Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Vispirms d'Artanjans devās uz mājām un ļoti rūpīgi saposās; tad atkal devās pie Atosa un kā parasti izstāstīja viņam visu. Atoss uzklausīja viņa plānus, pakratīja galvu un ar zināmu rūg­tumu ieteica viņam būt uzmanīgam.

— Gluži nesen jūs zaudējāt sievieti, kas, pēc jūsu vārdiem, bija laba, gudra, īsi sakot, pati pilnība, un nu jūs jau skrienat pakaļ citai!

D'Artanjans juta, ka pārmetums ir dibināts.

— Bonasjē kundzi es mīlēju ar sirdi, turpretī milēdiju mīlu ar prātu, — jauneklis taisnojās. — Gribu iepazīties ar viņu lie­lāko tiesu tādēļ, lai izdibinātu, kāda loma viņai ir galmā.

— Kāda viņai loma? Pie joda! Pēc tā, ko jūs man esat stāstī­jis, to nav grūti uzminēt. Viņa ir kardināla aģente, sieviete, kas jūs ievilinās lamatās, kur jūs zaudēsiet galvu.

— Velns lai parauj, Atos, jūs visu saskatāt pārāk drūmās krāsās!

— Draugs, es neuzticos sievietēm. Nekā nevar darīt, esmu pārāk dārgi samaksājis. Sevišķi neuzticos gaišmatēm. Milēdija ir gaišmate, vai ne?

— Viņai ir visskaistākie gaišie mati, kādus vien esmu re­dzējis.

— Nabaga d'Artanjan, — Atoss noteica.

— Paklausieties, es gribu tikai noskaidrot šo un to. Kad būšu izzinājis, ko vēlos, tad es pie viņas vairs neiešu.

— Noskaidrojiet, — Atoss flegmātiski sacīja.

Lords Vinters ieradās norunātajā stundā, bet Atoss, iepriekš brīdināts, iegāja otrā istabā. Anglis sastapa d'Artanjanu vienu pašu, un, tā kā pulkstenis bija jau gandrīz astoņi, tad abi tūlīt devās pie milēdijas Klarikas.

Lejā viņus gaidīja lepna kariete ar diviem spēcīgiem zirgiem, tie viņus vienā mirklī aizvizināja uz Ruajala laukumu.

Milēdija Klarika d'Artanjanu uzņēma diezgan atturīgi. Viņas savrupmāja bija iekārtota ļoti grezni. Kaut gan vairums angļu kara dēļ jau bija pametuši Franciju vai arī dzīrās izbraukt, mi­lēdija nupat bija izdevusi diezgan lielu summu savas mājas iekār­tošanai; tas liecināja, ka uz viņu neattiecas rīkojums par angļu izraidīšanu.

— Jūs redzat jauno muižnieku, — lords Vinters teica savai māsai, stādīdams priekšā d'Artanjanu, — kura rokās atradās mana dzīvība, bet viņš nevēlējās izmantot savu priekšrocību, kaut gan mēs bijām divkārtēji ienaidnieki, jo, pirmkārt, es biju viņu ap­vainojis, otrkārt, esmu anglis. Tāpēc pateicieties viņam, kundze, ja jūtat pret mani kaut cik draudzības.

Milēdija mazliet sarauca uzacis, viņas pierei pārslīdēja tikko samanāma ēna un lūpās pavīdēja tik dīvains smīns, ka jaunek­lis, kas bija uztvēris pārmaiņas viņas vaibstos, neviļus notrīsēja.

Brālis neredzēja nekā, jo bija novērsies no milēdijas un ro­taļājās ar viņas iemīļoto pērtiķi, kas bija parāvis lordu Vinteru aiz kamzoļa.

— Esiet sveicināts, mans kungs, — milēdija ieteicās neparasti maigā balsī, kas bija asā pretstatā ar sapīkuma pazīmēm, kuras d'Artanjans nupat bija novērojis, — jūs šodien esat ieguvis mūžī­gas tiesības uz manu atzinību.

Anglis atkal pievērsās viņiem un, neizlaizdams ne mazāko sī­kumu izstāstīja, kā cīņa bija norisinājusies. Milēdija klausījās ļoti uzmanīgi, tomēr viegli bija saskatāms, ka stāstījums, kaut gan viņa pūlējās noslēpt savas izjūtas, viņai sagādāja nepatiku. Reizēm viņa pietvīka un viņas mazā kājiņa zem kleitas nepacie­tīgi kustējās.

Lords Vinters nekā neievēroja. Pabeidzis stāstījumu, viņš pie­gāja pie galda, uz kura bija uzlikta paplāte ar pudeli Spānijas vīna un glāzēm. Viņš pielēja divas glāzes un ar mājienu uzai­cināja d'Artanjanu iedzert.

D'Artanjans zināja, ka atteikties saskandināt glāzes ar angli nozīmētu viņu dziļi aizvainot. Tāpēc jauneklis piegāja pie galda un paņēma otru glāzi. Tomēr viņš neizlaida no acīm milēdiju un spogulī redzēja, cik ļoti pārvērtās viņas seja. Tagad viņa iedo­mājās, ka neviens uz viņu neskatās, un daiļajā sejā iezīmējās kaut kas zvērīgs. Viņa nikni kodīja mutautiņu.

