Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

Bet Akte jutās tuvu ģībonim un tikai ar žestiem varēja norādīt, ka viņa slāpst. Tūlīt viena no meitenēm parāva zelta ķēdi. Griestos atvērās lūka, tā ka pa šķirbu varēja ieplūst svaiga āra gaisa straume.

Tas Akti atdzīvināja, viņa juta, kā plaušas izpletās, viņu pārņēma patīkams gurdums, un viņa ļāva sevi aizvest uz sēdekli. Viņa jau sajuta sevī spēku izturēt šo kvēli, kura likās strāvoja viņas dzīslās asiņu vietā.

Kad tvaiki atkal kļuva karsti un biezi, vajadzēja otrreiz ielaist svaigo gaisu un līdz ar svaigo gaisu mazgātājas guva tādu labsajūtu, ka jaunā grieķiete beidzot saprata, kāpēc romiešu dāmas tā varēja jūsmot par pirti, kuru viņa līdz šim nepazina un būtu uzskatījusi par mocību. Beidzot tvaiki atkal kļuva tikpat karsti kā iepriekš, tacu šoreiz nesagādāja nekādu atvieglojumu, un kad atkal tuvojās ģībonis, Aktei klāt pienāca divas ver­dzenes un ietina viņas ķermeni audeklā. Viņas pacēla pusnesamaņa gulošo un aiznesa gultā kādā kambarī, kur bija parastā temperatūra.

Te sākās Aktei jauna, tikpat dīvaina, bet ne tik pārsteidzoša un sā­pīga rīkošanās kā kaldārijā. Viņu masēja pēc tās krāšņās paražas, kuru romieši bija piesavinājušies no austrumniekiem un saglabājuši līdz pat mūsdienām. Divas jaunas verdzenes, kas tieši šim darbam bija skolotas, sāka spaidīt un mīcīt viņas locekļus, līdz tie bija kļuvuši mīksti un lokani. Tad verdzenes izstiepa citu pēc citas, neizraisot ne mazākās sāpes, viņas locītavas, uzlēja eļļu un smaržas no degunradža ragiem, beidzot izberza visu miesu ar smalko ēģiptiešu nātru drānu un gulbju dūnu spalvām.

Nekā nerunādama un nedomādama, saldā nogurumā aizvērusi acis, Akte gulēja sapņu valgos, kuri viņai tagad ļāva baudīt nekad līdz šim nesajustu dzīves pilnību. Krūtis viņai šķita i/.plctušās un likās, it kā ar katru elpas vilcienu pa porām strāvo jauni spēki. Šis miesas iespaids bija tik varens, ka izdzēsa ne tikai visas atmiņas, bet arī domas par tagadni ar visām sāpēm. 13*

Tādā stāvoklī likās neiespējami, ka varētu pastāvēt nelaime. Dzī­vošana skaistai meitenei šķita virkne saldu, aizraujošu jutekļu uz­budinājumu, kuri netveramā veidā parādījās pie plašā, brīnišķā ap­vāršņa.

Bet šajā magnētiskajā pusmiegā, šai beziedomu sevis aizsapņošanā Akte pēkšņi dzirdēja atveramies istabas durvis. Taču tagadējā stāvoklī, kad viņai katra kustība šķita par smagu, viņa nemaz nepagriezās, jo do­māja, ka tā ir kāda verdzene. Ar puspievērtiem plakstiņiem viņa palika guļam un klausījās tuvojošos soļos, bet dīvaini: jo tuvāk tie nāca, jo vairāk tie vilcinājās.

Spēcīgi saņēmusies, Akte pacēla galvu un lūkojās uz to vietu, no kurienes nāca soļu troksnis. Tad viņa ieraudzīja, kā sieviete, ietinusies romiešu matronas tērpā un no galvas līdz kājām plīvura apņemta, majes­tātiski tuvojās viņai. Gultas priekšā parādība apstājās, un jaunā meitene sajuta uz sevi vērstus caururbjoši pētošus skatienus, kuru priekšā nekas nevarēja paslēpties.

Nepazīstamā tā viņu uzlūkoja kādu mirkli, bet tad balsī, kuras skaņas griezās Aktes krūtīs kā asmenis, iesāka:

— Tu esi jaunā korintiete, kas atstāja tēvu un dzimteni, lai sekotu ķeizaram?

Šie vārdi ietvēra visu: visu Aktes dzīvi, viņas laimi un izmisumu, pa­gātni un nākotni, un pēkšņa atmiņu straume nolija pār viņu. Viņas bēr­nība pie Pirenes avota ar puķēm apaugušos krastos, tēva izmisums, kad viņš otrā rītā velti sauca viņas vārdu, ienākšana Romā, kur atklājās noslē­pums, kādā bija viņu ietinis ķeizars mīļākais. Tas viss iznira no plīvura, ko šī sieviete ar nejūtīgu sirdi bija atrāvusi vaļā. Akte izgrūda kliedzienu un, seju rokās paslēpusi, iesaucās:

— O, jā, jā, es esmu tā nelaimīgā!

