Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

Vēl palika tikai divi gājieni, un pēc uzbudinājuma, kāds sagrāba ska­tītājus un braucējus, bija redzams, ka iznākums ir tuvu. Zilie derētāji, kas bija likuši uz atēnieti, šķita ļoti nobažījušies par iepriekšējo uzvaru un sauca savam vīram, ka viņš taču varētu valdīt zirgus. Bet lopi šos kliedzienus saprata kā uzmudinājumu, divkāršoja ātrumu, un plūstošie sviedri liecināja, ka drīz viņi būs pavisam noguruši.

Šai brīdi sīrietis palaida grožus, un tuksneša dēli sāka uzņemt ātrumu. Tesālietis brīdi bija apmulsis par ātrumu, kādu tie attīstīja, bet tūlīt arī viņš uzmudināja savus uzticamos biedrus, un kā viesulis viņi aizjoņoja pa ceļu. Bet Lūcijs atkal iesvilpās, kā jau reiz viņš bija mudinājis savus zir­gus, un lai gan viņi vēl nerādija visus spēkus, taču turējās rindā.

Pa to laiku atēnietis redzēja, kā abi sāncenši, kurus nejaušība viņam bija nolikusi pa labi un kreisi, aizšalca garām kā viesulis, un saprata, ka viņš ir pazudis, ja starp sevi un spinu ielaidīs vēl kādus ratus. Viņš pie­tuvojās mūrim vēl īstā laikā, lai aizkavētu sīrieti pabraukt garām.

Bet šis sagrieza zirgus pa labi, lai izbrauktu starp atēnieti un tesālieli. Taču starptelpa bija par mazu. Viņš saprata, ka tesālieša rati bija vieglāk būvēti, tātad mazākas pretestības spējīgi, un lēmums bija gatavs. Ieslīpi viņš drāzās tam virsū, ritenis brīkšķēja pret riteni, lūza ass, rati apgāzās un braucējs tika izmests arēnā.

Lai cik izveicīgi tas ari nebija izdarīts, sirieti tas tomēr drusku no­vilcināja. Bet tūlit viņš izmantoja savas priekšrocības, un sestā gājienā atēnietis redzēja, kā abi sāncenši, kurus viņš tik ilgi bija turējis sev ie­pakaļ, izlīdzinājās ar viņu. Iekams sestais gājiens bija galā, viņi to jau panāca un pārspēja.

Ciņa tagad turpinājās tikai starp melno un zaļo braucēju, starp arābu un romieti.

Norisinājās krāšņa spēle. Astoņu zirgu gaita bija tik vienmērīga, it kā viņi būtu viens aizjūgs. Putekļu mākonis viņus ietina lidzigi negaisam, un kā pērkona dārdi un zibeņi izlauzās cauri mākoņiem, tā bija dzirdama riteņu dārdoņa, un kā liesmas 110 viesuļa iznira zirgi.

Visi skatītāji bija uzlēkuši kājās. Derību slēdzēji plivināja zaļos un baltos plīvurus un mēteļus, jā, arī zilie un dzeltenie, kas nupat bija zaudējuši, aizmirsa savu neveiksmi un izšķīrās par pretiniekiem, kurus viņi uzmudināja ar kliedzieniem un saucieniem.

Beidzot likās, ka uzvarēs sīrietis, jo viņa zirgi bija par veselu galvas tiesu priekšā, bet tai pašā acumirklī, it kā šo zīmi tikai būtu gaidījis, Lūcijs atvēzēja pātagu un pārstiepa asiņainu svītru pār sava četrjūga krustiem. Staltie lopi pārsteigti sāpīgi iezviedzās, bet tad aizauļoja līdzīgi ērglim, bultai un zibenim, panāca uzvarēto sīrieti un nobeidza tūri, sep­tīto reizi ceļu apriņķodami un atstādami sāncenšus aiz sevis vairāk nekā par piecdesmit soļiem.

Sacēlās gaviļu saucieni, kas bija līdzīgi gandrīz jau trakošanai.

Šis jaunais, nepazīstamais romietis, vakardienas un šodienas brauk­šanas uzvarētājs, līdzinājās Tēsējam, viņš bija Kastors, varbūt Apolons, kas atkal nokāpis uz zemes. Katrā ziņā bija skaidrs, ka viņš bija dievu mīlulis.

It kā pieradis pie līdzīgiem triumfiem, viņš viegli izlēca no ratiem uz spinas, pakāpās dažus pakāpienus uz augšu un nostājās uz pjedestāla, lai visi varētu viņu redzēt, un tad herolds izsauca viņa kā uzvarētāja vārdu un prokonsuls atstāja savu vietu, lai pasniegtu uzvarētājam palmas zaru un galvu greznotu ar zelta un sudraba, purpura lapām caurpīto kroni. Bet zeltu, ko vara vāzē pasniedza prokonsuls, Lūcijs atdeva atpakaļ, lai to izdalītu nabagiem un bāreņiem.

