Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

«Parasti ļaudis prasa padomu tikai tādēļ, lai to neievērotu,» Atoss mēdza sacīt, «un, ja arī kāds ievēro doto padomu, tad tikai tādēļ, lai būtu kāds, kam izteikt pārmetumus par sekām.»

Brītiņu pēc d'Artanjana ierašanās atnāca arī Portoss. Visi četri draugi bija sapulcējušies.

Četras sejas izpauda četras dažādas izjūtas: Portosa seja mieru, d'Artanjana — cerību, Aramisa — raizes, Atosa — bez­rūpību.

Pēc īsas sarunas, kurā Portoss ļāva saskatīt, ka viena ļoti aug­sta persona gribot laipni izlīdzēt viņam izkļūt no grūtībām, iera­dās Musketons.

Sulainis bija atnācis aicināt savu kungu Portosu uz mājām, kur viņa klātbūtne esot ļoti nepieciešama.

— Vai tas ir sakarā ar manu ekipējumu? — Portoss jautāja.

— Jā un nē, — Musketons atbildēja.

— Kas tad tur ir, ka tu man nevari pateikt? …

— Nāciet, kungs.

Portoss piecēlās, atsveicinājās no draugiem un sekoja Muske- tonam.

Pēc brīža uz durvju sliekšņa parādījās Bazēns.

— Ko vēlaties, mans draugs? — Aramiss jautāja lēnīgi, kā runāja vienmēr, kad atkal domās pievērsās baznīcai.

— Kungs, jūs mājās gaida kāds cilvēks, — Bazēns atbildēja.

— Kāds cilvēks? Kas viņš ir?

— Ubags.

— Iedodiet viņam kādu mazumiņu, Bazēn, un pasakiet, lai viņš lūdz dievu par nabaga grēcinieku.

— Sis ubags grib katrā ziņā jūs satikt un apgalvo, ka jūs priecāšoties, viņu redzot.

— Vai viņš nelika man ko pateikt?

— Jā gan. «Ja Aramisa kungs tūdaļ negribētu nākt,» viņš teica, «tad pasakiet, ka esmu ieradies no Tūras.»

— No Tūras? — Aramiss iesaucās. — Kungi, es tūkstoškārt atvainojos, bet šis cilvēks, bez šaubām, atvedis man ziņas, kuras gaidīju.

Aramiss tūlīt piecēlās un aizsteidzas.

Palika Atoss un d'Artanjans.

— Man tā šķiet, ka tie abi būs savu atraduši. Ko jūs, d'Ar­tanjan, par to domājat?

— Es zinu, ka Portosam veicas lieliski, — d'Artanjans atbil­dēja, — un par Aramisu, patiesību sakot, es nekad neesmu no­pietni raizējies. Bet jūs, mīļais Atos, ko jūs darīsiet? Jūs tik de­vīgi izdalījāt angļa pistoles, uz kurām jums bija pilnīgas tiesības.

— Mans draugs, esmu ļoti apmierināts, ka nogalināju to uz­pūtīgo nelgu, jo nogalināt angli ir svētīgs darbs, bet, ja es būtu iebāzis sev kabatā viņa pistoles, tad tās mani nospiestu kā sirds­apziņas pārmetumi.

— Mīļais Atos, jums ir neizprotami uzskati!

— Lai nu tas paliek! Bet ko man teica de Trevila kungs, kas vakar pagodināja mani ar savu apmeklējumu, ka jūs bieži apmek­lējot aizdomīgus angļus, kurus protežējot kardināls?

— Es apmeklēju vienu anglieti, to pašu, par kuru jums jau stāstīju.

— A, protams, gaišmataino sievieti, attiecībā uz kuru jau iz­teicu jums vairākus padomus, bet jūs, bez šaubām, neesat tiem sekojis.

— Es minēju jums iemeslus.

— Jā, šķiet, jūs teicāt, ka cerat tā tikt pie ekipējuma.

— Nemaz arī ne! Esmu pārliecinājies, ka šai sievietei bijusi zināma loma Bonasjē kundzes nolaupīšanā.

— Saprotu. Lai atrastu vienu sievieti, jūs lakstojaties ar otru: tas ir garākais, toties vispatīkamākais ceļš.

D'Artanjans jau dzīrās visu izstāstīt Atosam, bet viņu attu­rēja viens apstāklis: Atoss goda jautājumos bija ārkārtīgi stingrs, un mūsu mīlnieka nelielajā plānā, ko viņš bija iecerējis attiecībā uz milēdiju, dažas detaļas, to viņš droši zināja, neiemantotu pu­ritāniskā drauga piekrišanu. Tāpēc jaunais gaskonis nolēma klu­sēt, un, tā kā Atoss nemaz nebija ziņkārīgs, tad d'Artanjana vaļ­sirdība tālāk neizpaudās.

Tagad pametīsim šos abus draugus, kuriem nebija nekas sva­rīgs runājams, un sekosim Aramisam.

Mēs jau redzējām, cik ātri jauneklis aizmetās pakaļ vai, pa­reizāk sakot, aizjoza pa priekšu Bazēnam, līdzko bija izdzirdējis, ka cilvēks, kas grib ar viņu runāt, esot ieradies no Tūras. Vienā elpas vilcienā Aramiss aizdrāzās no Ferū ielas līdz Vožirāra ielai.