Pēc šā jautājuma un atbildes sekoja acumirkļa klusums. Akte neuz­drošinājās pacelt acis, jo viņa vēl arvien juta sev pievērstu nepazīstamās caururbjošo skatienu, bet tā satvēra Aktes rokas un atvilka no sejas. Un lai cik auksts un atstumjošs bija šis pieskāriens, taču jaunā grieķiete juta rnaigu spiedienu, kurš lika pazust viņas bailēm. Viņa pacēla asaru pēr- ļotās skropstas. Sieviete vēl arvien skatījās uz viņu.

— Klausies, — tādā pat daiļskanīgā balsī, tikai mīkstākā nekā pir­moreiz, viņa teica, — liktenis ir ļoti untumains! Dažreiz tas nodod bērna rokās valsts labklājību un postu. Acīmredzot tevi pavada nevis dusmas, bet gan labvēlība!

— O, — iesaucās Akte, — esmu grēkojusi tikai mīlēdama. Mana sirds nepazīst nevienu zemo jūtu, un ja es pati nevarētu būt laimīga, tad gribētu redzēt vismaz laimīgus cilvēkus. Bet es esmu tik viena, vāja un nevarīga. Rādi, ko es varu darīt, un es darīšu!

— Vispirms: vai tu pazīsti to, ar kuru saistīji savu likteni?

— Tikai kopš šīs dienas rīta es zinu, ka Lūcijs un Nerons ir viena un tā pati persona, ka mans mīļākais ir ķeizars. Viņa skaistums, viņa izveicība, viņa balss daiļskaniba pavedināja mani, vecās Grieķijas meiteni. Es sekoju spēļu uzvarētājam, es nenojautu, ka viņš ir pasaules pavēlnieks!

— Un tagad, — ar stingru skatienu un drebošā balsī nepazīstamā atguva valodu, — tagad tu zini, ka tas ir Nerons. Bet vai tu arī zini, ko tas nozīmē?

— Mani mācīja viņu godāt kā Dievu, - atbildēja Akte.

— Tad labi. Bet es gribu tev teikt, kas viņš ir patiesībā, jo vajadzīgs, lai mīļākā pazīst mīļāko, verdzene - savu kungu!

— Kas man būs jādzird! — murmināja jaunā meitene.

— Lūcijs stāvēja tālu no troņa. Viņš tam tuvojās ar precibām un uzkāpa tajā ar noziegumu!

— Kuru viņš pats neizdarīja!

— Bet viņš guva, ko bija iecerējis, — vēsi atbildēja nepazīstamā. — Vētra, kas nogāza koku, saudzēja atvases. Bet dēlam drīz vien bija jāseko tēvam. B itāniks sekoja Klaudijam, un tādā gadījumā Nerons noteikti bija slepkava.

— Kas drīkst to apgalvot? Kas var šo šausmīgo apsūdzību celt pret viņu?

— Tu šaubies, meitenīt? Vai tu gribi zināt, kā tas viss notika? Es tev to pateikšu. Kad Nerons kādudien spēlējās ar saviem biedriem bla­kusistabā, kurā pusdienoja Agripinas galms, viņš pavēlēja Britānikam, kas atradās spēlētāju vidū, ieiet zālē un nodzied kaut ko viesiem priekšā. Viņš domāja, ka bērns nobīsies un tiks viesu izzobots, bet Britāniks pa­klausīja. Baltā tērpā viņš iegāja triklīnijā. Bāls un bēdīgs, asaru apslā­pētajā balsī, viņš iesāka dziedāt dziru vidū Ennija vārdus, kurus dzejnieks liek Aslianaksam mutē: ,,0, mans tēvs, mana tēvija! Tu, Priama nams, lepnā pils, templis skanīgām ejām un sienām, kas mirdzat zeltā un zi­loņkaulā! Es redzu jūs sabrūkam barbaru rokās, es redzu jūs topam sprē­gājošai liesmai par laupījumu!"

Un, lūk, noklusa dzīrojošo smiekli, viņi sāka raudāt, un lai cik iz­laidīgi viņi arī bija, viņi klusēja bērna nevainības un sāpju priekšā! Bet tas teica visu par Britāniku. Toreiz Romas cietumos par saviem nozie­gumiem mocījās slavenā zāļu pagatavotāja. Nerons lika atnākt tribūnam Pollionam Jūlijam, kam bija jāapsargā šī sieviete, jo viņš kā ķeizars vēl baidījās runāt ar šo sievu. Nākamajā rītā Pollions Jūlijs atnesa nāves zā­les, kuras Britānika audzinātājs ielēja viņa biķerī. Bet vai nu slepkava sajuta bailes vai līdzjūtību, vai arī kas cits viņu atturēja no nozieguma, bet deva nebija nāvīga. Tad ķeizars Nerons - vai dzirdi? Dievišķais Nerons lika atnākt nāves zāļu pagatavotājai savā pilī, savā istabā, un mā­jas dieviem veltītā altāra priekšā izgatavot nāves zāles. Tās tūlīt izmē­ģināja pie āža, bet tas vēl nodzīvoja piecas stundas. Tad lika tās vēl ilgāk vārīt un iedeva kuilim, kurš bija beigts uz vietas.