Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

«Velna milti!» Portoss nodomāja, uzlūkodams trīs izbadējušos, jo izsūtāmais zēns, pats par sevi saprotams, netika pielaists pie kopīgā galda. «Velna milti! Es gan sava radinieka vietā neturētu šitādus badmiras. Viņi taču izskatās kā avarējuši kuģinieki, kas sešas nedēļas nav nekā ēduši.»

Ieradās arī Koknara kungs, ko slimnieka krēslā iestūma istabā pati madāma, un Portoss steidzās viņai palīgā piebīdīt vīru pie galda.

Tikko Koknara kungs bija ēdamistaba, arī viņam nāsis un žokļi sāka raustīties tāpat kā skrīveriem.

— Oho! — viņš novilka. — Zupa smaržo lieliski!

«Ko viņi, pie joda, saož tik neparastu šajā virā?» brīnījās Por­toss, ieraudzījis bālu buljonu, kura bija daudz, bet pa virsu tam neredzeja nevienas tauku zīlītes, tikai daži reti grauzdiņi peldēja kā arhipelāga salas.

Koknara madāma pasmaidīja, uz viņas mājienu visi steigšus atsēdās.

Koknara kungam buljonu pasniedza pirmajam, pēc tam Porto­sam; tad Koknara madāma piepildīja savu šķīvi un sadalīja ne­pacietīgi gaidošajiem skrīveriem sausiņus bez buljona.

Sai mirklī čīkstēdamas pavērās ēdamistabas durvis, un Por­toss ieraudzīja pa durvju spraugu, ka mazais skrīverītis, nevarē­dams piedalīties mielastā, ēda savu maizes ņuku, pieozdams klāt labo smaku, kas plūda gan no virtuves, gan no ēdamistabas.

Pēc buljona kalpone pasniedza novārītu vistu, tā bija greznība, kuru skatot klātesošajiem acis gandrīz vai izspiedās no pieres.

— Var redzēt, Koknara kundze, ka jūs mīlat savus radus, — prokurors sacīja gandrīz ar traģisku smaidu uz lūpām. — Skaidrs, ka šādu maltīti jūs sniedzat savam brālēnam par prieku.

Nabaga vista bija gluži liesa, to sedza bieza, saraina āda, kā­dai kauli ne ar kādām pūlēm nevar izurbties cauri. Laikam gan vista bija ilgi meklēta, līdz tikusi atrasta laktas galā, kur tā bi­jusi paslēpusies, lai nomirtu aiz vecuma.

«Velns lai parauj!» Portoss nodomāja. «Taisni bēdīgi. Es cienu vecumu, tikai ne ceptā vai vārītā veidā.»

Musketieris pavērās apkārtējo sejās, lai redzētu, vai arī tie domā tāpat, bet, tieši pretēji, ieraudzīja tikai dedzīgas acis, kas jau rītin rija debešķīgo vistu, to pašu vistu, ko viņš noniecināja.

Koknara kundze pievilka sev klāt vārīto putnu, veikli atdalīja no tā abas garās, melnās kājas, ko uzlika vīram uz šķīvja, tad nogrieza kaklu un kopā ar visu galvu atlika pie malas pati sev, beidzot norāva spārniņu, ko pasniedza Portosam, un atdeva vistu gandrīz neskartu atpakaļ kalponei, kas to bija atnesusi; lopiņš nozuda, iekams musketieris paguva novērot dažādās pārmaiņas, kādas cilvēku sejās atkarībā no viņu rakstura un temperamenta radīja vilšanās.

Vistas vietā uz galda parādījās milzīgs cepeššķīvis ar pupam, starp kurām rēgojās daži jēra kauli, kuri uz pirmā acu uzmetiena šķita klāti ar gaļu.

Taču skrīverus šī blēdība nepievīla, viņu sadruinušajās sejas iegūla samierināšanās ar likteni.

Koknara madāma ar taupīgas namamātes mērenību sadalīja šo ēdienu jaunekļiem.

Pienāca kārta vīnam. Koknara kungs no nelielas māla krūkas ielēja katram jauneklim trešdaļglāzi, tad gandrīz tikpat daudz sev, un pēc tam pudele pārgāja Portosa un Koknara madāmas pusē.

Jaunekļi pielēja glāzēs ūdeni līdz malai un, pusi nodzēruši, atkal piepildīja glāzes un tā līdz pašām pusdienu beigām, tā ka galu galā dzēriens, ko viņi rija, bija pārvērties no rubīnsarkana par dūmaini dzeltenīgu.

Portoss kautrīgi ēda savu vistas spārnu un notrīsēja, sajuz­dams, ka zem galda prokurora madāmas ceļgals piedūrās viņa celim. Viņš arī izdzēra puzglāzi tik ļoti taupītā vīna un manīja, ka tas ir pretīgais Montreijas skābais, kas cilvēkiem ar izsmalci­nātu gaumi iedveš šausmas.

