans uzreiz saprata, ka vēstulīte viņai ir nodota un šī vēstulīte iedarbojusies uz milē­diju.

Ienāca Ketija un pasniedza šerbetu. Pavēlniece izturējās pret jauno meiču ļoti mī]i un laipni tai uzsmaidīja, bet nelaimīgā Ke­tija bija tik dziļi noskumusi, ka pat nepamanīja kundzes laip­nības.

D'Artanjans nopētīja vienu un pēc tam otru sievieti un bija spiests atzīt, ka daba, tās veidojot, ir kļūdījusies: dižciltīgajai dā­mai piešķīrusi zemisku, pērkamu dvēseli, bet istabenei īstu her­cogienes sirdi.

Ap desmitiem milēdija sāka kļūt nemierīga, un d'Artanjans saprata, ko tas nozīmēja. Viņa skatījās pulkstenī, piecēlās, atkal atsēdās un uzsmaidīja d'Artanjanam, it kā gribēdama sacīt: «Bez šaubām, jūs esat ļoti laipns, bet jūs būtu burvīgs, ja aizietu!»

D'Artanjans piecēlās un paņēma cepuri; milēdija pasniedza viņam roku skūpstam. Jauneklis juta, ka viņa paspieda tam roku, un saprata: milēdija tā rīkojās nevis aiz koķetērijas, bet aiz pa­teicības par to, ka viņš aiziet.

— Viņa to neprātīgi mīl, — d'Artanjans nomurmināja. Tad viņš aizgāja.

Šoreiz Ketija negaidīja viņu nekur, ne priekšistabā, ne koridorā, ne vārtos. D'Artanjanam vienam pašam vajadzēja uzmeklēt kāp­nes un mazo istabiņu.

Seju rokās paslēpusi, Ketija sēdēja un raudāja.

Viņa dzirdēja, ka ienāca d'Artanjans, bet nepacēla galvu. Jau­neklis piegāja pie Ketijas un satvēra viņas rokas, tad viņa sāka skaļi elsot.

Kā jau d'Artanjans bija paredzējis, milēdija, saņēmusi vēstuli, prieka skurbumā bija visu izstāstījusi Ketijai un kā atlīdzību par sekmīgi veikto uzdevumu uzdāvinājusi viņai maku naudas.

Ienākusi savā istabiņā, Ketija bija iesviedusi kaktā maku, kas atvēries tur gulēja vēl tagad; trīs četri zelta gabali bija izripojuši no tā uz paklāja.

Kad d'Artanjans noglāstīja nabaga meiču, viņa pacēla galvu. Izmisums, ko pauda viņas seja, izbiedēja pat d'Artanjanu. Ketija lūdzoši saņēma rokas, bet neuzdrīkstējās teikt ne vārda.

Kaut arī d'Artanjana sirds bija diezgan nejūtīga, tomēr šīs mēmās sāpes aizkustināja pat viņu. Taču jaunais gaskonis pārāk stingri pieķērās saviem nodomiem un it īpaši šim pēdējam, lai kaut vai mazliet mainītu dziļi pārdomāto plānu. Tāpēc viņš ne­atstāja Ketijai ne mazākās cerības, ka tā varētu atrunāt viņu no pieņemtā lēmuma, tikai viņš tai iztēloja savu rīcību kā vienkāršu atriebību.

Starp citu, šo atriebību atviegloja tas, ka milēdija, droši vien tādēļ, lai noslēptu no mīļākā savu pietvīkumu, bija uzdevusi Ke- tijai nodzēst ugunis visā dzīvoklī, pat viņas istabā. De Varda kungam vajadzēja aiziet pirms rītausmas, pilnīgā tumsā.

Pēc brīža viņi dzirdēja, ka milēdija iegāja savā guļamistabā. D'Artanjans nekavējoties iekāpa skapī. Tikko viņš paguva tur no­slēpties, atskanēja milēdijas zvaniņš.

Ketija iegāja pie savas pavēlnieces un aizvēra durvis, taču starpsiena bija tik plāna, ka d'Artanjans varēja sadzirdēt it visu, ko abas sievietes savā starpā runāja.

Milēdija šķita kā apskurbusi aiz prieka, viņa lika, lai Ketija izstāsta visus sīkumus par iedomāto istabenes tikšanos ar grāfu de Vardu, izjautāja, kā viņš saņēmis vēstuli, kā rakstījis atbildi, kāda viņam bijusi sejas izteiksme, vai viņš izskatījies iemīlējies. Uz visiem jautājumiem nelaimīgā Ketija, kas bija spiesta saval­dīties, atbildēja aizlūstošā balsī, bet viņas pavēlniece pat nepa­manīja tās sāpīgo pieskaņu, jo laime ir egoistiska.

