Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

Ezera krastā Spors iekāpa barkā un ar zīmi uzaicināja Akti viņam sekot. Tad viņš atraisīja purpura buras, un laiva kā burvības dzīta slīdēja pa ūdeni, kurā atspīdēja Indijas okeāna retāko zivju zvīņas. Aktes ska­tiens vērsās uz vergu, un viņa atkal brīnījās par lielo līdzību, kāda bija māsai un brālim. Nolaistām acīm Spors sēdēja viņai iepretī, viņš likās bijās no savas agrākās viesmīlīgās saimnieces un mēmi vadīja laiviņu. Ak­te pati pārtrauca klusumu.

— Sabīne man teica, ka tu esot palicis Korintā, — viņa sacīja. — Tātad viņa mani mānīja?

— Sabīne runāja patiesību, — atbildēja vergs. — Bet es nepaliku ilgi tālu no Lūcija. Kāds burukuģis gāja uz Kalabriju, un es to izmantoju, un tā kā tas iegriezās Brundīzijā, es gāju pa Via Apia un Romā nokļuvu tai pašā laikā kā ķeizars, lai gan izbraucu divas dienas vēlāk.

— Sabīne, droši vien, bija laimīga, tevi ieraudzījusi, jo jūs tiešām viens otru maigi mīlat?

— Jā, tiešām, jo mēs esam ne tikai brālis un māsa, mēs esam dvīņi.

— Tad saki Sabīnei, ka es ar viņu gribu runāt, un lai viņa rīt atnāk!

— Sabīne vairs nav Romā, — atbildēja Spors.

— Un kāpēc viņa to atstāja?

— Tā gribēja dievišķais Cēzars.

— Kurp viņa aizgāja?

— Es nezinu.

Lai cik bijīgi arī skanēja verga balss, taēu tur bija dzirdama skaidra vilcināšanās un acīmredzamas bailes atbildēt uz tālākiem Aktes jautā­jumiem.

Ari barka patlaban piestāja pie krasta, un kad Spors to bija pievilcis un Akte izkāpusi ārā, abi turpināja ceļu. Atkal jaunā grieķiete klusēdama sekoja savam vadonim, bet šoreiz soļodama ātrāk, jo nupat viņi iekļuva pīniju un sikomoru mežā, kura zari nakti darīja tik tumšu, ka Akte, baiļu pārņemta, cieši piekļāvās savam pavadonim. Un tiešām, laiku pa laikam atskanēja žēlabainas skaņas, kuras likās izrāvās no zemes, līdz pavisam skaidri kļuva sadzirdami sāpju kliedzieni. Jaunā meitene nodrebēja un, uzlikusi roku uz Spora pleca, jautāja:

— Kas tas bija?

— Nekas, — vergs atbildēja.

— Bet es domāju, ka tomēr dzirdēju… — Akte turpināja.

— Kādu nopūtu? Jā, mēs taču ejam garām cietumam.

— Un kas par gūstekņiem tur atrodas?

— Kristīgie, kurus glabā cirkam.

Ātriem soļiem Akte gāja tālāk, jo, iedama garām kādam cietuma lo­gam, viņa tiešām izdzirda sāpīgas, žēlabainas skaņas, un lai gan par kristī­gajiem, ja kādreiz gadījās par tiem runa, runāja kā par dumpinieku un bezdievju sektu, kura nodevās visām izlaidībām un noziegumiem, taču viņa sajuta sāpīgu līdzjūtību, kādu vienmēr jūt pret tiem, kam jāmirst briesmīgā nāvē. Viņa steidzās drīzāk tikt ārā no šausmīgā meža un, kad sasniedza malu, sev priekšā ieraudzīja gaiši apgaismotu pili. Gaismas un mūzikas, kas sekoja pēc vaidiem, apmierināta, Akte iegāja vestibilā dro­šāk nekā jebkad.

Bet te uz mirkli viņa palika stāvam kā apburta. Nekad savos bērnības sapņos par feju valstībā viņa nebija iedomājusies tādu greznību. Bronzā, zeltā un dārgakmeņos mirdzošā zāle bija tik plaša, ka to apņēma trīs­kārtīgas pilāru rindas, izveidodamas tūkstoš soļus garu telpu, un tik augs­tu, ka tās vidū pacēlās simtdivdesmit pēdas augsta Cenodora statuja, at­tēlodama ķeizaru stāvus kā dievu. Drebēdama Akte soļoja tam garām. Kāda briesmīga vara piederēja šim cilvēkam, kura rīcībā pastaigām atra­dās dārzi, kas līdzīgi mežiem, un dīķi, kas līdzīgi ezeriem, un kurš sevis izklaidēšanai meta tīģeru un lauvu priekšā cietumniekus! Šai pilī visi cil­vēcīgās dzīves likumi tika izlietoti ačgārni. Pietika ar šā cilvēka vienu kustību, vienu mājienu, skatienu, un viss bija noticis: atsevišķs cilvēks, ģimene, jā, vesela tauta pazuda no zemes virsas, un ne mazākā dvesma nepretojās šai gribai, nedzirdēja citu skaņu kā vien mirstošo nāves brē­cienu, daba nepārtrauca savu gājienu, saule neaptumšojās, zibens nespē­ra, lai paziņotu, ka pār cilvēci plešas debesis un pār ķeizaru augstāk stāv dievi.

