Aleksandrs Dimā (tēvs) - AKTE

Lai cik maigi un daili arī izskanēja šī balss, taču tajā bija jūtama kaut kāda metāliskā pieskaņa, kuru Akte ievēroja pirmo reizi un no kuras viņa bailīgi notrīcēja līdz sirds dziļumiem.

Tāpēc viņa uztvēra šo jautājumu kā pavēli un paklausīja. Bet viņas ķermenis neklausīja viņas gribai, un viņa būtu sabrukusi, ja Lūcijs nebūtu pielēcis klāt un viņu nebūtu atbalstījis. Viņa sajutās mīļotā roku celta kā ērgļa nests balodis, un drebēdama, nesaprazdama savu baiļu iemeslu, ļā­va, ka viņš uznesa to augšā. Viņa klusēja un aizvēra acis, it kā tai būtu jātiek garām bezdibenim.

Taču kad viņa sasniedza klāju, tīrās gaisa vēsmas viņu it kā atdzī­vināja, un tā kā viņa vairs neatradās Lūcija rokās, Akte uzdrošinājās at­vērt acis. Viņa atdusējās tiklā, kura viens gals bija piestiprināts pie masta, bet otrs pie maza pilāra, kurš likās tikai šim nolūkam bija ierīkots. Lūcijs, pret mastu atbalstījies, stāvēja blakus.

Pateicoties labvēlīgajam vējam, kuģis pa nakti bija atstājis Korintu un jau bija izslīdējis starp Zakintas un Kcfalinijas salām. Likās, ka aiz tām lēca saule, un pirmie stari zeltīja kalnu galotnes, kuru rietumu puse bija tīta tumsā. Aktei nebija ne mazākās nojausmas, kur viņa atradās, tāpēc viņa vērsās pie Lūcija un jautāja:

— Vai tā vel ir Grieķija?

— Jā, — viņš atbildēja. — Šī rožu smarža, kas šurp vēsmo, nāk no salām, un arī Zakintas apelsīni mums sūta savus pēdējos sveicienus. Šīs dvīņu māsas nepazīst ziemu, viņas tur gul saules gaismā kā puķu kaviāri? Vai mana mīļā Akte vēlas, lai es uzceltu tur pili?

— Lūcij, — teica Akte, — tu mulsini mani, dodams solijumus, kurus var izpildīt vienīgi Dievs. Kas tad tu esi, un ko tu no manis slēp? Vai tu esi Jupiters, pērkoņgrāvējs? Vai tu baidies, ka es tava mirdzuma priekšā, ja tu ļautu man to redzēt, kā Semele nomirtu vienā mirklī?

— Tu maldies, — smaidīdams atbildēja Lūcijs. — Es esmu tikai na­badzīgs dziedātājs, kam krusttēvs atstāja visu savu mantu ar noteikumu, ka es pieņemu viņa vārdu. Viss mans spēks slēpjas manā mīlā, Akte, un es jūtu, ka tās apgarots, es varētu veikt divpadsmit Hērakla varoņdarbus.

— Tatad tu mani mīli?

— Jā, mana dvēsele!

Un viņš izteica šos vārdus tādā patiesā un pārliecinošā tonī, ka viņa mīļotā pacēla abas rokas pret debesīm, it kā gribēdama tām pateikties pat savu laimi. Šai mirklī viņa aizmirsa visu, kas bija aiz viņas. Sirds­apziņa un pašpārmetumi izzuda no sirds kā tēvija, kas nupat nogrima aiz apvāršņa.

Tā viņi peldēja zem zilām debesīm, kuras atspoguļojās jūrā sešas die­nas. Viņi apzēģelēja Herkulesa kalnus, stūrēja starp Skillas un Haribdas atvariem, iebrauca Tirēnu jūrā, un pēc piecām dienām jau redzēja iznirstam jūrmalā citas pilsētas, līdz beidzot iegriezās jaukajā Neapoles līcī.

Tiklīdz Lūcijs pamanīja pilsētu, viņš lika biremas baltās linu audekla buras apmainīt pret purpura burām un mastu greznot ar lauru vainagu. Bez šaubām, tā bija norunātā zīme, kurai vajadzēja ziņot par gūto uzvaru, jo tiklīdz viņš piestāja krastā, malā sacēlās neaprakstāms saviļņojums un tautas drūzma plūda uz kuģi. Lūcijs izkāpa krastā, matrožu mūzikas ska­ņu un dziedāšanas un pūlā gaviļu apsveikts. Viņu gaidīja ar četriem bal­tiem zirgiem ai/jūgti rati, un, iepriekš uzlicis purpura togu un pārvilcis zelta zvaigznēm nosēto zilo mēteli, viņš iekāpa ratos. Vina pieri rotāja olīvu vainags 110 Oliinpijas, bet rokā tas turēja pitiskos laurus. Tad pil­sētas mūrī izplēsa caurumu, un pa to triumfators kā iekarotājs iebrauca pilsētā.

