Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

Pa to laiku Lokusta sāka savu buršanās darbu. Apslacījusi visu māju ar Avernas ezera ūdeni, viņa iekūra uguni no ciprešu un sikomoru za­riem, kuri bija auguši uz kapiem, un iemeta tajā rupuča asinis apmērcētās pūces spalvas un Jolkā un Ibērijā plūktās ārstnieciskās zāles.

Pēc tam nometās uguns priekšā un murmināja nesaprotamus vārdus. Kad uguns sāka dzist, viņa lūkojās apkārt, it kā kaut ko meklēdama, ko nevarēja tik drīz atrast. Bet tūlīt viņa asi iesvilpās, un čūska pacēla galvu. Drīz vien atskanēja arī otrais svilpiens, un rāpulis lēnām atritinājās. Pie trešā svilpiena, it kā paklausīdama pretīgajam spaidam, čūska lēnām, it kā baidīdamās, rāpoja uz pavēlnieces pusi. Bet Lokusta viņu satvēra pie kakla un galvu tuvināja ugunij tā, ka zvēra ķermenis tūlīt aptinās burvei ap roku un ļāva saklausīt vieglu sāpju svilpienu. Bet zvērs tika bīdīts tuvāk un tuvāk ugunij, līdz rīkle pārklājās ar baltām putām. Trīs, četri šīs indes pilieni nokrita pelnos, un Lokusta vairāk arī neko negribēja. Viņa palaida rāpuli brīvībā. Tas ātri aizbēga, un tīdamies ap kāda skeleta kāju, ielīda tā krūšukurvī, kur kādu laiku vēl bija redzams caur ribām lokāmies sāpēs.

Bet Lokusta salasīja pelnus un kvēlojošās ogles azbesta audumā, sat­vēra valgu, kurš bija apsiets melnajai aitai ap kaklu, un, tā kā acīm­redzami bija galā ar sagatavošanos, kuru bija jāizdara mājā, pagriezās pret Neronu, kas nekustīgs kā statuja bija noskatījies burves izdarībās. Viņa apjautājās, vai vēl arvien viņam ir nolūks pavadīt viņu uz Eskvilinu. Viņš pamāja, un kad viņa izgāja ārā, Nerons sekoja.

Bet mirklī, kad viņš gribēja aizslēgt durvis, tas izdzirda kādu balsi tik sāpīgi lūdzam pēc līdzcietības, ka, dziļi aizkustināts, apturēja Lokustu. Bet viņa atbildēja, ka mazākā vilcināšanās padarīs burvību nevarīgu. Ja ķeizars neseko viņai tūlīt, viņai jāiet vai nu vienai, vai garu izsaukšana jāatliek uz rītdienu.

Tad Nerons strauji aiztaisīja durvis un sekoja sievietei, kuras noslē­pumi viņam vispār nebija sveši. Viņš jau pat varēja iedomāties, kāda nozīme bija šai šausmīgajai galvai. Tā bija līdz kakalam ierakta bērna galva, ko Lokusta nolēma bada nāvei vilinošo ēdienu priekšā, lai pēc nabaga būtnes nāves no viņa kaulu smadzenēm, kā arī no niknuma pilnās sirds varētu pagatavot to mīlas dzērienu, par kuru bagātie Romas uz­dzīvotāji vai ķeizara mīļākās brīžiem maksāja tādu naudu, ka par to va­rēja nopirkt veselu provinci.

Nerons un Lokusta kā ēnas slīdēja pa līkumotajām Velabrijas ielām, tad strauji un mēmi nozuda aiz lielā cirka mūra un sasniedza Eskvilina pakāji. Šai bridi aiz kalna parādījās pirmā ceturkšņa mēness, un tagad uz zilās debess fona izcēlās neskaitāmie krusti, uz kuriem karājās zagļu, slepkavu un kristīgo ķermeņi, kas visi te saņēma vienādu sodu. Sākumā ķeizars domāja, ka burvei būs darīšana ar kādu no šiem līķiem, bet viņa, nekur neapstādamās, soļoja garām krustiem, tad ar zīmi ķeizaram pa­skaidroja, ka viņš var gaidīt. Viņa nometās zemē pie kāda kapa paugura un kā hiēna ar nagiem sāka rakt bedri. Tā izraktajā caurumā viņa ielika līdzpaņemtos pelnus, kuri vējā uzliesmoja.

Tad viņa sagrāba melno aitu, ko bija atvedusi šim nolūkam, un ar zobiem pārkoda kakla artēriju, tā ka plūstošās asinis nodzēsa pēdējās pelnu dzirkstis.

Tai pašā mirklī mēness aizplīvurojās, it kā negribēdams ilgāk noska­tīties šīs šausmas, bet, par spīti tumsai, kas tagad pārklāja pauguru, ķei­zars varēja redzēt, kā burves priekšā pacēlās ēna, ar kuru viņa pārmija dažus vārdus.

