Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

— Jūs mani aplaimojat par daudz! — iesaucās d'Artanjans, nomezdamies ceļos milēdijas priekšā un pārklādams skūpstiem vi­ņas rokas, kuras viņa neatrāva.

«Atriebies par mani šim nekrietnajam de Vardam,» milēdija, zobus sakodusi, domāja, «gan tad es pratīšu atbrīvoties no tevis, tu nejēga, aklais ierocis manās rokās!»

«Bīstamā liekule, meties labprātīgi manos apkampienos, tu, kas esi ņirgājusies par mani, un tad kopā ar to, kuru tu gribi ar manu roku nogalināt, es pasmiešos par tevi,» nodomāja d'Artan­jans.

D'Artanjans pacēla galvu.

— Esmu gatavs, — viņš sacīja.

— Tātad jūs, mīļais d'Artanjana kungs, esat mani sapratis? — milēdija sacīja.

— Uzminēšu jūsu vēlēšanos no jūsu acīm.

— Un jūs manā labā izvilksiet no maksts zobenu, kas jau iekarojis slavu?

— Kuru katru mirkli.

— Bet kā lai es jums atlīdzinu ar tādu pakalpojumu? — mi­lēdija iejautājās. — Es zinu, ka mīlētāji nekad nekā nedara par velti.

— Jūs zināt, kāda var būt vienīgā atbilde uz jūsu jautājumu, — atteica d'Artanjans, — vienīgā balva, kāda būtu jūsu un manis cienīga.

Un viņš maigi pievilka sev klāt milēdiju.

Viņa gandrīz nemaz nepretojās.

— Savtīgais! — viņa smaidīdama pārmeta.

— Ai! — iesaucās d'Artanjans, ko patiešām bija aizrāvusi kais­lība, kuru šī sieviete prata iededzināt viņa sirdī. — Mana laime man šķiet neticama, es baidos, ka tā kuru katru mirkli var izgaist kā sapnis, tādēļ steidzos to pārvērst par īstenību.

— Jums vajag izpelnīties šo iedomāto laimi.

— Esmu jūsu rīcībā, — d'Artanjans sacīja.

— Vai noteikti? — milēdija, it kā cenzdamās atvairīt pēdējās šaubas, iejautājās.

— Nosauciet man nelieti, kura dēļ jūsu skaistās acis lējušas asaras.

— Kas jums teica, ka esmu raudājusi? — viņa jautāja.

— Man tā likās …

— Tādas sievietes kā es nekad neraud, — milēdija teica.

— Jo labāk! Tad sakiet man, kā viņu sauc?

— Padomājiet, ka viņa vārds ir viss mans noslēpums.

— Tomēr man jāzina viņa vārds.

— Jā, pareizi. Redziet, kā es jums uzticos!

— Jūs mani aplaimojat. Kā viņu sauc?

— Jūs viņu pazīstat.

— Vai patiesi?

— Jā.

— Tas taču nav kāds no maniem draugiem? — iejautājās d'Artanjans, tēlodams šaubas, lai pārliecinātu milēdiju, ka viņš nekā nezina.

— Un, ja tas būtu kāds no jūsu draugiem, vai tad jūs vilci­nātos? — iesaucās milēdija, un viņas acīs iezibsnījās draudi.

— Nē, kaut arī tas būtu mans brālis! — it kā sajūsmā aizrā­vies, iesaucās d'Artanjans.

Mūsu gaskonis bez bažām turpināja spēli, jo zināja, kurp ta ved.

— Es mīlu jūsu padevību, — milēdija sacīja.

— Ak vai! Tikai to jūs manī mīlat? — jautāja d'Artanjans.

— Es mīlu ari jūs, jūs pašu, — viņa teica, satverdama jaunekļa roku.

Sajuzdams dedzīgo spiedienu, d'Artanjans notrīsēja, it kā no milēdijas pieskaršanās arī viņu pārņemtu drudzis, kurā kvēloja šī sieviete.

— Jūs mani mīlat! — viņš iesaucās. — O, ja tā būtu, es zau­dētu prātu aiz laimes!

Viņš apskāva milēdiju. Viņa necentās atvairīt d'Artanjana skūpstu, bet neatbildēja uz to.

Milēdijas lūpas bija saltas: d'Artanjanam šķita, ka viņš no­skūpstījis statuju.

Un tomēr viņš bija apskurbis aiz prieka, iekaisis mīlestībā. Viņš gandrīz noticēja milēdijas maigajām jūtām; viņš gandrīz noticēja grāfa de Varda pārkāpumam. Ja de Vārds pašreiz gadī- tos tuvumā, d'Artanjans būtu viņu nogalinājis.

Milēdija izmantoja šo mirkli.

— Viņu sauc… — milēdija iesāka.

— De Vārds, es zinu! — iesaucās d'Artanjans.

— Kā jūs to zināt? — jautāja milēdija, saķerdama viņa ro­kas un cieši ieskatīdamās viņam acīs, it kā gribētu ielūkoties pa­šos dvēseles dziļumos.

D'Artanjans atskārta, ka aizgājis par tālu un izdarījis kļūdu.

