Aleksandrs Dimā(Tēvs) - TRĪS MUSKETIERI -2. daļa

Arī viņam sirds pukstēja straujāk, bet ne kā d'Artanjanam no jaunas un nepacietīgas mīlestības. Nē, Portosa asinis riņķoja straujāk aiz savtīgām interesēm: beidzot viņš pārkāps noslē­pumaino slieksni, uzies augšā pa nepazīstamajām kāpnēm, pa ku­rām cits pēc cita uzripojuši tiesas vīra Koknara ekiji.

Portoss ieraudzīs īstenībā naudas lādi, ko neskaitāmas reizes bija redzējis sapņos, lielu, garu, aprūsējušu, pie zemes piekaldi- nātu lādi ar priekškaramo atslēgu; lādi, par ko bieži bija dzirdē­jis runājam un kuru nu prokurora madāmas gan mazliet izkal­tušās, tomēr vēl itin piemīlīgās rokas beidzot atvērs musketiera apbrīnas pilnajam skatienam.

Turklāt viņš, klaidonis zemes virsū, cilvēks bez mantas un bez ģimenes, karavīrs, kas pieradis pie mājvietām, krogiem, tavernām un traktieriem, gardēdis, kam parasti jāapmierinās ar kumosiem, kadi kuro reizi pagadās, viņš tagad nogaršos mājas ēdienus, iz­baudīs mājīgas omulības tīksmi un ļausies namamātes laipnajai gādībai, ko, jo skarbāks vīrs, jo vairāk mēdz cienīt, kā mēdz teikt veci kaujinieki.

Ierasties kā brālēnam katru dienu pie bagātīgi klāta galda, izgludināt krunkas vecā prokurora dzeltenīgajā pierē, mazliet pa­plūkt spalvas jaunajiem tiesas skrīveriem, mācot viņiem basetes, kauliņu spēles un «landsknechta» izsmalcinātus paņēmienus un atlīdzības vietā par stundu novinnēt no viņiem vesela mēneša ietaupījumus, — tas viss ārkārtīgi vilināja Portosu.

Musketieris gan atcerējās nelāgās valodas, kādas jau tolaik klīda par prokuroriem un ir pārdzīvojušas viņus: valodas par viņu sīkumainību, mantrausību, sīkstulību. Bet Koknara madāma, at­skaitot atsevišķas taupīguma lēkmes, kuras Portoss aizvien uz­skatīja par gluži liekām, bija bijusi vispār diezgan devīga, cik jau nu prokurora sieva var būt devīga, un tāpēc musketieris ce­rēja, ka viņas māja būs iekārtota patīkami.

Tomēr pie durvīm musketieri pārņēma zināmas šaubas, jo ieeja nemaz nebija pievilcīga: smirdošs, netīrs koridors, tumšas kāpnes, kurās tikai pa mazu aizrestotu lodziņu iespiedās trūcīga dienasgaisma no kaimiņu sētas; otrajā stāvā zemās, ar milzīgām naglām apsistās durvis izskatījās kā ieeja Grand-Satlē cietumā.

Portoss pieklauvēja ar vienu pirkstu; garš, bāls skrīveris ar īstu matu mežu uz galvas atvēra durvis un sveicināja ar tādu iz­skatu, ka viņš ir spiests cienīt gan atnācēja brašo augumu, kas liecināja par spēku, gan karavīra uniformu, kura norādīja uz zināmu stāvokli sabiedrībā, gan ziedošo seju, kas norādīja uz pārtikušu dzīvi.

Otrs, mazāka auguma skrīveris paradījas aiz pirmā, trešais, drusku lielāks, aiz otrā un divpadsmitgadīgs izsūtāmais zēns aiz trešā.

Pavisam trīs un pus ierēdņi — tais laikos tas nozīmēja, ka prokurora kantorim ir diezgan plaša klientūra.

Kaut gan musketierim vajadzēja ierasties tikai vienos, tomēr prokurora madāma bija ausījusies jau no pulksten divpadsmitiem, cerēdama, ka iemīļotā drauga sirds vai ari vēders atvedīs viņu pirms norunātā laika.

Tāpēc Koknara kundze iznāca pa dzīvojamās istabas durvīm gandrīz tai pašā mirklī, kad viesis ienāca pa ārdurvīm, un godā­jamās dāmas ierašanās izglāba viņu no nepatīkamas situācijas. Skrīveri bija ziņkārīgi blenzuši uz Portosu, un viņš, nezinādams, ko sacīt šai augšup un lejup slīdošajai gammai, bija stāvējis kā mēli norijis.

— Mans brālēns! — prokurora madāma iesaucās. — Nāciet iekšā, Portosa kungs, nāciet taču iekšā!

Portosa vārds darīja parasto iespaidu uz skrīveriem, tie sāka smieties, bet Portoss atskatījās uz smējējiem, un viņu sejas uz­reiz kļuva atkal nopietnas.