Visā tālākajā ceļā atkārtojās šie goda pierādījumi. Fondijā pretī iz­nāca sirmgalvis, kura cilts bija tikpat veca kā Roma un kuram pēc Afri- kas kariem piedāvāja daudz goda un tris priestera titulus, un lūdza Lū­ciju piedalīties spēlēs, kuras tika sarīkotas viņam par godu.

Tik izcila vīra piedāvājums atstāja dziļu iespaidu uz Lūcija pavadoni, kas vēl vairāk pavairojās, jo par šo sirmgalvi stāstīja dīvainas lietas. Kādreiz viens no viņa senčiem gribējis pasniegt upuri, pēkšņi no gaisa ērglis esot meties lopam virsū, izrāvis zarnas un aiznesis ozolā.

Par to viņam pareģoja, ka viens no viņa pēctečiem kļūšot par ķeizaru un šis pēctecis, runā, esot Galba. Kad tas reiz kopā ar sava vecuma bērniem apsveicis ķeizaru Oktaviānu, šis pēkšņi ieguvis pareģa spējas un, bērna vaigus glaudīdams, teicis: „Arī tu, bērns, nobaudīsi mūsu varu".

Galba pa to laiku bija kļuvis sirmgalvis. Augusts, Tibērijs Kaligula un Klaudijs bija miruši, un Cēzaru tronī tagad sēdēja Nerons — bet astro­logs Trassils zvaigznēs bija lasījis, ka Galba tiks pie kundzības vecumā. Pašlaik viņš bija sešdesmit piecus gadus vecs un vēl nekas nenorādīja uz drīzu pareģojuma piepildīšanos.

Dzīrēs un triumfos uzvarētājs pie Galbas pavadīja divas dienas. Bet Akte te bija lieciniece kādai piesardzībai, kuru viņa pie Lūcijs nekad nebija redzējusi un kuru viņa nevarēja izskaidrot: kareivji, kas bija iz­nākuši pretī, lai pavadītu triumfatoru, dienu un nakti sargāja guļamistabas blakustelpas, un viņa redzēja, kā mīļotais, pirms iet gulēt, zem spilvena vienmēr nolika zobenu.

Akte neuzdrošinājās viņam par to prasīt, bet juta, ka viņam te draud

briesmas, un katru rītu lūdza viņu aizceļot.

Beidzot, trešajā dienā viņš atstāja Fondiju un turpināja ceļu, un ceļā vēl pavairoja pavadonību, līdz tā drīzāk atgādināja zemes pārvaldnieka karapulku nekā pieticīgā dziedātāja pavadonibu. Kad viņi sasniedza Al­bānijas kalnus, Akte izbrīnā iekliedzās: viņas priekšā Via Apia galā visā plašumā un krāšņumā pletās mūžigā Roma, pasaules galvaspilsēta…

Šajā dienā visas ielas bija pārpildītas ar ziņkārīgajiem, kas gāja pretī Lūcijam. Tiklīdz priekšējie bija viņu ieraudzījuši, kā skaļš sauciens iz­platījās no mutes mutē līdz pat pilsētas mūriem. Tad pēc aulekšojošā jātnieka pavēles ziņkārīgie nostājās abās pusēs ceļam, kurš ar savu 36 pēdu platumu deva pietiekami daudz telpas turpināt ceļu triumfatora četrjūgam.

Apmēram jūdzi no vārtiem gājienu sagaidīja aptuveni piecsimt jātnieku pulks un nostājās priekšgalā. Tiklīdz tā bija nojājuši piecdesmit soļus, kad Akte ievēroja, ka zirgiem bija sudraba pakavi, bet tik viegli piestiprināti, ka tie tūliņ' atrāvās un nokrita uz bruģa.

Kārē satvert sudrabu, ļaudis metās zirgiem zem pakaviem, pat ne­baidīdamies tikt samītiem. Akte nesaprata šo aizrautību, taču ļāvās tam pati. Viņa dzirdēja saucam Lūcija un Cēzara vārdus kopā, viņi izbrauca caur triumfatora arku ielās, kuras bija nokaisītas ar puķēm un piesmar- žotas smaržām. Katrā ielas krustojumā priesteri upurēja tēvijas mājas ga­riem. Viņi izbrauca cauri krāšņākajam Romas kvartālam, līdz beidzot gā­jiens sasniedza Svēto ceļu, kurš veda uz Kapitoliju, un apstājās pie Jupi­tera tempļa.

Tur Lūcijs izlēca ārā no ratiem un uzkāpa augšā pa tempļa kāpnēm. Pie vārtiem viņu sagaidīja priesteri un aizveda līdz dievu tēlu kājām. Te viņš savas uzvaras zīmes nolika zemē, un, paņēmis rokās grifeli, uzrakstīja uz virspriestera pasniegtās tīra zelta tāfeles:

„Lūcijs Domitijs, Klaudijs Cēzars Nerons, uzvarētājs cīkstīšanās, braukšanas un dziedāšanas sacīkstēs velta šos trīs vainagus visžēlīgajam un varenajam Jupiteram".

Cauri piekrišanas saucieniem, kas sacēlās, noskanēja baiļu kliedziens: Akte uzzināja, ka nabaga dziedātājs, kam viņa sekoja kā mīļākā, nebija neviens cits kā pats Cēzars.