— Sakiet, jel runājiet! — milēdija neatlaidās. — Kā jūs to zināt?

— Kā es to zinu? — d'Artanjans pārjautāja.

— Jā.

— Es to dabūju zināt vakar, kadā salonā satikos ar de Vardu, viņš rādīja kādu gredzenu un teica, ka to dabūjis no jums.

— Nelietis! — milēdija iesaucās.

Katrs sapratīs, ka šis apzīmējums atbalsojās d'Artanjanā līdz sirds dziļumiem.

— Tātad? — viņa turpināja.

— Es šim nelietim atriebšos par jums, — d'Artanjans karei­vīgi apgalvoja.

— Paldies, mans drošsirdīgais draugs! — milēdija iesaucās. — Un kad es tikšu atriebta?

— Rītdien vai tūlīt pat, kad vien vēlēsieties!

Milēdija dzīrās iesaukties: «Tūlīt pat!» Taču tūlīt atskārta, ka šāda steiga varētu d'Artanjanam nepatikt.

Turklāt viņai vajadzēja visu rūpīgi apsvērt, izteikt bezgalīgi daudzus padomus savam aizstāvim, lai tas izvairītos no izskaid­rošanās ar grāfu liecinieku klātbūtnē.

— Rīt jūs būsiet atriebta, — d'Artanjans sacīja, — vai ari es būšu miris.

— Nē, jūs mani atriebsiet! — viņa teica. — Jus nemirsiet. Grāfs ir gļēvulis.

— Pret sievietēm varbūt, bet ne pret vīriešiem. Es viņu no tās puses mazliet pazīstu.

— Man šķiet, ka sadursmē ar viņu jums nebija ko želoties par veiksmi.

— Veiksme ir kurtizāne: vakardien labvēlīga, rīt tā var man pagriezt muguru.

— Tas nozīmē, ka jūs sākat šaubīties.

— Nē, Dievs pasargi, es nešaubos. Bet vai būs taisnīgi sūtīt mani iespējamā nāvē un nedāvāt man mazliet vairāk par cerību?

Milēdija atbildēja ar skatienu, kas pauda:

«Vai tik vien? Tad runājiet!»

Skatienu viņa pavadīja ar maigā balsī izteiktu paskaidrojumu:

— Jums taisnība.

— O, jūs esat eņģelis! — teica jauneklis.

— Tātad mēs esam vienojušies? — viņa jautāja.

— Izņemot par to, ko jums, mīļotā, lūdzu!

— Es taču jums teicu, ka varat būs drošs par manām jūtām!

— Man nav rītdienas, lai es gaidītu.

— Klusu! Es dzirdu, ka nāk mans brālis. Labāk lai viņš jūs šeit nesastop.

Viņa pašķindināja zvaniņu. Ienāca Ketija.

— Izejiet pa šīm durvīm, — sacīja milēdija, atvērdama ma­zas, slepenas durvis, — un atgriezieties vienpadsmitos. Tad no­beigsim mūsu sarunu. Ketija ievedīs jūs manā istabā.

Dzirdēdama šos vārdus, nabaga meiča tikko nesaļima.

— Jaunkundze, ko tas nozīmē? Ko jūs stāvat kā statuja! Vai dzirdējāt? Šovakar vienpadsmitos ievediet pie manis d'Artanjana kungu!

«Acīm redzot viņa arvien satikšanos noliek uz pulksten vien­padsmitiem, tas viņai ir iesakņojies paradums,» nodomāja d'Ar­tanjans.

Milēdija pasniedza roku, un viņš to maigi noskūpstīja.

«Man jāuzmanās, nedrīkstu būt muļķis,» tikko kādu vārdu at­bildēdams uz Ketijas pārmetumiem, d'Artanjans prātoja. «Nav šaubu, ka šī sieviete ir spējīga uz jebkuru noziegumu: būsim pie­sardzīgi!»

Kaut gan Ketija bija neatlaidīgi lūgusi, tomēr d'Artanjans ne­uzgāja viņas istabiņā, bet devās projām no milēdijas savrupmā­jās. Uz to viņu pamudināja divi iemesli: pirmkārt, šādā veidā viņš izvairījās no pārmetumiem, apvainojumiem un lūgumiem, otrkārt, jaunais gaskonis gribēja tikt skaidrībā ar savām domām, izprast milēdijas domas.

Visskaidrāk jauneklis apzinājās, ka neprātīgi mīl milēdiju un ka milēdija viņu nemīl it nemaz. Brīdi d'Artanjans saprata, ka pareizākais būtu atgriezties mājās, uzrakstīt milēdijai garu vēs­tuli un atzīties, ka viņš un grāfs de Vārds līdz šim bijusi viena un tā pati persona, tātad viņš nevar uzņemties nogalināt grāfu, jo tā būtu pašnāvība. Taču arī d'Artanjanu musināja negantas atriebības alkas, jaunais gaskonis gribēja arī savā vārdā iegūt šo sievieti, un, tā kā šī atriebība viņam šķita salda, tad viņš ne­gribēja no tās atteikties.