Iegājis dzīvoklī, viņš patiešām ieraudzīja neliela auguma skrandās tērpušos vīru ar gudrām acīm.

— Vai jūs vēlējāties mani satikt? — musketieris jautāja.

— Es vēlējos satikt Aramisa kungu. Vai jūs tas būtu?

— Es pats. Vai jums jānodod man kaut kas?

— Jā, ja parādīsiet zināmo izšūto mutautiņu.

— Te tas ir, — Aramiss sacīja, izvilkdams no krūškabatas atslēdziņu un atslēgdams mazu melnkoka šķirstiņu ar perlamutra inkrustācijām, — redziet, te tas ir.

— Labi, — ubags teica, — izraidiet ārā savu sulaini.

Patiešām, ziņkārīgais Bazēns, gribēdams dabūt zināt, ko ubags

vēlas no viņa kunga, bija steidzies līdzi Aramisam un pārnācis mājās gandrīz reizē ar to. Taču kalps bija steidzies veltīgi: uz ubaga aizrādījumu Aramiss pamāja Bazēnam, lai tas aiziet, un kalpam atlika tikai paklausīt.

Kad Bazēns bija projām, ubags strauji paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nevar ne redzēt, ne dzirdēt, un tad, pavēris skrandaino kamzoli, kas bija nevērīgi sajozts ar ādas siksnu, atārdīja vamža augšējo malu un izvilka vēstuli.

Ieraudzījis zīmogu, Aramiss aiz prieka iekliedzās, noskūpstīja uzrakstu un gandrīz ar dievbijīgu cieņu atplēsa vēstuli, kurā bija rakstīts:

«Draugs, liktenim labpatīk, lai mēs vēl kādu laiku būtu šķirti, bet skaistās jaunības dienas nav zudušas neatgriežami. Veiciet savu pienākumu kaujas laukā, es veikšu savējo citur. Pieņemiet to, ko jums nodos šīs vēstules atnesējs, cīnieties, kā pieklājas cē­lam un krietnam muižniekam, un domājiet par mani. Maigi skūp­stu jūsu melnās acis.

Ardievu, vai pareizāk — uz redzēšanos!»

Ubags joprojām ārdīja kamzoļa malu, tad citu pēc citas izvilka no savām skrandām simt piecdesmit spāniešu dubultpistoles, kuras sarindoja uz galda, pēc tam atvēra durvis, palocīdamies atsveici­nājās un aizgāja, iekams pārsteigtais jauneklis paguva viņam ko pateikt.

Aramiss vēlreiz pārlasīja vēstuli un tikai tagad ievēroja, ka tai beigās pierakstīta piezīme:

«P. S. Varat pienācīgi uzņemt šīs vēstules atnesēju, kas ir grāfs un Spānijas grands.»

— Zelta sapņi! — Aramiss iesaucās. — Dzīve ir skaista! Jā, mēs vēl esam jauni, mēs vēl piedzīvosim laimīgas dienas! Tev, tikai tev mana mīlestība, mana dzīve un dzīvība, viss, viss, it viss tikai tev, mana daiļā iemīļotā!

Viņš dedzīgi noskūpstīja vēstuli, pat nepaskatīdamies uz zeltu, kas spīdēja uz galda.

Bazēns paskrabinājās pie durvīm; Aramisam vairs nebija ne­kādas vajadzības neļaut viņam ienākt.

Ieraudzījis zeltu, Bazēns sastinga aiz brīnumiem un aizmirsa, ka bija ienācis, lai pieteiktu d'Artanjanu, kas, pametis Atosu, bija steidzies pie Aramisa, jo gribēja dabūt zināt kaut ko par ubagu.

Redzēdams, ka Bazēns piemirsis viņu pieteikt, d'Artanjans pieteicās pats, jo drauga mājās jutās diezgan brīvi.

— Pie joda! — viņš iesaucās. — Mīļais Aramis, ja šīs plūmes jums atsūtītas no Tūras, tad lūdzu jūs izteikt manu atzinību dārz­niekam, kas tās novācis.

— Draugs, jūs maldāties, — Aramiss palika noslēpumains kā vienmēr. — Grāmatu izdevējs man atsūtījis honorāru par vienzil- bīgās rindās sacerēto poēmu, ko iesāku mūsu kopīgā ceļojuma laikā.

— Vai patiesi? — d'Artanjans atteica. — Tādā gadījumā jūsu izdevējs ir ļoti devīgs, citu neko tur nevar sacīt.

— Kā, cienītais kungs? — iesaucās Bazēns. — Vai tad par vienu poēmu maksā tik daudz? Tas ir neticami! Jūs, kungs, va­rat darīt visu, ko vien vēlaties, jūs varat kļūt tikpat slavens kā de Vuatira un de Benserada kungs. Tas arī man būtu gauži pa prātam. Dzejnieks ir gandrīz tikpat daudz vērts kā abats. Ai Aramisa kungs, es jūs lūdzu: kļūstiet par dzejnieku.