Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

— Nabaga mljais d'Artanjana kungs! — līdzjūtīgi ieteicās Ketija, atkal paspiezdama jaunekļa roku.

— Vai tev, mazā, manis žēl? — d'Artanjans jautāja.

— Jā, no visas sirds! Jo arī es zinu, kas ir mīlestība!

— Tu zini, kas ir mīlestība? — d'Artanjans ieprasījās, pirmo reizi paskatīdamies ar zināmu vērību uz Ketiju.

— Diemžēl jā!

— Tad labāk nenožēlo mani, bet palīdzi man atriebties tavai pavēlniecei.

— Kādā veidā jūs gribētu viņai atriebties?

— Es gribētu viņu uzveikt un ieņemt mana sāncenša vietu.

— Tādā gadījumā es jums, kavaliera kungs, nekad nepalī­dzēšu, — Ketija strauji attrauca.

— Kāpēc tā? — d'Artanjans brīnījās.

— Aiz diviem iemesliem.

— Un kādi tie būtu?

— Pirmkārt, mana pavēlniece nekad jūs nemīlēs.

— Kā tu to zini?

— Jūs viņu esat smagi aizvainojis.

— Es? Ar ko es būtu varējis viņu aizvainot, ja kopš paša mūsu pazīšanās sākuma esmu kā vergs pie viņas kājām? Lūdzu, pasaki man to!

— To es pasacīšu tikai tādam cilvēkam, kas ieskatīsies manas dvēseles dziļumos.

D'Artanjans otrreiz cieši paskatījās uz Ketiju. Jaunā meiča bija tik ziedoša un daiļa, ka daža laba hercogiene būtu ar mieru atdot savu kroni par viņas daiļumu.

— Ketij, es ieskatīšos tavā dvēselē, kad vien tu vēlēsies, — d'Artanjans apgalvoja, — par to, mīļais bērns, nešaubies.

Un viņš noskūpstīja meiču, kas kļuva sarkana kā ķirsis.

— Nē, jūs mani nemīlat! — Ketija iesaucās. — Jūs pats tikko sacījāt, ka mīlat manu pavēlnieci.

— Vai tas tevi kavē man atklāt otro iemeslu?

— Otrs iemesls, kavaliera kungs, ir tas, — atbildēja Ketija, ko bija iedrošinājis skūpsts un arī jaunekļa acu izteiksme, — ka mīlestībā katrs pūlas savā labā.

Tikai tagad d'Artanjans atcerējās Ketijas ilgu pilnos skatie­nus, pastāvīgās sastapšanās gan priekšistabā, gan kāpnēs, gan koridorā, rokas pieskārienus ikreiz, kad vien viņa bija gadījusies tam ceļā, un apslēptās nopūtas. Bet, aizrāvies tieksmē patikt mi- lēdijai, viņš nebija pievērsis uzmanību tās istabenei: kas medī ērgli, neievēro zvirbuli.

Taču tagad mūsu gaskonis uzreiz aptvēra, kādus labumus viņš var gūt no Ketijas mīlestības, ko meiča nupat tik vientiesīgi vai arī tik nekautrīgi bija atklājusi: viņš var dabūt savās rokās grā­fam de Vardam adresētās vēstules, var pastāvīgi novērot milē- diju : jebkurā brīdī ieiet Ketijas istabā, kas atradās blakus viņas pavēlnieces guļamistabai. Kā redzam, neuzticīgais jauneklis do­mās jau upurēja nabaga meiču, lai ar labu vai ar ļaunu iegūtu milēdiju.

— Mīļā Ketij, — viņš teica jaunajai meičai, — tu šaubies par manu mīlestību. Vai vēlies, lai to pierādu?

— Par kādu mīlestību jūs runājat?

— Par to, kuru esmu gatavs just pret tevi.

— Kā jūs to pierādīsiet?

— Vai vēlies, lai šovakar pavadu ar tevi tās stundas, kuras parasti pavadu ar tavu pavēlnieci?

— Jā, ļoti! — iesaucās Ketija, sasizdama plaukstas.

— Labi, dārgais bērns, — d'Artanjans sacīja, atlaizdamies at­zveltnes krēslā, — un es tev pateikšu, ka tu esi visdaiļākā kal- ponīte, kādu jebkad esmu redzējis!

Viņš to apgalvoja tik dedzīgi un daiļrunīgi, ka nabaga meiča, kas labprāt noticētu šim apgalvojumam, galu galā arī noticēja… Tomēr d'Artanjanam par lielu pārsteigumu daiļā Ketija diezgan noteikti aizsargājās.

Uzbrukumos un aizsardzībā laiks aizrit ātri.

Nosita pusnakti, un gandrīz tai pašā laikā milēdijas istabā iešķindējās zvaniņš.

— Augstais Dievs! — Ketija iesaucās. — Kundze sauc mani! Ej, tagad ej ātri projām!

