Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

VII

Arī šīs apreibinošās uzvaras priekā ķeizars neaizmirsa Akti. Jaunā grieķiete vēl nebija atguvusies no baiļu pārsteiguma, kādas viņā sacēla mīļotā vārds un stāvoklis, kad viņai jau tuvojās divi Liburnijas vergi un godbijības pilni Nerona vārdā lūdza viņiem sekot. Pilnīgi pazaudējusi gri­basspēku un nenojauzdama, kurp viņu vedīs, Akte paklausīja, nedomā­dama pat pajautāt, tik ļoti viņu bija sagrābušas bailes, ka viņa tagad skaitījās tā cilvēka mīļākā, kura vārdu viņa vienmēr bija dzirdējusi izru­nājam tikai ar šausmām.

Pie Kapitolija kājām, starp tabulāriju un Konkordijas templi, viņu gaidīja sešu ēģiptiešu vergu nestās nestuves. Pusmēnesveidīgie sudraba vairogi mirdzēja uz vīriešu krūtīm, tā paša metāla riņķi greznoja rokas \ un kājas. Blakus nestuvēm stāvēja Sabīne, kuru triumfu laikā viņa bija pazaudējusi no acīm un kura tagad parādījās īstā laikā, lai atmodinātu visas atmiņas.

Akte iekāpa nestuvēs, piekļāvās spilveniem, un tagad, blakus soļo­jošās Sabīnes vadīta, kas ar lielu pāva spalvu vēdekli dāvāja savai pavēlniecei ēnu, viņa gāja uz palatīnu.

Varbūt trīssimt soļus nesēji ar nestuvēm gāja atpakaļ pa Svēto Ceļu, kuru Akte bija nogājusi Cēzara pavadībā, tad pagāja dažus pakāpienus starp Fēba un Jupitera tempļiem, kuri veda uz palatīnu, un, nosoļojuši vēl kādu gabalu pa krāšņo augstienes līdzenumu, kurš vainagoja šo kalnu, beidzot piestāja pie Jūturnas strūklakām, mazas, vientuļi stāvošas mājas sliekšņa priekšā.

Tūlīt abi liburnieši pacēla uz abām nestuvju pusēm purpura segām pārklātās kājminas, lai sievietei, ko ķeizars viņiem nolicis par pavēlnieci, ne ar vienu mājienu nevajadzētu apzīmēt pusi, uz kuru viņa vēlas izkāpt.

Akti gaidīja, jo durvis pašas no sevis atvērās un atkal noslēdzās pēc-' viņas, bez kā viņa redzētu, kas to darīja.

Tagad Sabīne palika pie viņas, un tā kā viņa domāja, ka pavēlniece pēc tik gara un nogurdinoša ceļa ilgojas pēc peldes, viņa aizveda to uz apoditēriju, kā ar grieķu vārdu apzīmēja telpas, kur mēdza izģērbties.

Bet kad Akte tur nonāca, viņa bija galīgi nogurusi un satriekta par savādo likteni, kas viņu bija nolicis blakus pasaules kungam. Viņa noslīga uz sola, kurš stiepās visapkārt istabai, un ar zīmi pamāja Sabīnei, lai tā uzgaida. Bet tiklīdz viņa bija iegrimusi grūtsirdīgās domās, maiga, svinīga mūzika atskanēja tā, ka Akte nezināja, no kurienes tā nāca. .

Muzikanti tomēr bija tā novietoti, ka melodijas pildīja visu māju. Bez šaubām, Nerons, kas ceļā vairākas reizes bija novērojis noslēpumaino me­lodiju iespaidu uz jauno grieķieti, gribēja tādā veidā izklaidēt Aktes at­miņas, kurām viņš negribēja dot nekādu varu par viņu.

Un ja tas tiešām bija viņa nolūks, tad Nerons nebija vīlies, jo tiklīdz pirmie akordi bija sasnieguši meitenes ausis, tā viņa pacēla galvu, un asa­ras, kas nupat plūda no viņas acīm, izžuva. Tikai pēdējā asara trīcēja acu skropstā kā rasas piliens puķes putekšņos, bet cik ātri saules staros zūd rasa, tā skatiena ugunī, kura nupat sāka kvēlot, pazuda asara. Bālajās lūpās parādījās rožains mirdzums un tās atvērās kā smaidam vai skūps­tam.

Sabīne tuvojās pavēlniecei, kas tagad vairs neliedzās, bet gan pati sāka novilkt drēbes. Apģērbi cits pēc cita nokrita pie kājām, līdz viņa stāvēja pavisam kaila, tik pilnīgā jaunavības skaistumā kaunīgi sarkdama kā Venera, ka pat verdzene bija sajūsmināta.

Kad Akte, lai pārietu otrā telpā, uzlika roku uz Sabīnes kailā pleca, viņa sajuta, ka pēkšņas trīsas izskrēja pa tās miesu un meitenes vaigi nokrāsojās piepešā sārtumā.

Akte apstājās. Viņa baidījās, ka būs sakaitinājusi verdzeni, bet tā uz­minēja vilcināšanās iemeslu, satvēra roku, kas bija nosligusi, uzlika atkal uz pleca un aizvadīja pavēlniecei tepidārijā.