Viņš tūlīt pamāja Sporām, kas piesteidzās ar balodi rokā, ko no rīta bija paņēmis no Aktes baložu būrīša. Lūcijs aptina Veneras svētītā putna kaklu ar purpura saitīti, pie kuras bija piestiprinātas divas zelta lapas no viņa vainaga, un ļāva aizlidot uzvaras ziņnesim, kurš steidzīgi pacēlās gai­sā un aizlaidās uz Amikla mājām.

Viena pēc otras sekojošas Lūcija uzvaras atstāja uz skatītāju prātiem tikpat dziļu iespaidu kā apstākļi, kādi tās pavadīja. Grieķija bija vienmēr bijusi dievu iemīļotākā uzturēšanās viela, un Lūcijs atkal atmodināja visas atmiņas par šo krāšņo laikmetu. Tāpēc, izbijušies par likteni, kas bija pārsteidzis viņa pretiniekus čīkstēšanā un braukšanā, visi, kas gribēja sa­censties pēc dziedātāja godalgas, atteicās, jo viņi domāja par Marsijas likteni. No pieciem tīkotājiem Lūcijs palika vienīgais, taču, neskatoties uz to, prokonsuls nolēma, ka svētkiem jānotiek noliktajā stundā.

Lūcija izvēlētā tēma korintiešus ļoti interesēja. Tā bija dzeja par Mē- deju, kuru pierakstīja Neronam. Zināja, ka šī burve, ko uz Korintu atveda Jāsons, bija nolikusi savus abus bērnus altāra priekšā un atstājusi dievu aizsardzībā.

Pēc tam savu sāncensi viņa bija nonāvējusi ar saindētām drēbēm. Par šo noziegumu sašutušie korintieši izrāva bērnus no tempļa un nomētāja ar akmeņiem.

Par šo pārkāpumu dievi uzsūtīja pilsētai briesmīgu sērgu, kura pie­metās visiem Korintas bērniem. Kopš tā laika bija aizplūduši piecpadsmit gadsimti un slepkavu pēcteči noraidīja no sevis visu vainu par noziegumu. Bērnu nāves dienā katru gadu tika svinēti svētki, kad visi bērni pār grēka izpirkšanas zīmi valkāja melnas drēbes un bija spiesti ļaut nogriezt sev matus. Tāpēc bija saprotams, ar kādu saspringtību korintieši gaidīja šīs dzejas priekšnesumu.

Bet tā kā teātris, kas bija mazāks nekā cirks un stadions, ietvēra tikai divdesmit tūkstošus cilvēku un nevarēja uzņemt visus ziņkārīgos, tad diž­ciltīgākajiem korintiešiem izdalīja ziloņkaula tāfelītes ar skaitļiem, kuri atbilda uz sēžamajiem pakāpieniem ieskrāpētiem numuriem.

Uzraugi uzmanīgi skatījās uz to, lai neviens neieņemtu viņam nepie­mērotu vietu, un, lai gan ārā drūzmējās milzīgs pūlis, viss noritēja bez traucējumiem.

Lai skatītājus saudzētu no karstās maija saules, pār teātri bija izplests milzīgs velārijs, bet, neskatoties uz to, karstums bija tik liels, ka daudzi jaunie ļaudis rokā turēja pāva spalvu vēdekļus, ar kuriem vēdināja svaigo gaisu uz purpura spilveniem gulošajām sievietēm.

Viņu vidū atradās arī Akte, kas, bez šaubām, neuzdrošinājās rotāties ar abiem uzvaras vainagiem, kurus viņai bija dāvinājis triumfators, bet tumšajos matos viņa bija iespraudusi abas zelta lapas, kuras viņai bija atnesis balodis.

Tuvojās izrādes stunda, un klātesošie bija pilni gaidu un spraiguma. Pēkšņi atskanēja pērkona spēriens un reizē sāka pilēt lietus, kas atsvai­dzināja skatītājus un attīrīja gaisu, piepildīdams to ar smaržām. Atskanēja skaļa piekrišana, jo pērkonu radīja divi vīri, kuri aiz skatuves ļāva ripot akmeņiem bronzas mucā un kuri tā paziņoja par izrādes sākumu. Tāpat mākslīgs bija arī lietus no smaržīgiem ūdeņiem un Sicīlijas safrāna.

Tagad uz skatuves parādījās Lūcijs ar liru rokā. Blakus viņam pa kreisi stāvēja aktieris Pariss, kam ar kustībām bija jāparāda dziesmas darbība.

Tālāk aizmugurē stāvēja koris ar kora vadītāju. Koris bija papildi­nāts ar flautas spēlētāju un otru aktieri.

Jau no pirmajām skaņām, kurām lika atskanēt romietis, visi ierau­dzīja, ka te bija darīšana ar izveicīgu un ievingrinājušos dziedātāju, jo viņš neuzsāka vis tēmu, bet gan priekšspēli, kur iezīmējās balss, kāda nebija dzirdēta kopš Timoteja laikiem, un, pabeidzis viegli un droši šo priekšspēli, viņš iesāka ar pašu darbību, ko pēc vecas teikas bija veikli apstrādājis ķeizars Nerons.