Aleksandrs Dimā (tēvs): AKTE

Sākās trakojošā piekrišanas vētra, un Akte bez elpas klausījās dzie­dātāju. Viņai likās, it kā tas stāstītu viņas pašas stāstu. Viņai drebēja visa miesa, jo Jāsons un Lūcijs viņai sakusa vienā vienīgā personā, un romietis izpildīja savu dzeju ar tādu kaisli un uguni, ka sievietes šņukstēja un visi klausītāji bija dziļi satriekti.

Un kad viņš sasniedza savas mākslas augstāko pakāpi, atskanēja kas­taņetes. Viņam pasniedza trešo vainagu, un pār viņu nolija puķu lietus, it kā ar tām vajadzētu viņu noslāpēt kā Tarpeju zem sabīniešu vairogiem. Atkal šī nedzirdētā triumfa vidū viņš stāvēja auksts un nekustīgs, un viņa acis meklēja Akti, jo likās, ka tikai viņas dēļ viņš varēja būt lepns par šierņ panākumiem.

Beidzot viņš to pazina, kā viņa pusnemaņā gulēja sirmā tēva rokās. Viņas matos bija puķu rotas, un viņš kā lūgdams izpleta rokas un maigi lūkojās uz viņu. Tad Akte norāva vainagu no galvas, bet viņai pietrūka spēka nosviest to mīļotajam. Ar nogurušu roku viņa tam ļāva nokrist orķestrī, bet pati šņukstēdama piekļāvās tēva krūtīm…

Kad ausa rīts, zeltītā birema, viegla un burvīga kā Jāsona „Argo", aizpeldēja pār ziliem Korintas līča viļņiem, aizvezdama Akti tāpat kā reiz jauno Mēdeju, kas bija palikusi neuzticīga savam tēvam un dzimtenei.

Uz Lūciju atbalstījusies, Akte stāvēja kuģa priekšgalā un mēģināja caurredzēt miglas plīvuru, kas klājās jau no Kiteronas, pie kuras kājām guļ Korinta.

Nekustīgi stingām acīm un ar pusatvērtām lūpām viņa tur stāvēja tik ilgi, kamēr vien varēja redzēt pakalnu vainagojošo pilsētu un valdnieku pili. Bet kad pilsēta pazuda viļņos, un kā mirdzošs punkts ari pils iegrima jūrā, no viņas krūtīm izlauzās nopūta, viņas ceļi salīgojās un viņa bez samaņas noslīga pie Lūcija kājām.

Kad jaunā bēgle atkal atvēra acis, viņa atradās kuģa galvenajās telpās. Bāls, sajukušo matu skauto seju rokā atbalstījis, pie gultas sēdēja Lūcijs, bet vienā istabas stūrī saritinājusies, mierīgāka nekā gacele, snauda tīģe­riene.

Bija nakts un pa klāja lūku varēja redzēt zilās, zvaigžņu nosētās Jo- nija debesis. Birema slīdēja pa viļņiem tik viegli, ka tā atgādināja milzīgu šūpuli, kurā kopējs maigi aijāja gulošo bērnu. Visa daba apkārt likās iemigusi, viss bija tik mierīgs un kluss, ka Akte iedomājās it kā viņa atkal dus zem jaunavīgā plīvura, kas ieskauj viņas gultu. Bet tiklīdz Lūcijs, kas uzmanīgi vēroja katru viņas kustību, ieraudzīja Aktes pamošanos, viņš sasita plaukstas un ienāca jauna, skaista verdzene. Rokā viņa turēja de­gošu vaska sveci un ar to aizdedzināja zelta lampu, kura aiz bronzas kandelabra tika pakārta gultas kājgalī. No tā acumirkļa, kopš jaunā mei­tene bija ienākusi, Aktes skatiens pievērsās viņai arvien vairāk pieaugošā uzmanībā. Viņa zināja, lai gan Šai sejai vajadzēja būt pilnīgi nepazīstamai, ka tomēr kaut kur un, proti, tam vajadzēja būt notikušam nesen, viņa to ir redzējusi.

Tomēr viņai bija grūti atcerēties šis melanholiskās sejas īpašnieces vārdu. Viņa galvā domas tā jaucās, ka viņa ilgāk nevarēja izturēt un atkal aizvēra plakstiņus un atkrita gultas spilvenos.

Lūcijs iedomājās, ka viņa grib gulēt, un pamāja verdzenei, ka viņai jāsargā Aktes miers, bet pats atstāja telpu. Tiklīdz verdzene palika viena pati ar Akti, viņa aplūkoja to ar neaprakstāmu sērīgumu, tad notupās uz purpura tepiķa un izmantoja zvēra plecu kā spilvenu. No snaudas iz­traucēta, tīģeriene mazlietiņ pavēra mirdzošo, viltīgo aci, bet, pazinusi savu draudzeni, nolaizīja ar asinssarkano mēli vairākas reizes tās roku, un turklāt nopūtās, kas izklausījās kā rūciens.