Koknara kungs nolūkojās, kā musketieris izdzēra neatšķaidītu vīnu, un nopūtās.

— Brālēn Portos, varbūt jūs ēdīsiet pupas? — Koknara ma­dāma jautāja tādā tonī, kas skaidri izsacīja: «Ticiet man, labāk neēdiet tās.»

— Lai mani parauj velns, ja es tām pieskaršos! — Portoss klusu nopurpināja …

Un skaļi piebilda:

— Paldies, māsīc, esmu jau paēdis.

Iestājās klusums. Portoss nezināja, ka izturēties. Prokurors vairākkārt atkārtoja:

— Nudien, Koknara kundze, izsaku jums atzinību! Jūs pamie­lojāt mūs kā svētkos! Kā es pieēdos!

Vecais Koknars pusdienās bija izēdis šķīvi zupas un apgrauzis abas melnās vistas kājas un vienīgo jēra kaulu, pie kura bija klāt kaut cik gaļas.

Portoss nodomāja, ka viņš tiek izjokots, un sāka smailēt ūsas un raukt uzacis, bet Koknara madāmas ceļgals atkal maigi ieteica viņam būt pacietīgam.

Klusēšana un pārtraukums ēšanā, kurš Portosam šķita gluži neizprotams, skrīveriem bija diemžēl ļoti skaidrs: uz zīmīgu pro­kurora skatienu, ko pavadīja Koknara madāmas smaids, jaunekļi lēnām piecēlās no galda, vēl lēnāk salocīja savas servjetes, palo­cīdamies pateicās un devās uz durvīm.

— Ejiet, jaunie cilvēki, ejiet strādāt, strādāšana veicina gre­mošanu, — prokurors svinīgi sacīja.

Kad skrīveri bija aizgājuši, Koknara madāma piecēlās un iz­ņēma no bufetes gabalu siera, cidoniju ievārījumu un pašas ceptu mandeļu un medus kūku.

Koknars sarauca uzacis, jo redzēja pārāk daudz ēdienu; Por­toss saknieba lūpas, jo redzēja, ka viņam nebūs ko paēst.

Viņš paskatījās, vai šķīvis ar pupām vēl ir uz galda, bet šķīvis ar pupām bija pazudis.

— īsts svētku mielasts! — iesaucās Koknars, grozīdamies uz krēsla. — Gatavās dzīres, epulae epularum, Lukulls ēd pusdienas

pie Lukulla!

Portoss paskatījās uz krūku, kas atradās viņam līdzās, un ce­rēja kaut cik ieturēties ar vīnu, maizi un sieru; bet vīna vairs nebija, pudele izrādījās tukša. Koknara kungs un kundze nelikās to manām.

«Labi, nu vismaz zinu, ar ko man darīšana,» Portoss nodo­māja.

Viņš nolaizīja karotīti ievārījuma un tad tikko neizlauza zo­bus ar Koknara kundzes sīksto kūku.

«Tagad upuris ir nests,» musketieris šķetināja tālāk pārdomu pavedienu. «O, ja es necerētu kopā ar Koknara kundzi ieskatīties viņas vīra skapī!»

Vecais Koknars pēc gardās maltītes, ko bija daudzkārt nosau­cis par īstām dzīrēm, juta vajadzību nosnausties. Portoss cerēja, ka tas notiks turpat uz vietas, taču nolādētais prokurors par to negribēja ne dzirdēt: vajadzēja viņu aizvest atpakaļ kabinetā, kur viņš brēca tikmēr, līdz atkal atradās sava skapja priekšā, uz kura malas drošības pēc vēl uzlika abas kājas.

Prokurora madāma ieveda Portosu blakus istabā, un te sākās samierināšanās mēģinājumi.

— Jūs varat nākt pusdienās trīs reizes nedēļā, — Koknara madāma sacīja.

— Paldies, — Portoss atteica, — bet es neko nevēlos pārspī­lēt. Turklāt man nopietni jādomā par ekipējumu.

— Tas tiesa … — prokurora madāma nopūzdamās piekrita. — Šis nelaimīgais ekipējums.

— Diemžēl jā, — Portoss sacīja.

— No kā tad sastāv ekipējums jūsu pulkā?

— Ak, no daudzām lietām, — Portoss atbildēja. — Musketieri, kā jums zināms, ir izlases karaspēks, un viņiem vajadzīgas dau­dzas lietas, kuru nevajag ne gvardistiem, ne šveiciešiem.

— Pastāstiet, Portosa kungs, sīkāk.

— Kopsummā tas var sniegties līdz… — iesāka Portoss, gribēdams labāk cīnīties par visu kopā nekā par atsevišķām sa­stāvdaļām.

Prokurora madāma trīcēdama un drebēdama gaidīja.

— Līdz kādai summai? — viņa beidzot ieprasījās. — Ceru, ka tā nepārsniegs …