Tad ienāca jaunā, glītā istabene, ko d'Artanjans jau bija ievē­rojis. Viņa pateica dažus vārdus angliski lordam Vinteram, kas tūdaļ, aizbildinādamies ar neatliekamām darīšanām, atvainojās d'Artanjanam, lūdza atļauju aiziet un uzdeva māsai izlūgties piedošanu viņa vietā.

D'Artanjans ar rokas spiedienu atvadījās no lorda Vintera un atgriezās pie milēdijas. Viņas sejā pārsteidzoši ātri bija atgrie­zusies agrākā maigā izteiksme, vienīgi daži sarkani plankumiņi mutautiņā norādīja, ka viņa bija sakodusi lūpas līdz asinīm.

Viņas lūpas bija ārkārtīgi daiļas, sārtas kā korāļi.

Saruna kļuva nepiespiesta. Milēdija, šķiet, pilnīgi atguva paš­savaldīšanos. Viņa izstāstīja, ka lords Vinters neesot viņas brālis, bet nelaiķa vīra brālis; viņa esot apprecējusies ar jaunāko brāli, kas nomiris, atstādams viņu ar bērnu. Sis bērns esot vienīgais lorda Vintera mantinieks, ja lords Vinters neapprecēšoties. Mi­lēdijas stāstījums modināja d'Artanjanā nojautu, ka tur ir kāds noslēpums, bet viņš vēl nespēja to īsti izprast.

Pusstundu patērzējis ar milēdiju, d'Artanjans nāca pie pār­liecības, ka šī sieviete ir viņa tautiete: milēdija runāja franciski tik pareizi un izsmalcināti, ka par to nevarēja būt nekādu šaubu.

D'Artanjans neskopojās ar glaimiem un padevības apliecinā­jumiem. Klausīdamās visas šīs blēņas, milēdija labvēlīgi smai­dīja. Pienāca laiks atvadīties. Iziedams no milēdijas salona, d'Ar­tanjans jutās kā laimīgākais cilvēks pasaulē.

Kāpnēs viņš sastapa glīto istabeni. Garām iedama, viņa maz­liet piedūrās d'Artanjanam un tūlīt, nosarkusi līdz ausu galiņiem, lūdza piedošanu tik maigā balstiņā, ka uzreiz saņēma piedošanu.

D'Artanjans ieradās arī nākošajā dienā un tūlīt tika uzņemts vēl labāk nekā iepriekšējā. Lorda Vintera nebija, un visu vakaru ar viesi tērzēja pati namamāte. Likās, ka viņa ļoti interesējās par d'Artanjanu, izjautāja, kur jauneklis dzimis, ar ko draudzējas un vai nav domājis par iestāšanos kardināla kunga dienestā.

D'Artanjans, kā jau lasītājam zināms, bija savos divdesmit gados ļoti saprātīgs jauneklis, viņš uzreiz atcerējās savas aizdo­mas par milēdiju, izteicās ļoti atzinīgi par viņa eminenci un sa­cīja, ka droši vien būtu iestājies kardināla, nevis karaļa miesas sargos, ja būtu pazinis, piemēram, de Kavuā kungu tā, kā pazina de Trevila kungu.

Milēdija bez mazākā satraukuma novirzīja sarunu uz citu te­matu un pavisam vienaldzīgi jautāja, vai viņš kādreiz ir bijis Anglijā.

D'Artanjans atbildēja, ka esot tur bijis de Trevila kunga uz­devumā pārrunāt par zirgu iepirkšanu un pat atvedis četrus pa­raugam.

Milēdija sarunas laikā divas trīs reizes iekoda lūpā: šis gas­konis bija viltīgs.

D'Artanjans aizgāja tai pašā stundā kā iepriekšējā vakarā. Koridorā viņš atkal satika glīto Ketiju — tā sauca istabeni. Viņa uzlūkoja d'Artanjanu nepārprotami labvēlīgi. Bet jauneklis bija tā aizrāvies ar viņas pavēlnieci, ka ievēroja tikai to.

D'Artanjans apmeklēja milēdiju nākošajā un aiznākošajā dienā, un milēdija uzņēma viņu ar katru vakaru laipnāk.

Katru vakaru gan priekšnamā, gan koridorā, gan kāpnēs viņš satika glīto istabeni.

Bet, kā jau teicām, d'Artanjans nepievērsa ne mazāko uzma­nību nabaga Ketijas neatlaidībai.

Divkauja, kurā Portoss bija tik vareni turējies, tomēr nelika viņam aizmirst pusdienas pie prokurora madāmas. Nākošajā dienā ap pulksten vieniem Musketons vēl pēdējo reizi nobrauca ar suku pa viņa kamzoli, un pilnīgi apmierināta cilvēka gaitā musketieris devās uz Lāču ielu.