Tā bija liela četrstūraina telpa, kuras vidū bļodā kā ezerā pludoja remdenais ūdens. Jaunas verdzenes, galvu vainagojušas ar rozēm, nar­cisēm un jūras rozēm, rotaļājās ūdenī. Taču tiklīdz viņas ieraudzīja Akti, tūlīt piebīdīja ar ziloņkaulu un perlamutru izgreznoto gliemežvāku pie bļodas malas tuvāk Aktei. Pārsteigumi sekoja cits citam tādā ātrumā, ka Akte sevi iedomājās sapnī. Viņa ieņēma vietu grēcīgajā barkā un nā­kamajā acumirklī, līdzīgi kādai galminieku aplenktai Venerai, atradās ba­seina vidū.

Atkal atskanēja noslēpumainā mūzika, par kuru viņa bija tik sajūs­mināta, un najādu balsis piebalsojās glaimīgajām skaņām. Dziedādamas un rokas izplezdamas, viņas lūdza Akti nokāpt pie viņām.

Tādas rotaļas viļņos jaunajai grieķietei bija pazīstamas. Tūkstošreiz viņa bija ar savām biedrenēm peldējusi pāri Korintas līcim, un tāpēc bez vilcināšanās metās klusajā, smaržīgajā ūdenī, kur verdzenes viņu saņēma kā karalieni.

Jaunās meitenes bija izvēlētas no visskaistākajām. Dažas no viņām bija no Kaukāza, citas no Gallijas, dažas no Indijas, viena no Spānijas,

taču Akte starp viņam izskatījās kā dieviete. Bet kā sirēnas izkustējusies pa ūdeni un ar čūskas grāciju ienirusi, viņa ievēroja, ka viņas ūdens galmā nav Sabīnes. Meklēdama viņa skatījās pēc tās un ieraudzīja to notupušis vienā stūri, seju apslēptu drēbēs. Sirsnīgi jokodama kā bērns, viņa sauca verdzeni.

Sabīne notrīsēja un ļāva nokrist mētelim. Smiedamās un ar savādi zobgalīgu uzsvaru meitenes sāka saukt Sabīni: viņas izcēla vēderus no ūdens un ar žestiem lūdza verdzeni viņām piebiedroties. Vienu brīdi li­kās, ka Sabīne grib paklausīt. Viņu sagrāba kāds savāds saviļņojums, vi­ņas acis dega, seja kvēloja un asaras plūda, lai uz karstiem vaigiem tūlīt izžūtu. :

Bet tai vietā, lai izpildītu savu vēlēšanos, kas viņu pilnīgi piepildīja, Sabīne pēkšņi steidzās uz durvīm, it kā gribētu glābties no šīs burvības. Taču viņa nebija diezgan žigla, lai Akte nepagūtu izkāpt no ūdens un nostāties viņai ceļā, kamēr pārējās verdzenes atkal sāka skaļi smieties.

Sabīne likās zaudējusi samaņu. Viņas ceļi trīcēja, pār pieri tecēja auksti sviedri, viņa nobālēja, un tā kā Akte baidījās, ka Sabīne varētu nokrist, tad viņa izplēta rokas un pievilka to sev pie kailām krūtīm. Taču tūlīt, vieglās sāpēs iekliegdamās, viņa atgrūda verdzeni nost. Negantā uz­budinājumā, kāds viņu bija sagrābis, Sabīne pietuvināja muti pavēlnieces plecam un iekoda tajā. Tad, izbijusies par pašas darbu, viņa izbēga no istabas.

Kad Akte iekliedzās, piesteidzās verdzenes un ielenca pavēlnieci. Bet viņa baidījās, lai Sabīne netiktu sodīta, un tāpēc apspieda sāpes. Noslau­cīdama divus asins pilienus, kuri ritēja pār viņas krūtīm kā šķidrs korallis, viņa pūlējās smaidīt. Vispār atgadījums bija pārāk nenozīmīgs, lai tas varētu izraisīt Aktē kaut ko vairāk par izbrīnu. Viņa iegāja blakusistabā, kur gribēja pabeigt peldi.

Tā bija maza, apaļa zāle, gar kuras sienām bija pakāpieni, kuri veda šaurās nišās, kurās savukārt atradās sēdekļi. No bļodas ar karsto ūdeni cēlās biezi tvaiki, līdzīgi tiem, ar kādiem rītos migla pārklāj jūru. Bet šie tvaiki tika vēl sakarsēti no krāsns, kuras kvēle gāja pa caurulēm, kas aptvēra kaldāriju kā ar kvēlojošām rokām un stiepās gar mūri kā efejas.

Kad Akte, kas šo mazgāšanās veidu nepazina, jo to lietoja tikai Ķo- mā, iegāja telpā, viņu ietina tādi karstu tvaiku mākoņi, ka viņa baidījās noslāpt. Viņa izpleta rokas un gribēja saukt palīgā, bet pār lūpām iz­lauzās tikai aprautas skaņas. Tad viņa mēģināja atkal sasniegt durvis, bet verdzeņu rokas to saturēja.