Tai pašā brīdī no biremas atskanēja aizraujoša harmonija. Tā bija tā pati dziesma, ko Akte dzirdēja, kad birema iegriezās Korintas ostā, taču šoreiz nakts svinīgā klusumā tā izlikās kairāka un noslēpumaināka. Bet no kora drīz vien izcēlās viena vienīga balss. Lūcijs dziedāja Neptūna dziesmu, un Akte pazina viņa pieglaimīgo balsi, kura dienu iepriekš lika skanēt visām viņas dvēseles slēptākajām stīgām. Skaņu burvīgās varas aiz­grābta, Akte atvēra plakstiņus, un stingri paceldama skatienu pret naksnī­gajām debesim, aizmirsa sirdsapziņas pārmetumus un sāpes un domāja tikai par mīlu.

Jau sen bija aizskanējuši pēdējie liras akordi vīriešu balsu virmojumā, bet Akte vēl klausījās, jo viņas dvēselē melodija vēl arvien turpināja ska­nēt. Beidzot viņa nolaida acis un otrreiz sastapās ar verdzenes skatienu. Arī tā likās atradās dziesmas valdzinājumā, bet Akte bija pārliecināta vairāk nekā jebkad, ka šīs sērās acis viņa kādreiz ir redzējusi. Viņa pa­māja, verdzene piecēlās. Neskatoties uz to, abas klusēja, beidzot Akte jautāja:

— Kā tevi sauc, meitenīt?

— Sabīne, — verdzene atbildēja, bet šis vienīgais vārds, ko viņa iz­grūda, jautātājai lika notrīcēt, jo tikpat pazīstama kā seja viņai likās arī balss skaņa. Taču vārds, ko viņa nosauca, nemodināja viņā nekādas atmi­ņas.

— Kur ir tava tēvzeme? — viņa prašņāja tālāk.

— Es to atstāju tik agrā jaunībā, ka man nav nekādas.

— Un kas ir tavs kungs?

— Vakar es piederēju Lūcijam, šodien — Aktei.

— Tu piederi viņam jau sen?

— Kopš es pati sevi atceros.

— ; Un, dabīgi, tu esi viņam uzticīga?

~ Kā meita tēvam.

— Tad nāc, sēdies pie manis un papļāpāsim par viņu!

Sabīne, protams, paklausīja, bet acīm redzami negribīgi, un Akte, kas šo vilcināšanos uzskatīja par biklumu, lai iedrošinātu, satvēra meitenes roku. Bet verdzenes roka bija auksta kā marmors, taču viņa sekoja pa- vēlnieces kustībai un drīzāk ieslīga nekā nosēdās atzveltnes krēslā, kuru viņai norādīja Akte.

— Vai es neesmu tevi kādreiz redzējusi?

— Es nedomāju, — stostījās verdzene.

— Stadionā, cirkā vai teātrī?

— Es nebiju atstājusi kuģi.

— Tātad tu neredzēji Lūcija uzvaras?

— Es esmu pie tām pieradusi.

Pēc šiem jautājumiem un atbildēm, kuri no vienas puses bija uzstādīti ar augošu ziņkāri, bet no otras atbildēti ar skaidru pretīgumu, sekoja jauns klusums. Nesaskaniba bija tik acīm redzama, ka Akte par to nešau­bījās.

— Klausies, Sabīne, — viņa teica, — es redzu, cik tev grūti mainīt kungus. Es teikšu Lūcijam, ka tu negribi viņu atstāt.

— O, nedari to! — drebēdama lūdzās verdzene. — Ja Lūcijs pavēl, tad jāklausa.

— Tātad no viņa ir jābīstās? — smaidīdama jautāja Akte.

— Viņš ir. briesmīgs! — verdzene atbildēja tādā baiļu izteiksmē, ka Akte negribot nodrebēja.

— Viņa apkārtējie liekas viņu mīl. Kā jaunais Spors! — verdzene murmināja.

Akte to pārdomāja. Acumirklī viņai atausa atmiņas. Tieši Sporām līdzinājās Sabīne, un līdzība bija tik liela, ka gaišā izbrīnā par sevi, kāpēc tas viņai nebija tūlīt dūries acis, viņa satvēra abas meitenes rokas un, sejā lūkodamās, iesaucās:

— Tu pazīsti Sporu?

— Viņš ir mans brālis, — teica verdzene.

— Un kur viņš atrodas?

— Viņš palika Korintā.

Tad durvis atkal atvērās. Parādījās jaunais romietis, un tā kā Akte vēl turēja abas Sabīnes rokas, viņa juta, kā caur viņas ķermeni izskrēja trīsas. Bet Lūcijs ar savu zilo acu caururbjošo skatienu pavērās uz dīvaino grupu, ko redzēja savā priekšā, un pēc mirkļa klusēšanas teica:

— Mīļā Akte, nupat saule kāpj no jūras. Vai tu negribi uziet augšā un atsvaidzināties svaigajā rīta gaisā?