D'Artanjans piecēlās, paņēma cepuri, it kā grasīdamies pa­klausīt, un tad strauji atvēra nevis ārdurvis, bet liela skapja dur­vis un paslēpās tanī starp milēdijas kleitām un mājas tērpiem.

— Ko jūs darāt? — Ketija iesaucās.

Jau iepriekš paguvis izņemt skapja atslēgu, d'Artanjans, nekā neatbildējis, ieslēdzās no iekšas.

— Ko tas nozīmē? — milēdija skarbi uzkliedza. — Vai jūs gu­ļat, ka nenākat, kad es zvanu?

D'Artanjans dzirdēja, ka strauji tika atrautas durvis, kas veda uz milēdijas guļamistabu.

— Es eju, milēdij, es eju! — atsaucās Ketija, mezdamās pretī savai pavēlniecei.

Abas iegāja guļamistabā, un, tā kā durvis palika vaļā, tad d'Artanjans dzirdēja, ka milēdija kādu brīdi vēl rāja istabeni, bet tad nomierinājās un, kamēr Ketija palīdzēja tai noģērbties un sakārtoties, saruna novirzījās uz viņu, d'Artanjanu.

— Šovakar mūsu gaskonis neatnāca, — milēdija sacīja.

— Kā tad tā, kundze? — Ketija iejautājās. — Vai tad viņš, vēl nekļuvis laimīgs, jau būtu kļuvis neuzticīgs?

— Nē! Droši vien viņu aizturējis de Trevila kungs vai dez Esāra kungs. Es, Ketij, apzinos savus spēkus, viņš ir manā varā.

— Ko kundze ar viņu darīs?

— Ko es ar viņu darīšu!… Esi mierīga, Ketij, starp šo cil­vēku un mani ir kaut kas tāds, ko viņš pats nezina … Viņa dēj es tikko nezaudēju viņa eminences uzticību … O, es atriebšos!

— Es domāju, ka kundze viņu mīl?

— Es lai viņu mīlētu! Es viņu nicinu! Nejēga, kas turējis savās rokās lorda Vintera dzīvību un nav viņu nogalinājis! Cil­vēks, kura dēļ esmu zaudējusi trīssimt tūkstoš livru rentes!

— Tas tiesa, — Ketija piekrita, — jo jūsu dēls būtu bijis vie­nīgais sava tēvoča mantinieks un līdz viņa pilngadībai viss viņa īpašums atrastos jūsu rīcībā.

D'Artanjans notrīsēja, dzirdēdams, kā šis maigais radījums vainoja viņu par to, ka viņš nebija nogalinājis cilvēku, ko pati apbēra ar draudzības apliecinājumiem, dzirdēdams griezīgo balsi, kuras skarbumu salona sarunās milēdija aizvien centās noslēpt.

— Es jau sen būtu viņam atriebusies, — milēdija turpināja, — ja kardināls nezin kāpēc nebūtu man licis viņu saudzēt.

— Jā, toties kundze nav saudzējusi jauno sievieti, ko viņš mīlēja!

— O, šī sīkpreču tirgotāja sievu no Fosuajē ielas! Vai tad viņš jau nav aizmirsis, ka tā vispār dzīvojusi? Neko teikt, laba atriebība!

D'Artanjanam izspiedās auksti sviedri uz pieres: šī sieviete bija īsts briesmonis.

Viņš atkal ieklausījās, bet, diemžēl, milēdijas tualete bija no­beigta.

— Labi, varat iet, — milēdija sacīja, — bet rīt mēģiniet bei­dzot dabūt atbildi uz vēstuli, ko jums iedevu.

— No grāfa de Varda?

— Bez šaubām!

— Sis cilvēks gan izskatās pavisam citādi nekā nabaga d'Ar­tanjana kungs, — Ketija sacīja.

— Ejiet, jaunkundze, — milēdija pavēlēja, — es neciešu lieku spriedelēšanu.

D'Artanjans dzirdēja, ka aizvērās durvis, noknakšķēja divi aizbīdņi — milēdija aizbultējās guļamistabā; pēc tam Ketija sa­vukārt, cik vien klusu spēdama, aizslēdza durvis; d'Artanjans iz­nāca no skapja.

— Ak Dievs! — Ketija pusbalsī iesaucās. — Kas ar jums no­ticis? Jūs esat tik bāls!

— Šis zemiskais radījums! — d'Artanjans nomurmināja.

— Klusāk! Klusāk! Jel ejiet! — Ketija teica. — Starp manu un milēdijas istabu ir tikai plāna dēļu siena, viņa var dzirdēt, kas te tiek runāts!

— Tieši tāpēc es neiešu projām, — d'Artanjans sacīja.

— Kā? — Ketija pietvīkdama ieteicās.

— Vai vismaz … es aiziešu vēlāk.

Un viņš pievilka sev klāt Ketiju, kurai vairs nebija iespējams pretoties, jo pretošanās aizvien ir tik skaļa! Ketija padevās.