Galu galā, kad tuvojās grāfa noteiktā satikšanās stunda, mi­lēdija tiešām lika izdzēst uguni pat guļamistabā un pavēlēja Ke­tijai, lai tā sagaidot grāfu de Vardu un nekavējoties ievedot pie viņas.

Ketijai nenācās ilgi gaidīt. Tikko d'Artanjans pa skapja atslē­gas caurumu ieraudzīja, ka dzīvoklis iegrimis tumsā, viņš metās ārā no paslēptuves tai pašā mirklī, kad Ketija vēra ciet milēdijas guļamistabas durvis.

— Kas tur par troksni? — milēdija jautāja.

— Tas esmu es, — d'Artanjans pusbalsī atbildēja, — es, grāfs de Vārds.'

— Ak dievs, ak dievs! — Ketija čukstēja. — Viņš pat nespēja sagaidīt paša noteikto stundu!

— Kas noticis? — milēdija drebošā balsī ieprasījās. — Kāpēc viņš nenāk iekšā? Grāf, grāf, — viņa piebilda, — jūs taču zināt, ka es jūs gaidu!

Izdzirdis šo aicinājumu, d'Artanjans maigi nobīdīja Ketiju no ceļa un iesteidzās guļamistabā.

Nav pasaulē niknāku sāpju par tām, kādas plosa mīlētāja sirdi, kurš, uzdodamies par citu, uzklausās mīlestības apliecinājumus, kas domāti viņa laimīgajam sāncensim.

D'Artanjans bija nokļuvis mokpilnā stāvoklī, kādu nebija pa­redzējis: greizsirdība krimta viņa sirdi, un viņš cieta gandrīz tik­pat neganti kā nabaga Ketija, kas pašreiz blakus istabā lēja asa­ras.

— Jā, grāf, — milēdija, maigi spiezdama d'Artanjana roku, dūdoja kā balodis, — jā, mani aplaimo mīlestība, ko lasīju jūsu skatienos un ko izpauda jūsu lūpas ikreiz, kad mēs satikāmies. Arī es jūs mīlu. O, rīt, rītdien gribu saņemt no jums kādu ķīlu, kas man pierādīs, ka jūs domājat par mani, un, lai jūs mani ne­aizmirstu, ņemiet šo!

Milēdija novilka no pirksta gredzenu un sniedza to d'Artan­janam.

D'Artanjans atcerējās šo gredzenu, ko bija ievērojis milēdijas pirkstā: lielisks, ar briljantiem ietverts safīrs.

D'Artanjans dzīrās atdot gredzenu atpakaļ, bet milēdija pie­bilda:

— Nē, ne, paturiet šo gredzenu ka manas mīlestības zīmi- Tur­klāt, pieņemdams šo gredzenu, — viņa satraukti turpināja, — jūs man izdarīsiet lielāku pakalpojumu nekā varat iedomāties.

«Šī sieviete ir tik noslēpumaina,» d'Artanjans nodomāja.

Šai mirklī jauneklis juta, ka ir gatavs atklāt patiesību. Viņš jau pavēra muti, lai pateiktu milēdijai, kas viņš ir un kādos at­riebības nolūkos šeit ieradies, bet milēdija sacīja:

— Mans nabaga mīļais draugs! Šis briesmonis, šis gaskonis jūs tikko nenogalināja.

Briesmonis bija viņš, d'Artanjans.

— Vai rētas jums aizvien vēl sāp? — milēdija turpināja.

— Jā, ļoti, — teica d'Artanjans, nezinādams, ko atbildēt.

— Neraizējieties, — milēdija čukstēja, — es jūs atriebšu, at­riebšu nežēlīgi.

«Pie joda! Vēl nav pienācis īstais mirklis vaļsirdībai,» d'Ar­tanjans nodomāja.

Pēc šī nelielā dialoga d'Artanjans nespēja uzreiz attapties, bet visas domas par atriebšanos, ar kurām viņš bija šurp atnācis, šķita pilnīgi izgaisušas. Šai sievietei bija pār viņu apbrīnojama vara, viņš milēdiju reizē ienīda un dievināja; agrāk d'Artanjans nebija iedomājies, ka vienā sirdī var mājot divas tik pretējas jūtas un apvienodamās radīt dīvainu, gandrīz velnišķīgu mīlestību.

Pulkstenis nosita vienu, bija pienācis laiks šķirties. Aizejot no milēdijas, d'Artanjans izjuta vairs tikai žēlabas, ka viņa jāpamet, un, kaislīgi atvadīdamies, abi norunāja atkal satikties nākošajā nedēļā. Nabaga Ketija bija cerējusi, ka d'Artanjans dosies pro­jām caur viņas istabu un viņa pagūs tam pateikt kādu vārdu, bet milēdija pati pa tumsu aizvadīja jaunekli un šķīrās no viņa tikai kāpnēs.