Dziļu, briesmīgu baiļu pārņemta, Akte kāpa augšā pa kāpnēm, kuras veda uz Lūcija istabu, un bailes kļuva tik stipras, ka viņa, kad pienāca pie durvīm un Spors tās gribēja atslēgt, uzlika vienu roku tam uz pleca un otru spieda uz sirds, kuras spēcīgie sitieni draudēja viņu noslāpēt. Nostāvējusi tā vienu mirklīti, viņa pamāja Sporām, ka viņš var attaisīt durvis.

Vergs paklausīja, un istabas dibenā viņa pamanīja Lūciju, kas, ģērbies vienkāršā, baltā tunikā ar olīvu vainagu galvā, pusguļus sēdēja uz dīvāna. Tūlīt viņai pazuda visas bēdīgās atmiņas. Viņa bija gaidījusi, ka šis cilvēks būs kaut kā mainījies, kopš viņa uzzināja, ka tas ir pasaules kungs, bet ar vienu vienīgu skatienu viņa paziņa Lūciju: skaisto, jauno vīrieti ar zel­taino bārdu. Viņa to bija ievedusi sava tēva mājā. Viņa atkal atrada olim­pisko uzvarētāju. Ķeizars bija pazudis. Viņa gribēja steigties pie viņa, bet pusceļā locekļi atteicās paklausīt, viņa nokrita ceļos, un izplētuši rokas pretim mīļākajam, tik tikko sadzirdami murmināja:

— Lūcijs… vienmēr Lūcijs… vai ne?

— Jā, jā, mana skaistā korintiete, esi mierīga, — maigi atbildēja ķei­zars un pamāja tuvoties viņam. — Vienmēr Lūcijs! Jā, vai nav tiesa, ar šo vārdu tu mani iemīlēji, bet nevis manas valsts, mana kroņa dēļ, kā visi citi, kas mani aplenc? Nāc, mana Akte! Celies! Lai visa pasaule gul man pie kājām, bet tevi es gribu slēgt savās rokās!

— O, es to zināju! — krizdama pie miļākā krūtīm, iesaucās Akte. — Es zināju, ka viņi melo, apgalvodami, ka Lūcijs ir ļaundaris!

— Ļaundaris? Un kas tev to teica?

— Nē, nē, — atbildēja Akte. — Atvaino! Domā taču, ka lauva, ku­ram tu līdzinies ar savu augstsirdību un spēku un kurš tāpat ir karalis starp zvēriem, kā tu esi ķeizars cilvēkiem, domā, ka tas ir šausmīgs, jo viņš, kas nepazīst savu spēku, nonāvē, kur viņš varbūt gribēja būt tikai maigs. O, tu, mans lauva, saudzē savu gāceli!

— Nebaidies ne no kā, Akte, — smaidīdams atbildēja Cēzars. — Lauva atceras, ka viņam ir zobi un nagi tikai pret tiem, kas grib viņu apkarot. Bet pie tavām kājām viņš kļausies kā jērs.

— Es nebaidos no Lūcija. Man viņš ir viesis un mīļākais, kas aizveda mani no dzimtenes un tēva un kas ar savu mīlu man atvietos šķīstumu, ko es zaudēju. Bet no kā es baidos, — viņa vilcinājās, līdz Lūcijs viņai pamāja turpināt, — tas ir ķeizars, kas atgrūda Oktāviju, tas ir Nerons, nākamais Pompeju vīrs!..

— Tu esi redzējusi manu māti! — pieceldamies un Akti asi uzlū­kodams, iesaucās Lūcijs. — Tu esi redzējusi manu māti!

— Jā, — notrīcēdama atbildēja jaunā meitene.

— Un viņa tev teica, ka es esmu šausmīgs? — Nerons rūgti tur­pināja. — Ka apskaudams es nožņaudzu, vai ne? Ka Jupiters man ir devis tikai iznīcinošo zibeni! Viņa tev stāstīja par Oktāviju, kuru viņa apsargā un kuru es ienīstu, un no kuras es tikai ar grūtībām atbrīvojos, kuras neauglīgā mīla man vienmēr bija tikai nepatīkama mīlināšanās! Ak, kā viņa maldās, cik ļoti man dara pāri, ja domā, ka ar lūgšanām un draudiem var kaut ko panākt pie manis! Šo sievieti, pēdējo no nolādētās cilts, es gribēju aizmirst, bet tomēr viņu atkal ir jāatceras!

Tiklīdz Lūcijs paguva izteikt šos vārdus, viņš sabijās, kādu iespaidu tie bija atstājuši uz Akti. Viņa bija atslīgusi uz dīvāna spilvenos, nobālusi koda lūpās, asaru pilnām acīm, drebēdama dusmu priekšā, kuru pirmo izvirdumu viņa nupat piedzīvoja. Tiešām — balss, kura ar savu maigumu lika ietrīsēties visām sirds šķiedriņām, skanēja briesmīgi un draudīgi, un acis, kurās viņa lasīja mīlu, sprēgāja drausmīgus zibeņus, kuru priekšā - Roma aizklāja seju.