Lai nokļūtu prokurora kabinetā, Koknara kundze ar Portosu izgāja cauri priekšistabai, kur patlaban uzturējās skrīveri, un kantorim, kur viņiem vajadzēja uzturēties un kas bija tumša, ak­tiem pieblīvēta telpa. Tālāk, pametuši pa labi virtuvi, namamāte un viesis iegāja pieņemamajā istabā.

Visas šīs istabas, kas stiepās cita aiz citas, Portosam nemaz nepatika. Pa atvērtajām durvīm varēja dzirdēt katru vārdu, ko kāds pateica. Turklāt, iedams garām virtuvei, musketieris bija pē­tījoši ieskatījies tajā un ar dziļu nožēlu, prokurora madāmai par kaunu ievērojis, ka tur pavardā nekurējās uguns, tur nevaldīja darbīgā rosme, kādai parasti vajag kūsāt šajā gardēdības svētnīcā pirms brangām pusdienām.

Prokuroram acīm redzot jau bija pateikts par gaidāmo apcie­mojumu, jo viņš neizrādīja nekādu pārsteigumu, ieraudzīdams Portosu, kas diezgan nepiespiesti tuvojās viņam un laipni sveici­nāja.

— Mēs, Portosa kungs, kā rādās, esam radinieki? — iejautā­jās prokurors un mazliet piecēlās, atbalstīdamies uz niedru pi­numa krēsla atzveltnēm.

Sirmgalvim mugurā bija plats, melns vamzis, kurā viņa vār­gais augums gandrīz vai pazuda; iezaļganajā, izkāmējušajā sejā mazās, pelēkās ačeles gailēja kā divas oglītes, un šķita, ka tās un vaikstīgā mute ir vienīgās sejas daļas, kur vēl patvērusies dzīvība. Diemžēl, kājas sāka atteikties kalpot šim kaulu kamba­rim; nu jau piecus sešus mēnešus, kopš bija iestājusies paslikti­nāšanās, godājamais prokurors, patiesību sākot, pamazām bija kļuvis pilnīgi atkarīgs no savas sievas.

Brālēns tika bez kurnēšanas pieņemts. Bet, ja Koknara kungs spētu pats nostāvēt stingri uz savām kājām, viņš būtu noraidījis Portosa pretenzijas uz radniecību.

— Jā, mans kungs, mēs esam radinieki, — bez mazākā ap­jukuma atbildēja Portoss, kas, starp citu, nemaz nebija sagaidījis, ka vīrs viņu uzņems ar sajūsmu.

— Ja nemaldos, tad no sievas puses? — prokurors dzēlīgi ieprasījās.

Portoss neuztvēra dzēlīgumu un uzskatīja to par vientiesību, tāpēc pavīpsnāja savās kuplajās ūsās. Koknara kundze zināja, ka vientiesīgs prokurors ir reta dabas parādība; viņa mazliet pasmai­dīja un ļoti nosarka.

Kopš Portosa atnākšanas vecais prokurors ik brīdi nemierīgi skatījās uz lielu skapi, kas atradās pretī ozolkoka rakstāmgaldam. Portoss noprata, ka šim skapim vajag būt viņa tīkotajai naudas lādei, kaut gan pēc apveida tas neatbilda sapņojumos iecerētajai mantas glabātuvei; musketieris nopriecājās, ka īstenība bija par sešām pēdām augstāka nekā sapņojums.

Koknars necentās padziļināt ģenealoģiskās izziņas; pārlaidis nemierpilno skatienu no skapja uz Portosu, viņš tikai ieteicās:

— Ceru, ka mūsu brālēns pirms atgriešanās uz laukiem pa­godinās mūs un vienu reizi pusdienos kopā ar mums. Vai ne, Koknara kundze?

Šoreiz belziens trāpīja Portosu tieši pierē un viņš to sajuta; arī Koknara madāmai tas nepagāja secen, jo viņa steigšus at­trauca:

— Mans brālēns vairs nenāks, ja viņam nepatiks mūsu uz­ņemšana, bet pretējā gadījumā mēs lūgsim, lai viņš katru brīvo brītiņu pavada pie mums, jo viņš taču uzturēsies Parīzē ļoti īsu laiku un maz pagūs mūs apmeklēt.

— Manas kājas, manas nabaga kājas! Kur jūs esat paliku­šas? — Koknars norūca un mēģināja pasmaidīt.

Palīdzība, ko prokurora madāma sniedza Portosam tieši tai mirklī, kad tika nopietni apdraudētas viņa gastronomiskās inte­reses, modināja viņā dziļas atzinības jūtas, pret namamāti.

Drīz pienāca laiks pusdienot. Visi sagāja ēdamistabā, lielā, tumšā telpā, kas atradās pretī virtuvei.

Laikam saoduši mājā neparastas smakas, skrīveri ieradās uz maltīti ar militāru akurātību un, turēdami tabureti rokā, gaidīja, kad varēs sēsties. Viņu žokļi jau tagad draudīgi raustījās.