Tagad viņš atminējās, ka apmēram šajā vietā bija aprakta skavenā burve Kandija, par kuru stāsta Ovidijs un Horācijs un kuru nožņauguši slepkavas. Tāpēc viņš nešaubījās, ka Lokusta patlaban būs runājusi ar šīs samaitātās sievietes garu. Bet ēnas sāka jau atkal krist zemē, no mā­koņiem iznira mēness un Nerons redzēja, kā bāla un dreboša viņam tuvo­jās burve.

— Nu? — viņš jautāja.

— Visa mana māksla būs neauglīga, — murminādama atbildēja Lo­kusta.

— Vai tev nav vairs nāvējošo zāļu?

— Ir gan, bet viņai ir droši pretlīdzekļi.

— Ā, tātad tu jau zini, ko es gribu sodīt? — pārsteigtais Nerons iesaucās.

— Savu māti! — atbildēja burve.

— Labi, — auksti atbildēja ķeizars. — Tad es atradīšu citu līdzekli.

Un abi atkal nokāpa no nolādētā kalna un pazuda tumšās un tukšās

ielās, kuras aizveda uz Velabriju un Palatinu.

Nākamajā rītā ar mīļākā vēstuli Akte tika uzaicināta aizceļot uz Bajē un gaidīt ķeizaru, kas tur kopā ar Agripinu gribēja nosvinēt Minervas svētkus.

Kopš tās nakts piedzīvojuma bija pagājušas astoņas dienas. Pulkstenis rādīja desmit vakarā. Mēness jau bija pacēlies pār apvārsni un iznira aiz Vezuva, kura ēnu viņš zīmēja, un Neapoles krasta. Skaidrā, mirdzošā gaismā spīdēja Pucuoli līcis, kuram pāri kā tumšas līnijas stiepās tilti, kurus bija licis uzbūvēt trešais ķeizars Gajs Kaligula, lai piepildītu astro­loga Trasilla pravietojumus.

Pie krastiem un milzīgā lokā, kas izveidojās no Posipilas līdz Mizenas ragam, redzēja nodziestam, tāpat kā zvaigznes pie debesīm, ugunis pil­sētās, sādžās un jūrmalā izkaisītās pilīs.

Kādu laiku klusumā vēl bija redzamas barkas, kuras, lāpām priekš­galā, slīdēja un ar trīsstūraino buru vai divu airu palīdzību traucās uz Enarijas, Procidas vai Bajē ostām. Bet pēc tam, kad bija nozudusi arī pēdējā, licis gulēja kluss un pamests. Tikai iepretī Hortenzijas dārziem, starp Jūlija Cēzara villu un Bauli pili ūdenī šūpojās dažas pieķēdētas laivas.

Tā pagāja stunda, un nakts kļuva mierīgāka un svinīgāka, jo visi trokšņi bija rimuši, visa dienas kņada izskanējusi. Neviens mākonītis ne­bija redzams pie debesīm, kuras bija skaidras kā jūra. Neviens vilnītis nekrunkoja ūdeni, kurā atspoguļojās debesis.

Mēness, kurš bija turpinājis savu gaitu spīdošā zilumā, likās kādu brīdi apstājās pār līci, it kā gribēdams sevi aplūkot mitrā spogulī. Pēdējās Pucuoli ugunis bija nodzisušās, un tikai bāka Mizenas ragā liesmoja kā lāpa milža rokā.

Bija tā krāšņā Neapoles nakts, kad šī skaistā Grieķijas meita dāvāja vējiem savas apelsīnu smaržas, kamēr viļņi spēlējās pie marmora krūtīm. Laiku pa laikam atskanēja noslēpumaina nopūta, kādas gulošā zeme sūta debesīm, un mierīgā gaisā austrumu apvāršņa pusē pacēlās Vezuva dūmu pilārs, kurš izlikās kā milzīgs alebastra drupu gabals no izpostītās Bā­beles.

Šai mierā un klusumā matroži, kas nogūlās laivās, pēkšņi starp ko­kiem, kuri līdz pusei aizklāja Bauli pili, ieraudzīja degošās lāpas. Viņi dzirdēja krastam tuvojamies gavilējošas balsis. Apelsīnu un lauru koku krūmi, kuri apņēma jūrmalu, pašķīrās, un trokšņodams un gaismas mir­dzuma apstarots, tiem tuvojās gājiens.

Tūlīt lielākā kuģa pavēlnieks lika visnotaļ puķēm izgreznotās trirēmas nolaižamam tiltiņam pārklāt purpura tepiķi un gaidīdams nostājās god­bijīgā, gandrīz vai bailīgā stājā.

Vīrs, kas atradās nākamā gājiena priekšgalā, bija pats ķeizars Nerons. Viņš tuvojās Agripinas pavadībā, un — dīvaina un kopš Britānika nāves nedzirdēta lieta — viņa balstījās uz dēla rokas. Smaidoši un draudzīgi sarunājoties, viņi šķita viena dvēsele un miesa.

Kad gājiens sasniedza trirēmu, tas apstājās, un visa galma priekšā Nerons, kura acīs mirdzēja asaras, spieda māti pie sirds, skūpstīja viņai vaigus un pakausi, it kā viņam būtu ārkārtīgi grūti šķirties no viņas. Bei­dzot viņš palaida viņu vaļā un uzrunāja kuģa vadītāju.